Fotopiedzīvojums: Kā top autentiska lībietes aproce? Ciemos pie “Mājas Viesa” balvu darinātājiem 1
Kurš gan nezina uzņēmumu “Baltu rotas” un tā veidotājus INITU UN VITAUTU STRAUPES! Saules stars, slīdot pāri viņu komandas veidotajām aprocēm, gredzeniem, saktām, izceļ senos rakstus un atviz sudrabā. 12 “Mājas Viesa” lasītāji, kuri abonēs mūsu žurnālu 2016. gadam, varēs piedalīties izlozē par iespēju laimēt lielisku unikālu rotu!
Šādas rotas sargājušas un rotājušas mūsu senčus, un viņu gaume ir arī mūsējā, lai gan aizritējuši deviņi gadsimti. Kā toreiz tapa rotas, zina arheologi un vēsturnieki, bet mums laimējās būt klāt dienā, kad atdzīvojās 12. gadsimta aproce mūsdienīgā rotu darbnīcā.
Initas un Vitauta Straupju divatā aizsāktais uzņēmums “Baltu rotas” vairāk nekā divdesmit darbības gados izaudzis līdz sešpadsmit cilvēku komandai, izveidota plaša un mūsdienīga darbnīca, divi veikali – Vecrīgā un Turaidā, kam pavisam drīz piepulcēsies arī veikals Siguldā.
Arī jaunie Straupes dara, ko var. Liene veikumu fotografē “Baltu rotu” katalogam, Ieva pārzina “Baltu rotu” veikalus, grāmatvedību, mārketingu, bet sešpadsmitgadīgais Miks tēva vadībā mācās kalt sentēvu garā.
Bet arheoloģiskās rotas ir tikai viens darbības virziens.
– Kad Turaidas muzejs svinēja Turaidas Rozes jubileju, īpašu izstādi veltījām jaunām rotām ar rožu motīviem, kas bija traki smagas, tāpēc tās nosaucu par “Smago romantiku”, un tā tas aizgāja tautās. Rožu rotu kolekcijā ir gan smalkas, gan masīvas rozes bronzā un sudrabā. Tagad nākušas klāt rotas ar sudrabā iestrādātiem jūrmalas akmeņiem un koka motīvu, – stāsta Inita Straupe.
Kur slēpjas rotu pievilcība? Kāpēc tās pērkam un nēsājam? Latvijas iedzīvotāji, pat nezinot rotas stāstu, to sajūt kā savu. Bet ārzemju viesus pievelk atšķirīgais. Tomēr ornamentos ir daudz kā kopīga – mūsu saules simbolam identisks ir Kanāriju salās, bet pītā krusta ornaments redzēts uz koka skulptūrām Āfrikas mākslas muzejā ASV. “Baltu rotām” piemīt spēks gan aicināt uz Latviju, gan to valkātājiem sazināties jebkur pasaulē. Vairāki pāri no Pēterburgas un Maskavas, internetā ieraugot “Baltu rotu” darinājumus, atbraukuši uz Latviju vienīgi tāpēc, lai pasūtītu sev laulību gredzenus. Labi klienti no ASV Initai stāstījuši – reiz viņiem pienākuši klāt citi amerikāņi un, skatoties uz rotām, jautājuši, vai arī viņi ir viesojušies Latvijā.
– Kādam islandietim, kas apprecēja latviešu sievieti, izgatavojām laulību gredzenus ar vikingu zīmēm un zelta maliņām. Pāris pārcēlās dzīvot uz Kanādu. Pirms kāzu gadadienas sieva devās uz juvelieru veikalu pirkt vīram dāvanu, un veikala īpašnieks teicis – jūsu vīrs pirms stundas arī bija šeit. Jo juvelieri ievēro rotas, un mūsu kaltais gredzens bija īpašs, – smaidot stāsta Inita. Tomēr viseksotiskākā vieta, kur nēsā “Baltu rotas”, ir maza sala Indijas okeānā pie Āfrikas krastiem. Kad interneta veikalā pienācis pasūtījums, skatījušies kartē, jo domājuši – kāds kļūdījies ar adresi. Tomēr paciņu ar rotām nosūtījuši un tā laimīgi sasniegusi salas krastus.
Bet tagad dodamies piedzīvojumā – izsekosim, kā mūsdienās top 12. gadsimta lībiešu sievietes aproce, ko arheologi atraduši Turaidā.
