Kā atrada mājas miljoniem bēgļu pēc Otrā pasaules kara 7
Līdz šim par lielāko bēgļu krīzi Eiropā tiek uzskatīta pēckara situācija, kad miljoniem cilvēku bija palikuši bez dzimtenes un dzīvesvietas. Lielās bēgļu masas organizēšana, sadalīšana bija sarežģīts process, kas ilga gandrīz desmit gadu un prasīja vairāku īpašu organizāciju un pamatīga administratīva aparāta radīšanu. Toreiz Eiropa ar bēgļu problēmu tika galā visai veiksmīgi.
Pēc Sarkanā Krusta Starptautiskās komitejas prezidenta Paula Rigera ziņām, tādu personu skaits, kuras Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados bija zaudējušas savu dzimteni un īpašumu, visā pasaulē bija gandrīz 60 miljoni. Vairāk nekā ceturtā daļa no tiem atradās Vācijā – gan bēgļi, gan arī pārvietotās personas. Starptautiskajās tiesībās pēc Pirmā pasaules kara par bēgļiem uzskatīja tās personas, kuras kara laikā bija pametušas savas dzīvesvietas. Bet “pārvietoto personu” statuss pirmo reizi tika attiecināts uz tādām personām, kuras Otrā pasaules kara laikā vācu varas iestādes bija aizdzinušas spaidu darbos uz Vāciju. Viņu aprūpe Vācijā, pārvešana uz dzimteni vai izvietošana citās valstīs, karam beidzoties, kļuva par aktuālu, taču reizē sarežģītu un komplicētu problēmu.
ANO loma
Angļu vēsturnieks Tonijs Džads grāmatā “Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada” raksta: “Lielāko tiesu sākotnējo pārvietoto personu un bēgļu vadību – to sapulcēšanu, nometņu dibināšanu, pārtikas, drēbju un medicīniskās palīdzības nodrošināšanu tiem – uzņēmās sabiedroto armijas, kas okupēja Vāciju, jo īpaši ASV armija. Nebija citas pārvaldes ne tikai Vācijā, bet arī Austrijā un Ziemeļitālijā – pārējās vietās, kur pulcējās bēgļi. Tikai armijai bija resursi un organizatoriskās spējas, lai pārvaldītu cilvēku daudzumu, kas atbilda vidēja lieluma valsts iedzīvotāju skaitam. Tā bija nepieredzēta nasta milzīgajai militārajai mašinērijai, kas tikai pirms dažām nedēļām bija gandrīz pilnībā nodevusies cīņai pret vērmahtu.” Tomēr, tiklīdz nometņu sistēma bija izveidota, atbildību par bēgļu un pārvietoto personu miljoniem, viņu aprūpi un repatriāciju vai izmitināšanu arvien vairāk uzņēmās 1943. gada oktobrī nodibinātā Apvienoto Nāciju Organizācija – ANO. Savu darbību tā uzsāka 1945. gada 24. oktobrī pēc tam, kad tās Statūtus ratificēja ASV, PSRS, Ķīna, Lielbritānija un Francija. Pēckara bēgļu un pārvietoto personu problēmas atrisināšanā ANO patiešām bija milzīga, noteicoša loma. ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrāciju (UNRRA), tiekoties ar 44 nākamo ANO dalībvalstu pārstāvjiem, nodibināja 1943. gada 9. novembrī Vašingtonā. UNRRA galvenais uzdevums bija bēgļu un pārvietoto personu, kuras atradās sabiedroto valstu kontrolētajā pretinieka teritorijā, aprūpe, palīdzot atgriezties dzimtenē vai nokārtojot dzīves apstākļus. Organizācijas ģenerāldirektora štābs atradās Vašingtonā, bet pārstāvju štābi – Londonā. Pavisam Eiropā UNRRA izveidoja vairāk nekā 70 pārvaldes, deviņus savākšanas punktus un desmit brīvprātīgās aģentūras. 1945. gada beigās UNRRA Vācijā pārvaldīja 227 nometnes un palīdzības punktus bēgļiem un pārvietotajām personām un vēl 27 Austrijā, kā arī nelielu skaitu Francijā un Beniluksa valstīs. 1945. gada septembrī to personu skaits, kuras aprūpēja UNRRA vai citas sabiedroto valstu organizācijas, bija 6 795 000. Jāpieskaita vēl ap septiņi miljoni cilvēku, kuri atradās padomju iestāžu pakļautībā, kā arī daudzi miljoni pārvietoto vāciešu.
ANO Pārvietoto personu jeb DP nometņu militārpersonālu pakāpeniski nomainīja ar UNRRA darbiniekiem, kam bija sava uniforma un atšķirības zīmes. Ar UNRRA cieši sadarbojās tā sauktā “depaksi” (DPX) – armijas izveidota struktūra, kuras galvenais uzdevums bija organizēt lielos savākšanas punktus, kuros galvenokārt notika “dīpīšu” savākšana un sašķirošana pēc valstiskās piederības.
Saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu UNRRA darbībai bija jābeidzas līdz 1946. gada 31. decembrim, taču patiesībā tā turpinājās vēl pusgadu. Laikā no 1945. gada maija līdz 1947. gada aprīlim okupācijas zonu iestādes un UNRRA no Vācijas rietumu zonām repatriēja kopumā 6 134 400 DP, bet no Austrijas rietumu zonām – 865 300 “dīpīšu”. Padomju iestādes līdz 1946. gada martam no sabiedroto daļas bija saņēmušas 2 352 686 cilvēkus. Tālākai repatriācijai uz PSRS tobrīd tās bija uzskaitījušas 3 659 064 civiliedzīvotājus un 2 016 480 gūstā nokļuvušu militārpersonu. Līdz 1946. gada februārim uz PSRS pārveda 1 827 570 cilvēku. Pēc tam masu repatriācijas plūsma apsīka, bet aiz PSRS robežām pārvietoto personu statusā palika vairāk nekā 450 tūkstoši agrāko padomju pilsoņu.
Pieprasīti spēcīgie
Kad UNRRA darbību pārtrauca, 1947. gada jūlijā Rietumu varasiestādes attiecībā uz “dīpīšiem” sāka balstīties jaundibinātā institūcijā – “Starptautiskajā bēgļu organizācijā” (IRO). To apstiprināja ANO, un 1947. gada vasarā šī organizācija faktiski nomainīja UNRRA, pārņemot tās funkcijas. IRO statūtus ratificēja 15 pasaules valstis, tajā skaitā ASV, Anglija, Francija, taču PSRS tai nepievienojās un neatzina IRO ne juridiski, ne faktiski.
IRO galvenais štābs atradās Ženēvā. Tās pārstāvju darbība aptvēra 30 pasaules valstis, un organizācijas aprūpē nonāca 1,5 miljoni cilvēku Vācijā, Austrijā, Itālijā un citās Eiropas valstīs. Tuvākajos divos gados uz dažādām pasaules valstīm vajadzēja nogādāt ap 900 000 pārvietoto personu, bet ap 600 000 cilvēku iekārtot Vācijā, Austrijā, Itālijā un citās Rietumeiropas valstīs. IRO budžets 1948. gadā bija 21 miljons ASV dolāru. Budžetu veidoja dalībvalstu iemaksas. Viena “dīpīša” uzturēšana nometnē gadā izmaksāja ap 300 ASV dolāru. IRO piederēja 30 kuģu un vairāk nekā 50 dažādu preses izdevumu, bet organizācijas štatā strādāja 64 tūkstoši cilvēku. IRO slēdza līgumus ar daudzām pasaules valstīm par darbaspēka piegādi, kā arī nodarbojās ar tā pārvešanu. 1947. gadā attiecīgās vienošanās tika noslēgtas ar Angliju, Franciju, Beļģiju, Kanādu, Austrāliju, Brazīliju, Argentīnu, Čīli, Peru, Venecuēlu, Kolumbiju, Ekvadoru un citām. Par bēgļu iebraukšanu citās valstīs T. Džads raksta: “Kritēriji atļaujai bija vienkārši – Rietumeiropas valstis bija ieinteresētas spēcīgos (vīriešu) fiziska darba strādniekos un nevilcinājās uz šā pamata dot piekrišanu baltiešiem, poļiem un ukraiņiem, lai kāda bija viņu karalaika pagātne. Vientuļas sievietes bija vēlamas kā fiziska darba strādnieces, bet Kanādas Darba departaments 1948. gadā atteica meitenēm un sievietēm, kas pieteicās emigrācijai uz Kanādu darbam apkalpojošā sfērā, ja bija pazīmes, ka viņām nav vidusskolas izglītības. Un neviens negribēja ņemt vecākus cilvēkus, bāreņus vai vientuļas mātes ar bērniem. Tātad kopumā bēgļus negaidīja atplestām rokām – pēckara aptaujas ASV un Rietumeiropā liecināja par ļoti nelielu līdzjūtību pret viņu postu. Lielākā daļa cilvēku pauda vēlmi, lai imigrācija samazinātos, nevis palielinātos.”
Tomēr DP pārvietošana turpinājās. 1948. gada jūnijā ASV prezidents Harijs Trumens parakstīja likumu par 205 000 pārvietoto personu pārvešanu uz Ameriku. Anglija bija ieplānojusi pieņemt no Vācijas un Austrijas 150 000, Kanāda – 100 000, Austrālija – 200 000 cilvēku.
Piecarpus pastāvēšanas gados IRO strādāja visai rezultatīvi. No 1 510 827 pārvietotajām personām, kuras 1947. gada maijā atradās tās aprūpē, līdz 1950. gada 31. oktobrim uz jaunām dzīvesvietām bija pārvietots 848 351 cilvēks un repatriēti 71 052 cilvēki. Kopumā IRO savas darbības gados pārvietoja vairāk nekā miljonu cilvēku, repatriēja 73 tūkstošus un ierašanās valstu ekonomikā integrēja 410 000 bēgļu un pārvietoto personu. Divas trešdaļas pārvietoto personu tika izvietotas ASV, Austrālijā un Kanādā. Tikai apmēram 15% palika Eiropā. No 1947. līdz 1949. gadam ASV uzņēma 400 000 cilvēku, un vēl 175 000 tur ieradās no 1953. līdz 1954. gadam. Kanāda uzņēma 150 000 bēgļu un pārvietoto personu, bet Austrālija 182 000 (to skaitā 60 000 poļu un 36 000 baltiešu).
Kad 1951. gada beigās nodibināja ANO Augsto komisiju bēgļu lietās, Eiropas “dīpīšu” nometnēs bija palikuši tikai 177 000 cilvēku – lielākoties veci un nevarīgi ļaudis, kurus neviens nevēlējās. 1952. gada 4. janvārī Minhenē bijušais IRO galvenais direktors Tomass Džonsons paziņoja: “IRO neatrisināja pilnībā DP problēmas. (..) Galvenais IRO likvidācijas iemesls bija naudas līdzekļu trūkums, jo jau ilgi pirms termiņa visas tās rīcībā esošās naudas summas bija iztērētas.” Pēc IRO likvidācijas 1951. gada decembrī Vācijā un Austrijā palikušos bēgļus sāka uzraudzīt ANO pārvietoto personu lietu augstais komisārs doktors Gothards van Haivens. Pēdējo DP nometni – Fērenvaldi Bavārijā – slēdza 1957. gadā.
Par latviešu bēgļiem
Pēc aptuveniem datiem, 1943. – 1945. gadā brīvprātīgās bēgļu gaitās vai piespiedu kārtā uz Vāciju tika aizvesti apmēram 200 000 Latvijas iedzīvotāju. Tos, kuri palika padomju okupācijas zonā, pakļāva piespiedu repatriācijai. Tā 1945. gadā uz Latviju pārveda 47 668, 1946. gadā – 7845, 1947. gadā – 20 478 cilvēkus. Kad aizsākās aukstais karš un Rietumos radās gatavība izturēties pret pārvietotajām personām no padomju bloka kā pret politiskajiem bēgļiem, piespiedu repatriācija apsīka. Samazinājās arī brīvprātīgo latviešu repatriantu skaits: 1948. gadā uz Latviju pārveda 927, 1949. gadā – 202, 1950. gadā – 68, 1951. gadā – 97, 1952. gadā – 23 cilvēkus. Pavisam pēckara gados uz Latviju tika repatriētas 77 368 personas.
Daudzi latvieši bija nokļuvuši sabiedroto ieņemtajos Vācijas un Austrijas apgabalos. Pirmajos pēckara gados Vācijas britu zonā atradās 14 003 latvieši, amerikāņu – 12 110, franču – 967. Savukārt Austrijā atradās 1097 latvieši, tajā skaitā – angļu zonā – 263, amerikāņu – 573 un franču – 261. PSRS Rietumu sabiedrotie uzskatīja, ka repatriācijai uz PSRS pakļaujami tikai tie pilsoņi, kuri Padomju Savienības teritorijā dzīvoja līdz 1939. gada 3. septembrim vai kuri gūstā bija nonākuši pēc 1945. gada 10. februāra, tas ir, pēc Jaltas līguma noslēgšanas. Tātad pret Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas, Moldāvijas un Ziemeļbukovinas iedzīvotājiem piespiedu repatriāciju piemērot nevarēja. Viņiem DP nometnēs Vācijas rietumu zonā un Austrijā deva iespēju atgriezties Austrumos vai meklēt jaunu mājvietu Rietumos. Saprotams, ka liela daļa, pamatoti baidoties no politiskajām represijām, izvēlējās Rietumus. Līdz 1952. gadam jaunas mājas Rietumos bija atraduši 109 214 latvieši, 63 401 lietuvietis un 58 924 igauņi, kā arī 114 934 cilvēki no Rietumukrainas un 9856 no Rietumbaltkrievijas. Kopumā tobrīd ANO līdz šim lielāko bēgļu problēmu bija sekmīgi atrisinājusi.
