Uzmanības savākšana no ārpuses un no pagātnē zaudētajām dvēseles daļām jau ir sarežģītāks process. Te parasti vēlama citu cilvēku palīdzība, kuri var ievadīt procesos, kam paši jau daļēji vai pilnībā gājuši cauri. Kā atzīstamas metodes var minēt enerģētiskās prakses, jogu, cigun un elpošanas vingrojumus, šamaniskās prakses, regresijas terapiju, dzimtas sistēmterapiju, geštaltterapiju, balsu dialogus, pirts rituālus, koncentrācijas un sirds meditācijas 0
u. c.
Līdzās šim vai tūlīt pēc uzmanības atgūšanas notiek atbrīvošanās no svešām būtnēm un enerģijām. Šim procesam pavadonis vienmēr ir vajadzīgs, jo ar paša cilvēka spēkiem nepietiek. Pavadonis šajā stadijā var būt gan fiziska būtne, cits cilvēks, gan kāds no paša garīgajiem pavadoņiem – neredzamās pasaules jeb augstākā Es daļām. Tie var būt sargeņģeļi, spēcīgi senču gari, reāli šamaņi vai garīgie skolotāji.
Jebkurā gadījumā šim pavadonim jābūt spējai redzēt cilvēka neveselumu un sajust atšķirību starp paša un svešām enerģijām. Cilvēka paša atgūtā uzmanība tiecas ieņemt savu vietu, un tai vienmēr ir priekšrocības, salīdzinot ar svešo enerģiju. Tomēr jāņem vērā, ka svešās enerģētiskās struktūras,
kuras kādu laiku esam “barojuši”, pašas labprātīgi prom neiet un aiz tām stāv spēcīgi enerģētiskie egregori. Tās mūs atkārtoti kārdina un kaitina, rada dzīvē situācijas, kas atgādina, cik labi bija ar viņiem un cik ļoti to pietrūkst. Tādēļ vienkārša to izstumšana nedod vēlamo rezultātu, ja pirms tam nav savākta atpakaļ daļa izkaisītās uzmanības.
Sevis atveseļošanas procesa pēdējā daļa – personības attīstība un realizācija – sākas, kad daļa uzmanības jau savākta pie sevis atpakaļ un ir, ko attīstīt un realizēt. Cilvēks sāk atcerēties savas dziļākās vēlmes, iekšējos aicinājumus un bērnības sapņus, kas to visu atspoguļoja samērā tīrā veidā. Pamazām dzīvē paveras iespējas to visu īstenot. Tas arī ir ceļš, kurā var gūt patiesu gandarījumu un panākumus un kas sniedz vislielāko labumu gan pašam, gan cilvēkiem līdzās.
