Egils Līcītis: Kā atdzesēt agresoru? Kur šajā nestundā ir eiropiešu pilsoniskā pozīcija un sabiedriskā doma 33
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pakļaut kaimiņzemi. Tad – uhcī, uhcā! – septiņdesmit gadu vecumā cars Vladimirs būs piepildījis savu mendeli un paveicis sekmīgu mūža darbu, sperot platāku soli, lai Krievijai pievienotu zaudētās PSRS impēriskās teritorijas, tagad neatkarīgas valstis.
Pasaule nav pagalam pārakmeņojusies, jo “vēl ir vieta diplomātijai”.
No tālienes Briselē un Vašingtonā draud ar nepieredzēti bargām, masīvām sankcijām, Krievijas izslēgšanu no globālajiem finanšu tirgiem un mūsdienīgu tehnoloģiju tirgu aizvēršanu taisni krievu degunu priekšā.
Ja pret Maskavu pielietošot šos lielgabarīta veto un embargo, slāvu valsts ekonomiku piebeigšot kā ziemas salā laukā iznestu siltumnīcas stādiņu vai balkonpuķi, un krievi nonākšot pilnīgā starptautiskā izolācijā.
Sankciju patiesā izmēra gigantismu un iedarbības jaudu pagaidām vēl tur noslēpumā. Izskatās, ne visas Eirosavienības dalībvalstis vienojušās, kādā veidā Krievijai tās uzkraut. Bet kā nu Kremlis izturēs gaidāmo smago pārbaudījumu?
Atbildi intervijā centrālai zviedru avīzei sniedza Krievija sūtnis Zviedrijā, kurš nav audzināts Ženēvas diplomātisko salonu manierēs.
Viņš teica – “nasraķ nam na vaši sankciji” (uztaisām jūsu sankcijām)!
Diplomātijai vēl ir vieta. Karš ir neprāts! – izsaucies Romas pāvests un pateicies katoļiem, kas lūdzas par Ukrainu. No Apvienoto Nāciju augstumiem kara bungu sitēji kušināti. Demokrātiskie parlamenti pieņēmuši rezolūcijas, lai Putins piebremzē karstās aktivitātes – tie ir papīri, ko Kremlī uzkārt atejās uz nagliņas.
Izmērīt Vladimiram Vladimirovičam temperatūru regulāri dodas pasaules lielvaru līderi.
Vienveidīgās vizītēs, lai publikā uzturētu interesi par kārtējo rietumnieku prezidentu, kurš atbraucis pie Kremļa valdnieka, viesistabā novieto galdu sešu metru garumā.
Atbraucēji, sienāzis Makrons vai augumā nepadevies kanclers Šolcs, pūlas nomierināt Vladimiru Vladimiroviču, lieto deminutīvus, nevis lamuvārdus, runā Ēzopa valodā, nevis atklāti.
Mieru mīlošā Krievija prot parādīt, ka īstenībā ukraiņi savilkuši karapūļus dūrē, draud ar ieroču spēku Donbasa iedzīvotājiem, grib sadragāt trauslo mieru uz Moskovijas robežām! Stiprais cilvēks aiz Kremļa sienām iztēlo NATO kā agresīvu bloku, it kā piecdesmit gadus aiz dzelzs priekškara dzīvojošās, krievu okupētās valstis būtu spaidu kārtā, nevis no brīvas gribas iestājušās transatlantiskajā militārajā organizācijā.
Krievija demagoģijā ir nepārspējama! Mēs nebijām tie, kas notrieca civilo lidmašīnu! Neesam indējuši nevienu! Ne jau mēs kurinām uz karu!
Ukraiņi, atēdušies krievu skābos kāpostus un makaronus po flotski, izdarīja izvēli uz Eiropu 2014. gada ziemā un kopš tā laika spiesti dzīvot zem Maskavas spiediena vesera. Arī mums pazīstama Krievijas parastā politika – dziedināt kaites nevis pašu valsts organismā, bet nemitīgi uzmākties ar pretenzijām kaimiņiem.
Sagrābtas Ukrainai piederošas teritorijas, pārkāpti līgumi par drošības garantijām, pastāvīgas provokācijas Austrumukrainā, nogalināti tūkstošiem karavīru, spriedzē dzīvojoši civilisti – astoņus gadus ukraiņu tauta maksā, jo vēlējusies iziet no Kremļa ietekmes zonas un uzņēmusies Eiropas vairoga lomu.
Kur šajā nestundā ir eiropiešu pilsoniskā pozīcija un sabiedriskā doma?
Vai tiešām pārtikusī Eiropa, kamēr netiek skartas eiropiešu individuālās intereses un notikumi attīstās tālienē, kaut kur kontinenta pažobelē, negrasās iziet ārpus četru sienu noslēgtības?
Kur ir Ukrainas smago auto atbalsta kolonnas, kur miera marši, plašas demonstrācijas ar plakātiem – Putin, ej mājās! Ja Eiropu pāršalktu mītiņu atbalsta vilnis mieram un solidaritātei ar ukraiņiem, agresora bunkurā kļūtu neomulīgi, un pat Putins atdzistu, skatot ielās plūstošo masu sašutumu. Kā diktators, ūsainais tarakāns Lukašenko ievēroja Staķa un Rinkēviča aktivitātes baltkrievu brīvībai, nomainot karogus mastā.
Latvijai, atbalstot Ukrainu, tagad būtu jāsāk pirmajai, sakot publisku “nē” Kremļa valdnieka iegribām.
Kura sabiedriskā organizācija sevi parādīs, rīkojot protestus pie Krievijas vēstniecības, kuri ukraiņu draugi izteiks atbalstu daudz cietušai tautai pie Brīvības pieminekļa?
Neprasīsim taču saskaņiešu nosodījumu Krievijas fašistiskām metodēm – tad Putina vicekarali Latvijā Urbanoviču vairs neuzņems Maskavas viesmīlīgos namos. Bet Slava Dombrovskis vai Marija Golubeva kopā ar lojāliem Latvijas krieviem varētu atrast veidu, kā pateikt – Putin, tevi negaida Ukrainā un arī Latvijā ne!
