Kā atpazīt neveselīgus mātes – meitas attiecību modeļus? 0
Izvairīšanās
Zināms, ka sievietes, kurām bērnībā trūcis mātes rūpju, uzmanības, mīlestības un siltuma, noteiktā vecumā var ciest no mazvērtības sajūtas un dažādiem personības kompleksiem, kas nereti pat definēti kā tās traucējumi. Tāpat, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, nereti minētais attiecību modelis tiek atkārtots, ikdienas saskarsmē komunicējot jau ar pašu bērniem.
Jāpiebilst, ka neveselīgi mātes – meitas attiecību modeļi var pastāvēt dažādās to variācijās. Psiholoģe un grāmatu “Girl In the Mirror: Mothers and Daughters in the Years of Adolescence”, “Mean Mothers: Overcoming the Legacy of Hurt” un “Mastering the Art of Quitting: Why It Matters in Life, Love and Work”, kā arī citu zinātnisku publikāciju autore Pega Strīpa (Peg Streep) piedāvā ieskatu septiņos izplatītākajos mātes – meitas attiecību prototipos, sniedzot arī pašas pieredzē un attiecībās ar savu māti balstītus ieteikumus, kā tos atpazīt.
Izvairīšanās.”Mana māte mani gluži vienkārši ignorēja. Ja es paveicu kaut ko, kas, kā man šķita, varētu likt viņai ar mani lepoties, viņa tam vai nu nepievērsa uzmanību vispār, vai padarīja mazsvarīgu kādā citā veidā. Tam, ka maniem panākumiem nav nozīmes, es ticēju ļoti ilgu laiku,” savu dzīves pieredzi kādā no psiholoģes publicētajām grāmatām atklāj viena no Strīpas pacientēm (42 gadi).
Kā skaidro psiholoģe, sievietes, kuru mātes viņas uzaudzinājušas, nepievēršot meitu ikdienai, personībai un tās sasniegumiem ne mazāko vērību, jau kopš agras bērnības veicinājušas mazvērtības kompleksu rašanos. Šādas sievietes jūtas nevajadzīgas, necilas un uzskata, ka nav līdzcilvēku rūpju un uzmanības vērtas. Tāpat viņas netic sev, šaubās par saviem lēmumiem un vien retos gadījumos uzdrošinās tiekties pretim saviem mērķiem.
“Mana māte mani burtiski nedzirdēja. Nekad. Jautājot, vai esmu izsalkusi, un saņemt noliedzošu atbildi, viņa tik un tā manā priekšā nolika šķīvi ar ēdienu, pati nekavējoties pievēršoties citām lietām un man veltot vien izklaidīgu, it kā pāri slīdošu skatienu. Vai arī jautāja, ko vēlos darīt nedēļas nogalē vai vasarā, un tad pati tāpat pieņēma lēmumu, kas nekādā veidā nesaskanēja ar maniem izteikumiem. Tas pats notika arī ar apģērba, vaļasprieku un pat studiju izvēli. Viņa nekad man nejautāja, kā es jūtos, par ko domāju. Mana māte skaidri norādīja, ka esmu vien cilvēks, kurš sagadīšanās pēc noteiktu laika posmu dzīvo ar viņu vienā mājoklī,” atklāj kāda cita psiholoģes aptaujāta paciente (45 gadi).
Kā skaidro Strīpa, sastopoties ar šādu vecāku attieksmi, meitai ir jācenšas iztaujāt vecākus par viņu rīcības iemesliem. Kāpēc netiek pievērsta uzmanība bērna ikdienai, vēlmēm, panākumiem? Iespējams, tie sāpīgi atgādina par pašu nepiepildītiem sapņiem un vilšanās reizēm, kas liek izvēlēties tik ērto aizsargreakciju – ignorēšanu.
