Pētniece cenšas atminēt tautastērpa krāsu noslēpumu 1
“Man ļoti patīk praktiskas ievirzes pētījumi, kuriem ir taustāmi rezultāti, piemēram, rodas kāds konkrēts produkts. Patīk sajūta, kad, ieejot veikalā un redzot plauktā kādu kosmētikas produktu, zinu, ka arī es esmu līdzdarbojusies, lai šāds produkts taptu. Tas dod gandarījumu,” saka ķīmijas doktore Ilva Nakurte, kura ir viena no trim latviešu zinātniecēm, kas šogad saņēmusi prestižo “L’ORÉAL Baltic” stipendiju “Sievietēm zinātnē”.
I. Nakurte ir Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātes docente un Vides risinājumu institūta vadošā pētniece, kura stipendiju saņem, lai varētu turpināt pētījumus par to, kā mūsu senči krāsojuši tekstilijas, un noskaidrotu, kādi augu pigmentu radītie ķīmiskie savienojumi izmantoti seno tekstiliju, tostarp tautastērpu krāsošanā.
Meklē trūkstošos puzles gabaliņus
“Šī tēma pati mani atrada,” stāsta pētniece. “Pētījuma idejas autore ir entoloģe Anete Karlsone, kas ir LU Vēstures institūta vadošā pētniece. Viņa jau ļoti daudzus gadus pēta Latvijas tautastērpus, ir mēģinājusi atkārtot senās tekstiliju krāsošanas tradīcijas. Senie latvieši izmantoja ne tikai te augošos augus, bet arī tirgojoties ieguva koku mizas un augus no citiem reģioniem, lai dažādotu tērpu krāsas. Tāpēc ne vienmēr ir vienkārši atklāt, kādi pigmenti izmantoti tekstiliju krāsošanā.”
Savos pētījumos I. Nakurte hromatogrāfiskās analīzes metodes izmanto jau pēdējos 15 gadus – šobrīd hromatogrāfija ir populāra analītiskā analīzes metode visā pasaulē, to izmanto teju visās zinātņu nozarēs – jo šī metode spēj noteikt ļoti daudz un dažādus ķīmiskos savienojumus. I. Nakurte daudz pētījusi dabas vielas – dažādu augu ekstraktus u. c. –, un arī te jau agrāk noderējušas hromatogrāfiskās analīzes.
“Tradicionālo tekstiliju pētījumā šī metode noder, lai bildei, kas veidojas, pievienotu vēl kādu puzles gabaliņu,” skaidro pētniece. Viņas uzdevums ir no tekstiliju parauga – parasti neliela diega pavediena, jo senie tērpi ir dārgums, kas jāsargā –, iegūt ekstraktu, kas satur dažādus augu pigmentus, kas lietoti krāsošanai. Lai tas izdotos, ekstrakcijas procesā tiek izmantots metanols kopā ar stipru skābi, parasti sālsskābi. Skābe atšķeļ pigmentu no dzijas. Izmantojot šķīdinātājus un karsēšanu, pigments tiek “izvilkts” laukā. Pēc tam no parauga atfiltrē atlikušos diega gabaliņus un ietvaicē, lai iegūtu sausu atlikumu. Tad attīra vēlreiz no iespējamiem netīrumiem. Atkal tvaicē, atkal šķīdina un filtrē. Parauga pagatavošana analīzēm parasti ilgst divas trīs dienas. Pēc tam, izmantojot hromatogrāfijas metodi, ekstraktos esošie augu pigmenti tiek sadalīti, balstoties uz to ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. “Vienkāršiem vārdiem runājot, hromatogrāfija ir vielu sadalīšanas process,” skaidro zinātniece. “Sadalītie savienojumi tālāk nonāk īpašā detektorā – masspektrometrā, kur, balstoties uz šo augu pigmentu molekulārajām struktūrām, katram no tiem tiek uzņemti atbilstoši masas spektri. Visbeidzot, izmantojot šos spektrus un dažādas datubāzes, izdalītie savienojumi tiek identificēti. Tad varam pateikt, kāds ķīmiskais savienojums šajā no vēsturiskajām tekstilijām iegūtajā ekstraktā ir. Atbildības sajūta arī ir liela, ja kaut kas neizdosies, citu diegu paraugu, ko izmantot eksperimentam, var neizdoties iegūt. Turklāt arī pirmoreiz to mazo diedziņu, kas ir vismaz 150 gadus vecs, daudziem ir žēl iedot. Liels paldies jāsaka Etniskās kultūras centram “Suiti”, kur izdevies iegūt paraugus no senajām zeķēm, jostām un citiem apģērbu gabaliem.”
Šobrīd viņa vairāk pēta, kā senie latvieši ieguvuši dzelteno un sarkano krāsu, tostarp Latvijas karoga sarkano toni: “Pirmie eksperimenti ir gana veiksmīgi. Esam atraduši pigmentus, kas dod dzelteno toni, un secinājuši, ka šādi augu pigmenti tekstiliju krāsošanā izmantoti arī citviet pasaulē. Te bieži vien dzeltenais tonis iegūts no kumelītēm, kliņģerītēm, asinszāles. Citās valstīs izmantotie augi bijuši citi, taču aktīvās vielas, kas dod krāsu, bijušas tās pašas. Diemžēl daudzi augi, kas Latvijas teritorijā agrāk auga plaši un tikuši izmantoti krāsošanā, šodien jau ir Sarkanajā grāmatā. Tāpēc pētījumā nākotnē nepieciešama arī biologu līdzdalība.
Izpēte nav vienkārša, jo ne vienmēr krāsošanā izmantots viens augs, bieži vien tas ir augu maisījums, turklāt svarīgi, kas ir izmantots kodināšanā. Lai dzija labāk nokrāsotos un tonis būtu košāks, senie latvieši izmantoja pelnus, alu, kā arī citus augus. Tāpēc pat tad, ja izdosies noskaidrot izmantoto pigmentu, ne vienmēr mūsdienās, krāsošanā izmantojot šo pašu pigmentu, izdosies iegūt tādu pašu toni.”
Līdz šim tekstiliju izpētē I. Nakurte darbojās, entuziasma un intereses vadīta, jo pētījumam nebija rasts finansiāls atbalsts, tāpēc “L’OREAL” atbalsts būs pirmais finansējums šim projektam. Pētniece cer arī uz veiksmīgiem Latvijas Zinātnes padomes 2018. gada fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursa rezultātiem seno tekstiliju izpētei. “Būtu ļoti būtiski saņemt lielāku finansiālu atbalstu šim pētījumam, jo tā ir mūsu senā kultūras mantojuma izpēte. Šis ir starpdisciplinārs pētījums, kurā sadarbojas ķīmiķi ar vēsturniekiem. Šādus pētījumus, kurā sadarbojas dažādu jomu pētnieki, liekot kopā vienu bildīti, šobrīd veic visā pasaulē.”
Arī iepriekš citos pētījumos I. Nakurte sadarbojusies ar citu nozaru pārstāvjiem – biologiem, farmaceitiem, mediķiem. Piemēram, kopā ar biologiem pētīti augos esošie hormoni – kā tie sintezējas un mainās, piemēram, reaģējot uz sausumu un citiem stresa faktoriem. “Sadarbība ar citu jomu zinātniekiem dod plašāku pasaules skatījumu, palīdz izkāpt “no kastes” un būt tuvākai realitātei,” teic I. Nakurte.
Viņa līdzdarbojusies arī pētījumā, kurā atklāts, ka peptīds lunasīns, kam ir augsta pretvēža iedarbība un kas parasti atrodams sojā, sastopams arī Latvijā audzētos graudos.
Iepriekš I. Nakurte bijusi pētniece LU, taču kopš pavasara strādā institūtā Cēsīs: “Universitātē esmu ļoti augusi, taču mani piesaistīja Vides risinājumu institūts: tur ir ļoti daudz praktiskas ievirzes pētījumu, kā attīstīt un pilnveidot to, kas mums jau ir, lai uzlabotu dzīves kvalitāti ne tikai sev, bet arī turpmākajām paaudzēm. Šobrīd esmu nodarbināta ERAF projektā “Medicīnisko un aromātisko augu ģenētiskās daudzveidības palielināšana”. Pētu aktīvās vielas dažādos ārstniecības augos, tādos kā kumelīte, baldriāns, pienene u. c., lai novērtētu tirgum saistošo Latvijas ārstniecisko un aromātisko augu dabiskās populācijas un salīdzinātu tos ar ārvalstu ārstniecisko un aromātisko augu ģenētiskajiem resursiem.”
Saikni ar LU viņa saglabā kā mācībspēks: lasa lekcijas un vada laboratorijas darbus LU Ķīmijas fakultātes studentiem, piemēram, māca, kā izmantot modernās tehnoloģijas, lai pētītu dabas vielas un saprastu, kā tās var būt noderīgas farmācijā u. c. “Ir ļoti svarīgi jau pamatstudijās parādīt, kā zināšanas ķīmijā var izmantot praktiski, tā, lai tās būtu noderīgas arī tautsaimniecībā,” teic I. Nakurte. Arī pašam studentam par pētījumu parasti rodas daudz lielāka interese tad, ja tas nav abstrakts, bet tiek izpētīti, piemēram, ķīmiskie savienojumi tējā, ko viņš pats ikdienā lieto.
Bieži gan dzirdēts, ka augstskolām grūti nokomplektēt studentu grupas eksaktajās studijās un daļa to, kas iestājas tajās, nemaz nav gatavi šīm studijām. I. Nakurte atbild, ka viņu uztrauc tas, ka trešdaļa studentu iesāktās ķīmijas studijas nepabeidz. “Man gribētos, lai studentos būtu lielāka motivācija mācīties, lai neapstājas grūtību priekšā. Pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši. Studenti var jebkurā brīdī nākt un censties risināt problēmu, kas radusies. Tāpat lekciju apmeklējums varētu būt augstāks. Lekciju apmeklējums it kā nav obligāts, bet ķīmiju ir ļoti grūti iemācīties tikai no grāmatām. Un daļa, pat ja atnāk uz lekcijām, faktiski neklausās, bet “sēž” telefonā. Saprotu, ka ir iespējams sadalīt uzmanību un skatīties gan tur, gan tur. Tomēr vajadzētu arī veikt pierakstus, domāt līdzi tam, ko stāsta pasniedzējs. Kad pati studēju, bija lielāka cieņa pret pasniedzēju. Var jau būt, ka nav pareizi, ka tagad sagaidu to pašu,” stāsta I. Nakurte. Tomēr ir arī studenti, ar kuriem sadarboties ir liels gandarījums. Tas dod motivāciju darboties tālāk.
Sākumā ķīmiju nesaprata
Bet kā I. Nakurte pati nonāca līdz ķīmijai un darbam zinātnē? Viņa atzīstas, ka bērnībā un skolas gados nav plānojusi kļūt par ķīmiķi, vairāk vēlējusies “darbu ar cilvēkiem”: gribējusi būt gan aktrise, gan televīzijas diktore un pat iestājusies Vidzemes Augstskolā, lai studētu sabiedriskās attiecības. Tomēr Madonas Valsts ģimnāzijā bija mācījusies eksaktajā klasē gan tāpēc, ka interesēja arī dabaszinības, gan tāpēc, ka valdījis uzskats: labākie skolēni iet uz eksakto klasi. Interesanti, ka, tikko sākusi mācīties ķīmiju, neko no šī mācību priekšmeta nav sapratusi, taču, būdama apzinīga teicamniece, lasījusi un pētījusi, kamēr sapratusi un arī apzinājusies, ka ķīmija ir katrā no mums un arī visapkārt.
Vidzemes Augstskolā I. Nakurte studijas tomēr neuzsāka, bet, pēc tēva padoma, devās uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus LU Ķīmijas vai Bioloģijas fakultātē. Vispirms atradusi Ķīmijas fakultāti, kur nejauši satika toreizējo dekānu, kurš sirsnīgi aicinājis te studēt. “Studējot vēl nesaskatīju sevī zinātnieci. Paralēli studijām sāku strādāt akciju sabiedrībā “Grindeks” kvalitātes kontroles laboratorijā. Tā bija ļoti vērtīga pieredze: tur sāku strādāt ar hromatogrāfiskajām analīzes metodēm. LU Ķīmijas fakultātē toreiz nemaz nebija tādas iekārtas kā šajā uzņēmumā. Pabeidzu maģistrantūru un ik pa laikam no saviem bijušajiem pasniedzējiem, tagadējiem kolēģiem, saņēmu signālus, ka viņi redz manī potenciālu un man jāturpina studijas doktorantūrā. Un tā bija taisnība, jo būtībā manī ir zinātnieces aicinājums,” teic Nakurte.
Stipendijas piecām zinātniecēm
“L’ORÉAL Baltic” stipendijas “Sievietēm zinātnē” 6000 eiro vērtībā šogad saņēma trīs zinātnieces no Latvijas, viena no Lietuvas un viena no Igaunijas. No Latvijas stipendijas saņēma arī inženierzinātņu maģistre Anda Fridrihsone un ķīmijas zinātņu maģistre Margarita Baitimirova.
Šis ir četrpadsmitais gads kopš stipendijas ieviešanas Latvijā. Kopumā šo gadu laikā stipendijas saņēmušas 46 Baltijas zinātnieces.
