Kā atdzīvināt volejbolu 0
Novecojušas vadīšanas metodes, neieklausīšanās citu viedokļos, sporta veida panīkums, nespēja atrast izlases galveno treneri – tie ir tikai daži no pārmetumiem, ko biedrības “Es par volejbolu!” priekšsēdētājs Kaspars Timermanis velta pašreizējam Latvijas Volejbola federācijas (LVF) prezidentam Atim Sausnītim, aicinot viņu un pārējo LVF valdi atkāpties.
Ziemā, dibinot biedrību, ziņojāt, ka jums ir cēli mērķi – piedāvāt idejas, piedalīties volejbola dzīvē. Vai tobrīd nebija ambīciju pārņemt varu?
K. Timermanis: Nē. Rakstījām iesniegumus par piedalīšanos komisiju darbā un kopējas stratēģijas izstrādāšanu, par mērķiem, kur volejbolam četru gadu laikā jānokļūst. Gribējām aktīvāku valdes darbu – lai sēdes notiek biežāk nekā reizi trijos mēnešos, ir atklātākas. 3. februārī kongresā izskanēja solījumi, ka tūlīt sēdīsimies pie kopēja galda, bet LVF viceprezidents Ainārs Mežulis pirmo reizi piezvanīja jūnijā un pēc tam pazuda uz diviem mēnešiem. Viedie vīri pateikuši – puikas, jums ir foršas idejas, bet mēs darīsim, kā vienmēr.
Kurā brīdī jūs sāka uztvert kā ienaidniekus?
LVF darbībā nekas nav mainījies, prezidents ieceļ komisiju vadītājus, un tajās ir gandrīz tikai valdei pietuvinātas personas. Federācijas birojā faktiski strādā tikai kluba “RTU/Robežsardze” darbinieki, kas nav loģiski. Pārvaldības modelis atgādina kolhozu no pagājušā gadsimta 80. gadiem, tāda iluzora demokrātija. Vēl un vēl norādījām uz dažādām nejēdzībām, tāpēc tikām izslēgti no biedru saraksta. Kuluāros Sausnītis teicis, ka uzskata to par savu, privātu federāciju, un atsēdinās visus, kas centīsies iebilst viņa izvēlētajam kursam. Bet mūsu idejas publiku ieinteresēja, par ko apliecina augustā uz kopsapulci sanākušie 32 biedri. Šobrīd mūs mēģina nolikt pie vietas, lai parādītu, ka līdzīgi var notikt arī ar citiem.
Ziemā prezidenta vēlēšanās Atis Sausnītis uzvarēja vairāk nekā pārliecinoši.
Viena no mūsu prasībām valdei ir sakārtot biedru sarakstu – 72 biedri ir vairāk nekā jebkurai citai no lielajām federācijām, un daudz ir tādu, kam nav nekāda sakara ar volejbolu. Pirms jebkura balsojuma viņi šos “mirušos” biedrus atdzīvina un dabū sev vēlamo rezultātu. Pēdējās vēlēšanās tika radīti tādi apstākļi, ka cita prezidenta kandidatūra nemaz nevarēja būt, jo uzaicinājumu uz kongresu 3. februārī izsūtīja īsi pirms Ziemassvētkiem un pieteikšanās termiņš bija 3. janvāris. Svētku laikā daudzi nepārbauda e-pastu. Viņi izteikušies, ka vienīgais kritērijs tam, vai esi vai neesi biedrs, ir biedru naudas nomaksa. Ar šādu loģiku biedros var būt arī autoserviss un kosmētikas salons.
Vai šobrīd situācija ir tāda, ka savas idejas varēsiet īstenot, tikai iegūstot prezidenta amatu?
Esošā valde nespēj vadīt volejbola dzīvi, tāpēc aicinām to atkāpties. Visticamāk, ka tas nenotiks, tādēļ mēs uzrunājam atbalstītājus, kas būtu gatavi iesaistīties jaunas valdes izveidē, bet uzvārdus šobrīd saukt būtu pāragri. Man pašam šādu ambīciju nav, būtiskākais ir veidot komandu no jauniem, moderni domājošiem cilvēkiem. Kā līdz pārmaiņām nokļūsim? Tas ir juridisks jautājums, un vispirms jāsakārto spēles laukums, proti, biedru saraksts, ko LVF izvairās iesniegt. 90. gadu sākumā starta pozīcijas volejbolam un basketbolam bija vienādas, bet šobrīd jau atpaliekam arī no handbola, florbola. Tātad kaut kas jāmaina. Prasīju vairākiem “Radiotehniķa” ziedu laiku spēlētājiem, kāpēc viņi savus bērnus sūta trenēties nevis volejbolā, bet basketbolā. Atbildes liecina par nesakārtoto volejbola saimniecību.
Varbūt visu problēmu sakne ir naudas trūkums?
Federācija lielā mērā pārtiek no valsts finansēm un klubu iemaksām, sponsoru līdzekļu nav, ja neskaita pludmales volejbolu. Klubiem ir daudz jautājumu un pārmetumu par naudas izmantošanu, esam prasījuši federācijai informāciju, bet atbildes nav sniegtas. Vīriešu izlases startam budžetā bija iezīmēti 70 tūkstoši, bet vai divas nedēļas nogales patiešām izmaksā tik daudz? Izlasei jau četrus mēnešus nav trenera, pēdējā valdes sēdē teica, ka atkal izstrādāšot kritērijus, taču jau augustā bija jābūt skaidrībai par kandidātiem. Veids, kā iepriekšējais galvenais treneris Raimonds Vilde pabeidza savas gaitas, arī bija savdabīgs.
Daļa spēlētāju draudēja boikotēt izlasi, ja viņš paliks pie stūres.
Ar igauņiem bijām līdzīgās starta pozīcijās, bet viņi sāka kāpt augšup, un šobrīd Igaunijas volejbolisti spēlē ļoti augstas klases klubos. Mūsu puiši grib spēlēt izlasē, bet trenera faktors ir ļoti būtisks, Vildes laikā komanda, diplomātiski sakot, neprogresēja, cīnījāmies ar Gruziju, kurā vispār nav volejbola. Spēlētāji mums nav slikti – Deniss Petrovs Krievijā, Hermanis Egleskalns Francijā, Romāns Saušs un Edvarts Buivids Vācijā.
Runājot par naudu, savdabīgi ir tas, ka federācija prasa ap diviem tūkstošiem eiro par spēlētāju transferta kartes izsniegšanu. Tas ir pieļaujami, un maksā it kā klubi, bet faktiski sanāk, ka tā summa tiek atskaitīta no spēlētāja algas. Kad Gundaram Celitānam, Ansim Medenim un Jānim Pēdam bija ziedu laiki, federācija no katra ieguva ap 50 tūkstošiem. Politika bija tāda – prasām piecus vai desmit tūkstošus, turkiem nauda ir, samaksās. Jautājums – vai tas ir adekvāti un vai spēlētājs pēc tam raujas uz izlasi? Vēlāk Eiropas Volejbola konfederācija pateica, ka šī maksa nevar būt neierobežota. No Martas Ozoliņas, kura brauca spēlēt Somijas pirmajā līgā, paprasīja 1950 eiro, un klubs pateica, ka viņiem tādu latvieti nevajag… Mums taču sievietes vispār nav profesionāles. Šā gada federācijas budžetā no transfertu naudas iezīmēti 25 tūkstoši eiro.
