Kā atkauties no vecmāmiņu padomiem. Pēc dzemdībām kariete pārvēršas par ķirbi… 0
Kad mazulis ir vēl tikai vēderā, liekas, ka visa pasaule gatava par tevi rūpēties no parastas žagas līdz pat nāvei. Visi radinieki ir traki mīlīgi un saudzīgi. Paēd šo, apēd to… Paguli… Pasēdi… Pastaigā… Negribi? Nu, protams, tad nekas! Kāds jautājums. Vari atļaut sev būt kaprīzai, dusmīgai. Un pat vari atļaut būt sev resnai. Kaut vai milzīgai. Un neviens par to neko neteiks. Bet ja, nedod Dievs, kāds kaut ko pateiks, tu apliesi apvainotāju nebeidzamām asaru straumēm. Un viņš no bailēm nākamajā reizē, pirms kaut ko teiks, desmit reizes pārmērīs un salīdzinās to ar mēness kalendāru un dienas astroloģisko prognozi.
Bet, lūk, viss mainās. Praktiski uzreiz pēc dzemdībām. Kā kariete pārvēršas par ķirbi, mammas un vīramātes pārvēršas par vecmāmiņām. Un tēti un vīratēvi – par vectētiņiem. Un te nu sākas… Tu vairs neesi tu. Nemaz neesi vairs princese. Bet gan… obligāts pielikums bērnam, kurš pēc objektīva apkārtējo viedokļa vispār neko nevar, nezina, neprot. Un kā kronis visam seko “MĒS JŪS KAUT KĀ IZAUDZINĀJĀM”. Šo frāzi jūs dzirdēsiet biežāk nekā valdības pasaciņas par saulaino nākotni.
Ir virkne jautājumu, kuros nāksies sevi sargāt no radiniekiem teju ik dienas. Tāpēc grūtniecības laikā trenēt nervu sistēmu vajag tikpat bieži kā intīmos muskuļus. Tas ir, regulāri.
Māneklītis
Ka tevi! Nevienam nav noslēpums, ka praktiski visi Padomju laika bērni izauga ar šo “gadžetu” mutē. Ir pagājuši gadi un medicīna gājusi uz priekšu un jau zināms, ka knupis mutē ir kaitīgs. Internets vai sprāgst pušu no šādas informācijas. Un mūsdienīga mamma, protams, par to ir lietas kursā. Nav taču muļķe. Visu ir lasījusi un visu zina. Tādēļ, iedot jaundzimušam bērnam māneklīti, viņai nozīmē teju to pašu kā uz mutes uzliet indi. Psihe un sakodiens sabojāti uz mūžiem. Tā sludina jaunākie pētījumi. Un nav svarīgi, ka arī viņai pašai un vairums apkārtējo it kā ar psihi un sakodienu viss ir kārtībā. Nepavisam nav svarīgi. Ir taču pētījums!
Tad, lūk, māneklītis ir pirmais, ar ko jūs gribēsiet aizbāzt vecmāmiņu mutes, kad viņas tūkstošiem reizes teiks: “Kāpēc tu viņam nedod knupi??” Rezonanse viņu vārdiem, protams, ir. Viņas to teiks tad, kad bērns histēriski raudās un gribēs stundām karāties pie pupa. Un te nu ir izvēle: vai nu jūs esiet māte-knupis vai dodiet viņam knupi un tēju. Izvēle ir jūsu pusē. Taču ja esiet pret šo “gadžetu”, tad esiet gatava izturēt uzbrukumus. Un ziniet, ka ne viens vien jūsu arguments netiks uzņemts nopietni. Es esmu brīdinājusi.
Ūdentiņš
Pasarg’, Dievs, kādreiz kaut kur iepīkstēties, ka jūs, lūk, sešu mēnešu vecumā bērnam nedodiet ūdeni! Ja jums patīk kutināt sev nervus, tad tas nav jautājums – izstāstiet to visiem! Taču mans padoms, klusējiet, līdz nāve jūs šķirs. Citādi jums nāksies licenzēt uz galda izkritušās vecmāmiņas acis un celt kājās uz zemes noģībušo vecvecmāmiņu. “Kā!? Kāpēc!? Briesmoņi un mocītāji! Eksperimentē ar bērnu! Internetu salasījušies!” Tas ir par jums, ja kas… Un nav svarīgi, ka visus šos sešus mēnešus mazulis ir vesels, priecīgs, paēdis, rozīgs un smaržīgs. Briesmoņi! Sapratāt?
