“Ziemeļu nakts” lido mājās 0
– Lai šī ārkārtīgi nozīmīgā kultūras vērtība atgrieztos mājās, birokrātiskā procedūra un praktiskā sarakste ar dažādām Kanādas un Latvijas institūcijām ilga divus mēnešus, – stāsta Iveta Derkusova, LNMM direktora vietniece krājuma darbā. Gleznas vešanu uzticēja mākslas darbu transportēšanas profesionāļiem. Pašu gleznu iepakoja mīkstā papīrā, kas uzsūc lieko mitrumu un pasargā no putekļiem, un burbuļplēvē, kas veido papildu aizsargslāni.
Tika izgatavota cieta kaste, to izoderēja ar izolējošu porolona slāni, kas pasargā gan pret triecieniem, gan arī kastē nodrošina klimatu.
Uzturēt klimatu mākslas darba transportēšanas laikā ir ļoti svarīgi. Lidojuma laikā lidmašīnas kravas nodalījumā glezna neatrodas ideālas temperatūras apstākļos, un, nonākot muitas noliktavā, gaisa temperatūra atkal ir cita, tāpēc kastēm jābūt tādām, kas iespējami samazina temperatūras svārstības, ko “izjūt” glezna. Vienlaikus kastei jānodrošina, lai dārgums neciestu no triecieniem un vibrācijām, lidmašīnai paceļoties un nolaižoties. Transportējot mākslas darbus, allaž tiek izvēlēts optimālais ceļš, drošība un ātrums. Rīgas lidostā pēc muitas procedūrām profesionālie pārvadātāji gleznu nogādāja muzejā, kur to izpakoja profesionāla speciālistu komanda. Pēc tam restaurācijas padomē restauratori un muzeja kolekciju glabātāji izvērtēja gleznas tehnisko stāvokli un lēma, kurš restaurators ķersies pie darba. Purvīša “Ziemeļu nakti” uzticēja Natālijai Kurganovai – glezniecības restauratorei vecmeistarei, vienai no viskvalificētākajām LNMM glezniecības restauratorēm, stāsta Iveta Derkusova.
Labākais sniega gleznotājs Eiropā
20. gadsimta sākumā Eiropas mākslas vērtētāji uzskatīja, ka Vilhelms Purvītis spēj uzgleznot sniegu tik izcili kā neviens cits. Kā viņam tas izdevās? Kur slēpjas šis talants?
– Viņa absolūtajā krāsu redzē. Tā tonālā bagātība, ko Purvītis rada, gleznojot sniegu, turklāt dažādos apgaismojumos, gadalaikos, šī nianšu redzēšana ir tā, kas viņu padara par lielu meistaru, – vērtē Iveta Derkusova.
– Cik dažādiem līdzekļiem, triepieniem un krāsu slāņa biezumu tas ir panākts! Tā ir meistara pazīme, ka sniegu var gleznot neskaitāmas reizes un katrreiz citādi, – domā restauratore Natālija Kurganova.
Kāda tad ir sajūta, ķeroties pie tāda meistara darba?
– Nezinu, ko jūt mani amata brāļi, restaurējot Monu Lizu. Es negribētu tādu stresu. Viena nepareiza kustība un… Bet, arī ar Purvīša darba strādājot, jutu lielu atbildību. “Ziemeļu nakti” saņēmu neeksponējamā stāvoklī. Gleznai Kanādā bija veikta tehniskā restaurācija – glezna bija dublēta (uzlīmēta uz jauna audekla), nomainīts autora liktais gleznas apakšrāmis. Kāpēc? Visticamāk – uz Kanādu gleznu transportēja bez apakšrāmja (izmēru dēļ). Laika gaitā arī radušies virsmas bojājumi – daudz ļoti sīku krāsas slāņa zudumu un lakas kristalizācija, proti, lakas slānis daļēji bija zaudējis savu caurspīdīgumu.
Purvītis ir no tiem māksliniekiem, kuriem glezniecības tehnoloģija ir ļoti svarīga, tā viņam ir perfekta. Tāpēc skaidrs, ka šajā gadījumā bojājumi bija radušies no glabāšanas un transportēšanas apstākļiem. Tas ir ļoti pamācoši – pret gleznu jāizturas ar pietāti.
Kanādā bija veikta arī neliela restaurācijas retuša, lielākos izbirumus kāds bija piekrāsojis. Radās aizdomas – varbūt vēl kaut kas ir piekrāsots? Dokumentācijas, ko kurš ar šo bildi ir darījis, nav saglabājušās. Atradām šīs gleznas fotogrāfijas un varējām salīdzināt, vai laika gaitā nav veikti kādi papildinājumi. Paldies Dievam, viss bija kārtībā, izņemot dažus sīkus Kanādas laikā izdarītus tonējumus.
Šajā gleznā var ļoti skaidri redzēt Purvīša piegājienu glezniecībai. Tas ir ļoti rets gadījums, kad gleznojot nav izmantots gruntsslānis. Purvītim tas nav raksturīgi. Redzat – audekla siltais tonis un faktūra burtiski spīd cauri krāsas slānim, kas vietām ir ārkārtīgi plāns. Domāju, tas darīts apzināti. Jo katrs mākslinieks, kurš nopietni izturas pret savu darbu, aprēķina optisko efektu, kāds radīsies, kad glezna būs pabeigta.
Jūtu dziļu cieņu pret māksliniekiem, kas savos darbos liek lietā un apliecina perfektu tehnoloģiju. No vecmeistariem vajag mācīties. Viņi piedomāja ne tikai pie mākslas darbu idejas, bet arī par praktisko pusi – kādu audeklu ņems, kādu grunti izmantos (vai neizmantos), kādu līmi, laku utt. Viņam tas šķita svarīgi, viņam gribējās, lai darbs dzīvotu ilgi. Kā tas arī ir noticis, – stāsta Natālija Kurganova.
