Ja rodas aizdomas, ka tuviniekam, iespējams, nepieciešama palīdzība, būtu labi ar viņu par to runāt un rosināt doties pie ārsta. Vislabāk, ja saruna notiek drīz pēc kādas epizodes, kad psihiskie traucējumi izpaudušies, bet Jūsu ar šo situāciju saistītās emocijas jau norimušas – vairs nejūtat dusmas vai aizkaitinājumu, kas var veicināt sarunas negatīvu iznākumu. Sarunas laikā ir jāizrāda labvēlība, nosvērtība, sapratne un rūpes. Svarīgi ir minēt vairākas konkrētas lietas un situācijas, kuras Jūs esat novērojis. Vispārīgi izteikumi “Ar tevi viss nav labi” būs aizskaroši, un pastāv iespēja, ka tie izraisīs pretestību visam, ko gribat teikt. Jāizvairās no attieksmes pret otru kā pret “nabadziņu” vai no augstprātīga pārākuma pozīcijas. Lai sarunai būtu pozitīvs iznākums, jāpaskaidro, kā tas viss liek justies Jums pašam, piemēram – “man tas ir par grūtu, es par tevi raizējos”, “es baidos, ka nenotiek kas slikts”, “tas mani sāpina un iztukšo”, “man žēl, ka Tu tā mokies”, “Es vēlos tev palīdzēt” u.tml. 3
Ja cilvēks nevēlas meklēt palīdzību, varat teikt, ka ir iespējams aiziet tikai uz vienu vizīti pie speciālista. Dažkārt cilvēkiem ir daudz baiļu un aizspriedumu par ārsta apmeklējumu un iespējamajām ārstēšanās metodēm. Kā iedrošinājumu var minēt, ka cilvēkam ir tiesības zināt visu par savu diagnozi, ārstēšanās iespējām, ir iespējas arī atteikties no ārstēšanas un izvēlēties citu ārstu, ja ar esošo ir grūti saprasties. Manā pieredzē cilvēki pēc pirmās vizītes bieži izjūt lielu atvieglojumu – nav tik traki, kā viņi baidījās; viņi uzzina, ka nav vienīgie ar tādām grūtībām, ka tā ir bijis arī citiem un viņi sekmīgi ar to tikuši galā; bieži traucējumi ir vieglāki un vienkāršāk ārstējami, nekā viņiem licies; viņi atgūst ticību sev un ierauga izeju – gaismu tuneļa galā.
Emocionālas grūtības un krīzes nevienam nav patīkamas, un mēs visi no tām labprāt izvairītos, tomēr vieglākā vai smagākā formā tās var piemeklēt ikvienu no mums. Lai arī sākotnēji tā visdrīzāk nešķiet, esmu pārliecināta – tās ir mūsu lielākās izaugsmes iespējas, izdevība sevī atrisināt un pārvarēt ierobežojumus, sadziedēt senas un nesadzijušas brūces. Tās padara mūs mīlošākus un iecietīgākus pret sevi, saviem bērniem, laulātajiem un cilvēkiem kopumā. Un pēc tam, kad esam izgājuši tam visam cauri, lai cik laika tas arī prasītu, mēs pateiksim paldies šīm grūtībām, kas būs kaldinājušas stiprāku un mirdzošāku to dārgakmeni, ko katrs sevī nesam.
Raksts tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās kampaņas “Nenovērsies!” ietvaros.
