Gandrīz detektīvs – kā atrada un atjaunoja Purvīša gleznu, pēta “Mājas Viesis” 0
Atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pastāvīgajā ekspozīcijā līdzās citām Purvīša gleznām nu skatāma arī viņa “Ziemeļu nakts”. Cik skaisti – mierpilni un noslēpumaini sniegs atstaro mēness gaismu! Glezna bija pazudusi visu pēckara laiku. Jau iztēlojos, kā šo mākslas darbu ārzemēs atrod relikviju mednieki, kā viņus tvarsta detektīvi un beidzot laimīgi, policijas bākuguņiem mirgojot, gleznu nogādā Latvijā. Tomēr īstenībā bija citādi.
Valters palīdz atrast… Purvīti
– 1900. gadā gleznotā “Ziemeļu nakts” ir viens no diviem darbiem, par kuriem Purvītis, pēc 1901. gada preses ziņām, saņēma Lielo zelta medaļu, goda diplomu un Nopelnu krustu starptautiskā izstādē Lionā. Lai gan 20. gadsimta pirmajos gados Purvītis guva daudz oficiālu atzinību ārzemju izstādēs, tomēr tieši noslēpumainais “Lionas zelts” kļuva par Purvīša biogrāfijās turpmāk visvairāk izcelto panākumu liecību.
1913. gadā Vilhelms Purvītis, gatavodamies pretendēt uz akadēmiķa nosaukumu Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, savā autobiogrāfijā nozīmīgāko darbu sarakstā min, ka Lionā godalgotā glezna “Ziemeļu nakts” pieder inženierim Miķelim Bružim. Mēs uzskatījām, ka tas ir viens no Purvīša darbiem, kas nav saglabājies, ko zinām vienīgi no aprak- stiem un reprodukcijām. Tā tas bija līdz pat 2012. gadam, – stāsta Kristiāna Ābele, Dr. art., Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece.
Kādus lokus reizēm met liktenis! Lai atrastu Vilhelma Purvīša par pazudušu domātu gleznu, vispirms bija pamatīgi jāiedziļinās cita dižgara – Johana Valtera daiļradē! Kristiāna Ābele 2009. gadā izdeva 400 lappušu biezu monogrāfiju “Johans Valters” un mēnesi pēc grāmatas iznākšanas saņēma jauku vēstuli no viņai nepazīstamā Helmuta Lerha Kanādā.
– Viņš priecīgs vēstīja – grāmatā reproducētais Valtera darbs “Vecais parks” ar norādi – “Atrašanās vieta nezināma” – ir dzimtas īpašumā. Lerha kungs arī izstāstīja, kā Valtera glezna nonākusi Kanādā. Viņa vectēvu Miķeli Bruži ar sievu 1941. gada jūnijā izsūta. Bet visiem bērniem un mazbērniem izdodas izglābties. Bruža znots kartogrāfs Pēteris Mantnieks satraucošajā brīdī pēc Bružu pāra izvešanas un pirms vācu armijas ienākšanas no Bruža vasarnīcas Dubultos izved šo monogrāfijā reproducēto Valtera darbu, divas Rozentāla gleznas, no kurām vienu Lerhu ģimene ir uzdāvinājusi Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālajam muzejam, un Purvīša gleznu. Sarakstes turpinājumā jau vēlāk atklājās, ka tā ir tieši slavenā “Ziemeļu nakts” un atrodas Kanādā Pētera Mantnieka meitas Astrīdas un viņas ģimenes īpašumā. Otrā pasaules kara beigās Mantniekam paveicās gleznu paņemt līdzi trimdā vispirms uz Vāciju, kur Detmoldā darbu atsāka viņa apgāds, un pēc tam uz Briseli, no kurienes “Ziemeļu nakts” pēcāk ceļoja pāri okeānam. Priecīgais jaunatklājums kļuva zināms pētnieku lokā un no jauna liecināja, ka dažreiz sēras par mākslas darbu bojāeju ir priekšlaicīgas, – pasmaida Kristiāna Ābele.
2013. gada vasarā Lerha kungs pētnieci Rīgā uzmeklējis un lūdzis ieteikt, kas varētu vēlēties gleznu iegādāties, jo īpašniekiem bija radusies nepieciešamība to pārdot. Zinot darba vērtību un vēsturi, Kristiānai Ābelei pirmā doma bijusi – runāt ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tūdaļ sākās sarunas, un jau 2014. gada sākumā glezna nonāca Rīgā un tika restaurēta. Tas bija muzeja rekonstrukcijas laiks, un bijusi sajūta, ka jauniegūtais Purvītis noteikti būs pastāvīgās ekspozīcijas darbs, kas nonāks sabiedrības redzes lokā.
– Droši vien privātkolekcionāri spētu piedāvāt lielākas summas, bet darbs tagad ir tajā vietā, kas būtu svarīga gan pašam Purvītim, gan gleznas pirmajam īpašniekam Miķelim Bružim, – pārliecināta Kristiāna Ābele. – Par to vislielākais paldies sakāms dzimtas pēcteču saimei.
