“Ziedošana kultūrai pret nodokļu atlaidēm, nav mecenātisms.” Diskusija, kā atjaunot mecenātismu krīzes situācijā 1
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
60% – par šādu daļu, pēc Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas datiem, nodokļu reformas dēļ samazinoties finansiālajos ieguvumos balstītai motivācijai, kopš 2018. gada sarukuši ziedojumi kultūras nozares sabiedriskā labuma nevalstiskajām organizācijām.
Arī mecenātisma jomā situācija nav labāka, jo tas jau tradicionāli Latvijā balstījies vienīgi uz dažu personību ļoti personisku motivāciju un, trūkstot kādai no šīm personībām, iestājies tukšums.
Kāpēc Latvijā, kas tikko atzīmēja sava valstiskuma simtgadi, ziedošanas un mecenātisma tradīcija ir tik vāji attīstīta?
Cik adekvāti un pietiekami ir Latvijā īstenotie atbalsta mehānismi ziedošanas un mecenātisma attīstībai, lai atbalstītu nevalstiskās organizācijas krīzes situācijā?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, “Kultūrzīmes” uz neklātienes diskusiju aicināja Latvijas Pilsoniskās alianses direktori KRISTĪNI ZONBERGU, Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētāju, kinorežisoru DĀVI SĪMANI, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori SOLVITU KRESI, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāvi, Ģertrūdes ielas teātra producenti MAIJU PAVLOVU, LU Sociālo zinātņu fakultātes profesoru, “Baltic Studies Centre” vadošo pētnieku TĀLI TISENKOPFU.
Graujošā reformas ietekme
A. Bormane: – Kāda šobrīd NVO sektorā ir situācija ar ziedojumiem saistībā ar Covid-19 krīzi? Cik tā ir kritiska un kādu saredzat šo organizāciju un darbības perspektīvu, situācijai ar ziedojumu stimulēšanu pamatā nemainoties?
Kristīne Zonberga: – Vēl ir pāragri runāt par konkrētiem apmēriem, bet ir skaidrs, ka ziedojumu kritums būs, jo ekonomikas lejupslīde ir neizbēgama un tas savukārt ietekmē ziedošanas iespējas – gan privātpersonu, gan arī uzņēmumu.
Tomēr uzskatu, ka patiesā aina atklāsies tikai nākamgad, jo tas būs gads, kad ekonomika atkopsies pēc krīzes. Pastāv arī pieņēmums, ka šī gada statistika varētu nebūt kritiska, bet tā neparādīs patieso ainu.
Šogad ziedojumu apjoma slieksni uzņēmēji var rēķināt no iepriekšējā gada peļņas, tāpat atsevišķi ziedojumi tikuši veikti pirms krīzes, kā arī bijuši vairāki apjomīgi ziedojumi krīzes mazināšanai.
Te gan jāuzsver, ka tie bijuši mērķziedojumi krīzes seku mazināšanai. Savukārt organizācijas, kas darbojas tādās jomās kā kultūra un sports, kas līdz šim bija ziedotāju visdāsnāk atbalstītās jomas, visticamāk, piedzīvos ziedojumu apjomu kritumu.
Lai motivētu veikt ziedojumus krīzes seku mazināšanai, būtu savlaicīgi jādomā par papildu stimuliem finanšu ziedojumiem – pirmkārt, uzņēmējiem paaugstinot ziedojumu slieksni; otrkārt, privātpersonām paaugstinot attaisnojamo izdevumu slieksni par veiktajiem ziedojumiem.
Tāpat būtu ieteicams pārskatīt valsts kapitālsabiedrību ziedojumu politiku, kur šobrīd ir iezīmētas konkrētas jomas, kam var tikt ziedots, bet jomu uzskaitījumu būtu nepieciešams paplašināt.
Nepieciešams arī radīt elastīgu ziedojumu sistēmu, ik gadu nosakot, kādas ir valsts prioritātes, kur nepieciešams papildu atbalsts, kā arī tādu sistēmu, kas spēj strauji reaģēt krīzes situācijās.
– Pirms nodokļu reformas izskanēja, ka tā sagraušot esošo ziedojumu un mecenātisma sistēmu. Cik šis secinājums šobrīd ir aktuāls kultūras nevalstiskā sektora pieredzē?
Maija Pavlova: – Tā kā uzņēmumi par ziedošanu var saņemt atlaidi, tikai izņemot peļņu, ir mainījusies arī uzņēmumu motivācija veikt ziedojumu, jo šobrīd pastāv iespēja, nesadalot peļņu, katru gadu neveikt Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) maksājumus, bet paturēt visus līdzekļus uzņēmējdarbības attīstībai.
Izmaiņas UIN, kas stājās spēkā 2018. gadā, ziedojumus kultūras nozarē samazināja vairāk nekā par 60%, taču Ministru kabinets UIN likuma normu ietekmi uz sabiedriskā labuma organizāciju (SLO) saņemtajiem ziedojumiem izvērtēs līdz 2021. gada 30. novembrim, un šajā periodā izmaiņas likumdošanā nav paredzētas.
Finanšu ministrijas ieskatā ziedošanai jābūt filantropiskam brīvas gribas aktam, taču šāda pieeja strādā tikai nozarēs, kas saistītas ar redzamu, fizisku apdraudējumu veselībai vai izdzīvošanai.
Lai veicinātu interesi atbalstīt kultūru vai demokrātisku sabiedrību, uzņēmējiem ir jārada stimuli – nodokļu atlaides vai citas priekšrocības. Diemžēl šādu, reāli funkcionējošu, mehānismu pašreiz nav.
Taustāms labums no ziedošanas pašlaik ir vienīgais reālais veids, kā panākt uzņēmēju reālu ieinteresētību.
Solvita Krese: – Nodokļu reforma, kuras ietvaros tika mainīti arī ziedojumu piešķiršanas noteikumi, būtībā ir sagrāvusi Latvijas ziedošanas un mecenātisma vidi.
Latvijā ziedošanas prakses būtiskākais dzinulis diemžēl bieži vien ir balstīts finansiālā motivācijā. Ziedošana un mecenātisms ir nobriedušas sabiedrības pazīme, tā ir paaudzēm ilgi kultivēta tradīcija, kurā pārtikuši cilvēki uzskata par savu pienākumu dalīties ar savu labklājību un atbalstīt sabiedrības zonas, kurām nepieciešams atbalsts, tas tiek uztverts par goda lietu un prestižu paaugstinošu žestu.
Katrā valstī, protams, šīs tradīcijas attīstās citā kontekstā. Mēs nevaram salīdzināt sevi ar ASV, kur valsts atbalsts kultūras sektoram ir niecīgs un viss kultūras vides finansējums gulstas uz privāto atbalstītāju un mecenātu pleciem.
Bet es nebeidzu apbrīnot, piemēram, Augustu Dombrovski, kurš, audzis nelabvēlīgā daudzbērnu ģimenē, pašmācības ceļā apguvis izglītību un attīstījies par veiksmīgu kokrūpnieku, pagājušā gadsimta sākumā bez jebkādas ģimenes tradīcijas vai izglītības iespaida kļūst par vienu no lielākajiem sava laika mecenātiem, kas dāsni atbalsta izglītību, kultūru un veicina dažādas sociālās programmas – izveido tam laikam inovatīvo izglītības iestādi “Zaļā skola”, mākslinieku pansiju “Burtnieku nams” un uzceļ atturības biedrības “Ziemeļblāzma” namu.
Tomēr, atgriežoties pie pašreizējās situācijas, īpaši kultūras NVO sektoram ziedojumi ir akūti svarīgi, ne tik vien lai noturētos uz ūdens, bet lai, piemērojoties ārkārtas stāvokļa situācijai, atsāktu īstenot kultūras projektus. Valsts ziedojumu politika būtu jāmaina un tam būtu jābūt vienam no tā dēvētā Rūzvelta plāna prioritātēm.
Dāvis Sīmanis: – Jau līdz šim vajadzēja atjaunoties konstruktīvai diskusijai par to, ar kādu regulējumu palīdzību mecenātisma prakse Latvijā var tikt veicināta.
Tas nozīmē arī nozares ministrijas aktīvāku iesaisti, uzrunājot potenciālos mecenātus privātajā sektorā vai arī veicinot sadarbību starp nozari un valsts kapitālsabiedrībām. Domāju, ka nepieciešams arī plašāk izglītot sabiedrību par mecenātisma nozīmi kultūras pēctecībā, attiecīgi pašas sabiedrības dzīvotspējā.
Diemžēl Latvijā ir pavisam vienkārši iestāties vakuuma situācijai, piemēram, tagad, kad trīs turpat vienīgie kultūras mecenāti – “ABLV Bank”, Borisa un Ināras Teterevu fonds un Jānis Zuzāns – kāda iemesla dēļ pēkšņi ir pārtraukuši vai samazinājuši kultūras procesu finansēšanu. Tātad mecenātismam stabilas bāzes nav.
Ir skaidrs, ka Latvijas sabiedrībā ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kas varētu kļūt par mecenātiem, tomēr – vai nu viņu izglītotības vai ieinteresētības līmenis nekad nav bijis tāds, lai viņi to darītu.
Tas nozīmē, ka kaut kas nav bijis pareizi, stimuli nav radīti. Latvijā aizvien ir bijis populārs viedoklis, ka, valstij finansējot kultūru, privātajam sektoram tajā nav nekādi jāpiedalās.
Bet realitātē vienmēr būs tā, ka valsts nekad kultūrai neatvēlēs tik daudz, cik tai patiesībā būtu nepieciešams, jo uzskatīs, ka finansējumu var gūt kaut kur citur. Mecenātisma jautājums ir ļoti komplekss, tomēr ir skaidrs, ka pamatā visu nosaka valsts kopējais ekonomiskais stāvoklis.
Tā, piemēram, ASV mecenātisma kultūra ir stipri attīstījusies, jo kultūra tiešā veidā no valsts vispār netiek finansēta. ASV nav valsts budžeta kino ražošanai, bet ir privātas kompānijas, kas ražo filmas, lai gūtu peļņu.
Tāpat nav tieša valsts atbalsta teātru vai orķestru pastāvēšanai. Tas viss bal-stās uz privāto sektoru, tomēr šī mecenātisma tradīcija atšķiras no Eiropas. Kaut gan arī Eiropas kontekstā mecenātismam ir svarīga vieta, lai kultūras norises notiktu pilnvērtīgi.
Cilvēki, kas to var atļauties, šādi izvēlas būt saistīti ar kultūras radīšanu, ir pozitīvā nozīmē līdzdalīgi, kā arī veido savu sabiedrisko tēlu.
Kā atbalstīt “trauslu substanci”
– Ne tikai ASV, arī igauņu un somu piemērs liecina, ka daļai sabiedrības ir vēlme pēc šāda veida pilsoniskas līdzdalības. Somu Kultūras fonds vispār ir privāta institūcija, kas balstās uz personu ziedojumiem.
Tālis Tisenkopfs: – Man liekas, varbūt mūsu VKKF varēja aktīvāk tādu iespēju darīt zināmu – ka fonds ir atvērts arī privātajiem ziedojumiem, līdzīgi kā, piemēram, platforma “ziedot.lv” darbojas kā starpnieks.
Kultūra ir ļoti trausla substance, un tas izpaužas arī tās finansējumā. Faktiski uz kultūru var attiecināt aizvietojamības jēdzienu. Neviens nekad nevar būt drošs, ka rīt būs klausītājs, skatītājs.
Līdz ar to mākslas un kultūras tirgus ir ļoti īpaši būvēts, lai tiktu galā ar šo trauslo, varbūtīgo un pilnīgi nestabilo situāciju. Un arī saistmehānismi starp pieprasījumu un piedāvājumu kultūrā, tostarp finansējums, ir ļoti sazaroti.
Visa šī situācija liek aizdomāties, ka nevienam nav pienākuma likt ziedot vai maksāt par kultūru. Man liekas, kultūras dziļākā eksistenciālā vērtība slēpjas tieši tajā, ka kultūra un māksla savā dziļākajā būtībā rodas no brīvības, radošā talanta, un tas vienmēr ir nedroši. Ja mēs gribētu kultūru finansēt simtprocentīgi droši, mēs iznīcinātu jebkādu mākslu.
D. Sīmanis: – Latvijas situācijā galvenā problēma ir cilvēku attieksme pret šo jautājumu. Ir vairāki zemūdens akmeņi – pirmkārt, mecenātisma un ziedošanas tradīcija nekad pie mums nav bijusi spēcīga.
Otrkārt, bieži vien tās kompānijas, kas varētu ziedot, vai nu tiek pārvaldītas vai pieder ārzemju uzņēmumiem vai fondiem, kuri neparedz un kuriem nav nepieciešama kaut kāda vietējā mecenātisma stratēģija.
Ja tāda arī ir, tad tā tiek vērsta uz jomām, kur ir lielāka publiskā rezonanse un ir iespēja sevi veiksmīgāk mārketēt – izglītība, sports, dažāda veida bērniem domāti pasākumi.
Treškārt, sabiedrībā stingri iesakņojusies pārliecība, ka kultūra pie mums jau tā ir pārfinansēta, un vai tiešām ir nepieciešams to vēl atbalstīt, ja jau mēs šajā valstī strādājam un maksājam nodokļus.
VKKF pieredze ir bijusi ar dažādiem ziedotājiem – gan valsts kapitālsabiedrībām, gan privātiem. Pēdējie veic mērķziedojumus, atbal-stot ļoti konkrētas lietas, kam viņi tic – grāmatas, teātra izrādes u.c.
Tomēr šo ziedotāju loks ir ļoti neliels un projekti atkārtojas, tos finansējot vienam un tam pašam mecenātam. Skaidrs, ka lielākais kritums bija nodokļu reformas iespaidā, kad ziedotājiem vai mecenātiem vairs nebija izdevīgi ziedot, jo viņi vairs neguva nodokļu atlaides.
Tomēr, skatoties no otras puses, ja mecenāts ziedo, tikai šādu apsvērumu vadīts, tad tas nu nekādi vairs nav saistīts ar mecenātisma atbalsta garu. Ziedošanu un atbalstu kultūrai nedrīkstētu uzskatīt par pārdodamu pakalpojumu, jo tam jābūt kaut kam tādam, kam paši potenciālie mecenāti tic.
– Vai saskatāt nepieciešamību pilnveidot veidu, kā ziedo valsts kapitālsabiedrības?
D. Sīmanis: – VKKF īpaši svarīgas ir AS “Latvijas valsts meži” (“LVM”) finansētās mērķprogrammas (to skaitā “Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi”, kultūras projektu atbalsts reģionos, atbalsts koru un tautas deju tradīcijas attīstībai u. c. – A. B.); bez tām daudzas aktivitātes, īpaši valsts reģionos, nenotiktu, jo tām vienkārši nebūtu finansējuma.
Būtu visnotaļ atbalstāmi, ja valsts veicinātu arī citu lielo valsts kapitālsabiedrību plašāku atbalstu kultūrai. Tomēr pastāv risks, ziedošanas stratēģijas pilnībā nododot pašu kapitālsabiedrību izvērtējumam, ka tā var notikt nepotiskā vai nekontrolējamā veidā, kur dominē privāti sakari un intereses.
LVM finansētās programmas ir spēcīgs piemērs, ka tad, ja šis finansējums iet caur VKKF, tā tiek ļoti rūpīgi uzraudzīta un atbalstu gūst tie, kuri profesionāli ir sevi pierādījuši un startē ar spēcīgām radošām idejām.
Domāju, ka situācijā, ja šī finansējuma mērķus katram nākamajam gadam sāktu definēt ministrijās politiskā līmenī, visticamāk, mēs pieredzētu atklātu privāto interešu lobēšanu un finansējums nenonāktu to cilvēku rokās, kuri ir radošākie, mākslinieciski spējīgākie un profesionālākie.
– “Es tiešām nesaprotu – nav mūsos to mecenātu, nav. Tāda plašāka, vērienīgāka apjoma. Mēs esam tādi sīkbodnieki,” izskan vienā no viedokļiem, kas apkopoti 2018. gadā tapušajā pētījumā par kultūras jomas NVO sociāli ekonomisko ietekmi. Vai tas varētu būt saistīts ar kādām latviešu vēsturiski sakņotajām mentālajām iezīmēm? Varbūt latvieši tiešām ir sīkbodnieku nācija?
T. Tisenkopfs: – Tā jau būtu liela vispārinājuma pakāpe, domāju, ka kopumā esam tāda pēcpieticības sabiedrība, neesam labklājības sabiedrība. Līdz ar to pašiem savas vajadzības vienmēr ir pirmajā vietā un arī pat turīgākie cilvēki, kuri varētu ziedot, to sistemātiski nedara.
Nedomāju arī, ka mūsu cilvēki būtu pilnībā egoistiski un savtīgi, jo gan turīgie, gan īstenībā arī trūcīgie ziedo konkrētiem mērķiem, palīdzības akcijām. It sevišķi kultūrā ziedošana nav nostādīta uz sistēmiskiem un caurspīdīgiem pamatiem.
Latvija savā ziņā ir ļoti veiksmīga un laimīga, jo pie mums kultūra un māksla kopumā ir labi finansēta.
Varbūt tam nepiekritīs kultūras darbinieki, tomēr, neraugoties uz to, ka atbalsts kultūrai pie mums nav izvirzīts kā atsevišķa prioritāte, mums tomēr ir spēcīgs valsts un pašvaldību finansējums kultūrai, kāda nav citās valstīs, jo gan latvieši, gan politiķi saprot, ka kultūra un māksla ir daļa no valstiskuma un nacionālās identitātes.
Varbūt arī tas ir iemesls vājajai vēlmei ziedot kultūrai – tas, ka pastāv šī sociālā vienošanās – mūsu sabiedrība pieņem, ka kultūru finansē valsts un arī pašvaldības un ka tīri individuāls un privāts finansējums nav tik ļoti nepieciešams.
Mākslā mecenātismam – dramatisks kritums
– Jau minētajā pētījumā norādīts, ka “Latvijā tikai tagad dzimst mecenātisma tradīcijas, un ir loģiski, ka pirmais sektors, kur šī nauda ienāk, ietver vizuālo mākslu”. Kāda šobrīd ir situācija ar ziedojumiem mākslas sektorā?
S. Krese: – Var piekrist pētījumā minētajam secinājumam, ka 2018. gadā Latvijā sāka veidoties spēcīgi mecenātisma tradīcijas aizmetņi, bet diemžēl laiks parādīja, uz cik trauslām kājām šis process balstās.
Mākslas atbalstītāju rindās vērojams dramatisks kritums. No skatuves lielākā vai mazākā mērā viens pēc otra dažādu iemeslu dēļ pazuduši galvenie mākslas atbalstītāji – “ABLV fonds”, Ināras un Borisa Teterevu fonds, un pavisam nesen SIA “Alfor” Jāņa Zuzāna personā.
Pašreiz ziedojumi mākslas sektorā ir sarukuši līdz minimumam.– Vai, jūsuprāt, varētu būt pamats uzskatam, ka mecenātisma un sponsorēšanas motivācija ir saistīta ar konkrētu mākslas veidu vai kultūras produkta specifiku?
– Visticamāk, jau katrs mecenāts vai sponsors izvēlas atbalstīt kādu mākslas veidu vai konkrētu kultūras produktu tāpēc, ka tas viņam personīgi patīk vai interesē. Mākslas atbalstītāji bieži vien ir arī mākslas darbu kolekcionāri, kuru interese vai izpratne par dažādiem mākslas segmentiem un kuru gaume attīstās, kolekcionēšanai mijiedarbojoties ar mecenātismu.– Cik pamatoti, jūsuprāt, ir novilkt sarkanās līnijas attiecībā uz privātā sponsorējuma piesaisti?
– Vai jūs domājat sarkanās līnijas, ko nosaka ētiskā pozīcija pret privātā sponsorējuma līdzekļu izcelsmi? Tas ir ļoti aktuāls jautājums, un pēdējos gados pasaulē var novērot arvien daudzskaitlīgāku mākslinieku protestu skaitu, kas vērsti pret mākslas infrastruktūras atbalsta saistību ar militāriem, finansiāliem vai ekoloģiskiem konfliktiem un skandāliem.
Kā piemēru var minēt 2014. gadā Sidnejas mākslas biennāli, kas saņēma smagu kritiku par tās saistību ar biennāles galveno sponsoru “Transfield Holdings”, kas nepieņemamā veidā organizēja procesus patvēruma meklētāju izmitināšanas centros, kas bija šīs kompānijas pārziņā.
Deviņi mākslinieki boikotēja biennāli un 46 no 92 parakstīja petīciju, kā ietekmē biennāle izbeidz visas attiecības ar “Transfield Holdings”.
Vai vēl nesenāks notikums 2019. gadā, kad Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja valdes loceklim Varenam Kanderam nācās atkāpties no amata, kad astoņi mākslinieki izstājās no biennāles, protestējot pret to, ka viņa vadītās kompānijas “Safariland” ražotā asaru gāze tika izmantota pret cilvēkiem, kas šķērsoja Meksikas un ASV robežu.
Šajos gadījumos varam izsekot acīmredzamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, uz kuriem nevar nereaģēt. Bet, ja uzņēmums darbojas konkrētās valsts noteiktās likumdošanas ietvaros un acīmredzami cilvēktiesību pārkāpumi vai konflikti ar sabiedrību nav novērojami, būtu nepamatoti no kultūras sektora pieprasīt izmeklētāja vai taisnīgā soģa lomu, kas pēc būtības jāpilda tiesībsargājošām iestādēm.
Vienkāršot sistēmu un skatīt plašākā tvērumā
– Izskanējis, ka nepieciešams meklēt jaunas iespējas, kā motivēt uzņēmējus ziedot kultūras aktivitātēm, jo tiek pieņemts, ka viņiem nav sociālas vai personiskas motivācijas attīstīt ziedošanas prakses, bet dominē tikai finansiālos ieguvumos balstīta motivācija. Cik pamatots šāds secinājums? Vai vajadzētu izstrādāt jaunu motivācijas modeli ziedotājiem?
K. Zonberga: – Esošajam modelim būtiska problēma ir sarežģītība. Kā norādījušas gan sabiedriskā labuma organizācijas, gan uzņēmēji, būtu jārada mehānisms, kas ir viegli saprotams potenciālajiem ziedotājiem.
Šobrīd izstrādātie trīs modeļi dod izvēles iespējas, piemērojot savai situācijai atbilstošāko, tomēr līdz šim nav radīts veiksmīgs skaidrojošais materiāls.
Paralēli šim būtu intensīvāk jāstrādā ar sociālās korporatīvās atbildības popularizēšanu Latvijā, kas var nest ilgtermiņa pozitīvas pārmaiņas ne tikai ekonomikā, bet arī ieguldījumu cilvēkkapitālā. Te vēlētos piebilst, ka valsts kapitālsabiedrībām būtu jākalpo kā piemēram citiem.
Manuprāt, ir svarīgi uztvert ziedojumus ne tikai kā finanšu līdzekļu piešķiršanu kādai iniciatīvai, ziedošana ir viena no sabiedrības līdzdalības formām, ar kuru tiešā veidā valsts var sniegt iedzīvotājiem tiesības lemt par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, sniegt ieguldījumu valsts un sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanā.
Līdzīga sistēma ir procentuālā filantropija jeb valsts sniegta iespēja ikvienam nodokļu maksātājam lemt par to, kam novirzīt noteiktu procentu no viņa iedzīvotāju ienākuma nodokļa.
Tāpat jau iepriekš esmu virzījusi ideju par tādas sistēmas izveidi, kas ļauj iedzīvotājiem, iesniedzot brīvprātīgo gada ienākumu deklarāciju, izvēlēties, vai tie vēlas atgūt pārmaksātos nodokļus vai arī šo aprēķināto summu ziedot kādai sabiedriskā labuma organizācijai.
Ziedošanas kultūras veicināšanā liela loma ir komunikācijai. Tādēļ esam vairākkārt aicinājuši valstiskā līmenī izstrādāt atbalsta sistēmu filantropijas veicināšanai, kā tas ticis izdarīts, piemēram, Igaunijā, kur tikusi izstrādāta koncepcija, kā arī izveidots īpašs amats Valsts prezidenta birojā, kas ir atbildīgs par pilsoniskās sabiedrības attīstību un filantropijas veicināšanu.
Šāda pieeja arī ir nodrošinājusi, ka ziedošanas kultūrā mūsu kaimiņvalsts ir apsteigusi Latviju.
Bet, manuprāt, runājot par ziedošanas stimulēšanu, būtu nepieciešams to skatīt plašākā nozīmē – ne tikai finanšu līdzekļu, bet arī produktu, pakalpojumu, laika un zināšanu resursu ziedošana.
To pierādījusi arī šī krīze, kad sabiedrības pārstāvji un uzņēmēji iesaistījās tās seku mazināšanā, palīdzot mazaizsargātākajiem un katram ieguldot tādus resursus, kādi tam ir.
Pārtikas preču ziedojumi, kas atļauti kopš 2019. gada, it īpaši krīzes laikā pierādījušies kā veiksmīgs atbalsta mehānisms, bet ar citiem ne-finanšu ziedojumiem radās problēmas.
Tā kā Latvijā nav atļauts ziedot pakalpojumus un preces, uz krīzes laiku tika izstrādāts īpašs regulējums, kas ļautu, piemēram, ziedot tik ļoti nepieciešamos datorus skolēniem, lai varētu turpināt mācības no mājām. Jācer, ka šī pieredze pierādīs, ka preču ziedojumi ir atbalstāmi arī pēc krīzes.
Līdzīgs stāsts ir ar pakalpojumu ziedojumiem – tā ir liela atšķirība no citām valstīm, kur uzņēmumi pat sacenšas, kurš veltījis vairāk “pro-bono” stundas sabiedriskam labumam, tomēr Latvijā šobrīd šķērslis ir tiesiskais regulējums, kas apliek ar nodokli šāda veida iniciatīvas.
Tāpat ne mazāk svarīgs ir cilvēkresursu ziedojums jeb brīvprātīgais darbs, ko ikdienā organizē nevalstiskās organizācijas, un arī krīze pierādīja, ka brīvprātīgo kustības var palīdzēt valsts pārvaldei krīzes seku mazināšanai.
Tomēr tam ir nepieciešama atbalstoša infrastruktūra, tostarp platforma, kur var pieteikties brīvprātīgie, kur tie tiek koordinēti, un, no otras puses, kur var lūgt palīdzību. Šī iemesla dēļ tika radīta platforma “#paliec-mājās”.
Taču ir svarīgi, lai šādas iniciatīvas un brīvprātīgo kustības veiksmīgi un nepārtraukti darbotos arī pēc krīzes.
Fakti
• Ziedojumi sabiedriskā labuma organizācijām 2018. gadā samazinājās par 38% jeb 24 miljoniem eiro.
• Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē nevalstiskās organizācijas 2018. gadu noslēdza ar zaudējumiem.
• Ministru kabinets UIN likuma normu ietekmi uz saņemtajiem ziedojumiem izvērtēs līdz 2021. gada 30. novembrim.
Avots: Pētījums par kultūras jomas NVO sociāli ekonomisko ietekmi (2018)
