Mediķu pārstrādāšanās var novest pat līdz pašnāvībai: pieredzes stāsti Latvijā un ārzemēs, satraucoša statistika 22
Autori: Artis Drēziņš, Māra Libeka
Pagājušā gada 3. novembrī pašnāvību izdarīja 36 gadus vecais kādas Rīgas ārstniecības iestādes ārsts Andis (redakcijai ārsta vārds un darbavieta ir zināma, bet pēc tēva lūguma to nepublicējam), bet šogad 7. februārī Neretas novadā uz Dienvidsusējas upes ledus atrada mirušu basketbola kluba “VEF Rīga” ārstu un fizioterapeitu 28 gadus veco Jāni Petroni, kurš arī no dzīves šķīries labprātīgi. Kolēģi Andi atceras kā talantīgu, sirsnīgu, erudītu, zinātkāru (strādājis arī ārzemēs), izpalīdzīgu un smaidošu. Viņu atrada ugunsdzēsēji, kad bija izsaukti dzēst kādu lielu zaru kaudzi, kas bija sagatavota šķeldošanai, tālu no galvaspilsētas dziļos laukos. Pats ārsts pirms nāves bija ierakstījis atvadu vēstuli un nofilmējis savas dzīves ceļa pēdējos mirkļus.
Kas bija noticis? Visas pazīmes liecina, ka Andis sadega ne tikai tiešā nozīmē. Krietni pirms tas bija noticis arī pārnestā nozīmē.
Ārsta tēvs, kurš arī ir ārsts, nevaino ne Latvijas medicīnas sistēmu, ne konkrētus cilvēkus. Viņš pārdzīvo, jo uzskata, ka būtu varējis dēlam palīdzēt. Andim negaidīti uznākušas bailes no pacientiem, radušās ķibeles privātajā dzīvē, kredīti, pārstrādāšanās un pat atkarība no narkotikām nav nekas tāds, ar ko nevarētu mēģināt tikt galā. Tieši pēdējais ir tas, par ko tēvs, ilggadējs atturībnieks, pārdzīvo visvairāk. Tēvs pēc atstātā ieraksta un citiem avotiem uzzinājis, ka Andis, strādādams Anglijā, pamēģinājis uzsmēķēt marihuānu, bet, atgriezies Latvijā, iepazinies ar kādu krišnaītu, kas piedāvājis LSD – narkotikas, kas rada halucinācijas, vīzijas, telpas un laika uztveres izmaiņas, kā arī stiprus emocionālus pārdzīvojumus un domāšanas izmaiņas. Krišnaīts esot solījis, ka dēlam paplašināšoties domāšanas apvāršņi…
“Vasarā vairs savu dēlu nepazinu – viņa psihe bija mainījusies. Agrāk viņš mērķtiecīgi veidoja karjeru, bet pēc LSD lietošanas attieksme pret darbu krasi mainījās. Tagad saprotu, ka LSD ietekmē dēls bija nonācis pie secinājuma, ka viņa dvēsele nav gatava pelēkam ikdienas darbam, un tad caur uguns rituālu… Ierakstā dēls teica: esmu visus piečakarējis, dzīvē neko neesmu sasniedzis, gribu sevi izdzēst, lai nekas nepaliek pāri. Tas jau sen zināms, ka apreibinošas vielas – sākot ar alkoholu un beidzot ar narkotikām – uz cilvēkiem iedarbojas dažādi, bet vienmēr pastāv ļoti liels traģiska iznākuma risks,” brīdina pieredzējušais ārsts.
Kā liecina visas pazīmes, arī Jānis Petronis no dzīves šķīries labprātīgi, taču, pieņemot šo lēmumu, tam nav bijis sakara ar narkotikām vai citām apreibinošām vielām.
Diplomētais fizioterapeits, kurš turpinājis studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un vēlējies kļūt par ķirurgu, stažējies ārzemju klīnikās. Bijis gaišu galvu, daudz studējis – arī uz miega un atpūtas rēķina. Tuvinieki uzskata: garīgi neizturējis, smadzenēs nostrādājuši pašiznīcinoši impulsi ne tikai lielās mācību slodzes dēļ, bet arī tāpēc, ka bijušas problēmas ģimenes lokā.
“Pirms diviem gadiem Jānis uz Eiropas kadetu čempionātu izvilka basketbolistu, kuru citi ārsti traumas dēļ bija norakstījuši. Petronis bija pārņemts ar studijām un darbu, ar lielu atbildības sajūtu un pārliecību. Pieļauju, ka Jānis bija uzņēmies pārāk daudz un, cenšoties to visu paveikt augstākajā līmenī, zaudēja kontroli pār sevi,” secina cilvēks no basketbola aprindām.
Pašnāvības ārstu vidē – virs vidējā
Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis par Anda pašnāvību zina, par citām pēdējā laikā neesot dzirdējis, ja neskaita Latvijas Māsu asociācijas prezidentes Jolantas Zālītes gadījumu – viņas līķi atrada pagājušā gada aprīlī, un visas pazīmes liecināja, ka tā bijusi pašnāvība.
“Latvijā nav statistikas par cilvēku izdegšanu un pašnāvību dažādu profesiju ļaužu vidū, bet esmu lasījis ārzemju pētījumos, ka starp medicīnas darbiniekiem to ir vairāk nekā vidēji cilvēku populācijā,” saka P. Apinis.
Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomātiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja profesore Gunta Ancāne atzina, ka, salīdzinot ar ārsta intelektuālo, emocionālo un finansiālo ieguldījumu dažādos izglītojošos kursos, kā arī savai ģimenei atrauto laiku, pretī saņemtais gandarījums ir neticami cietsirdīgi zems gan finansiālā, gan emocionālā nozīmē. Tie ir nieka 400 eiro jaunajam ārstam no valsts budžeta, salīdzinot ar vairāk nekā 4000 eiro, ko tādam pašam ārstam par darbu maksā, piemēram, Vācijā.
G. Ancāne: “Ārstam no pacientiem pat jādzird lamas, viņam lūdz nevis diagnosticēt slimību un to ārstēt, bet pavēl “obsluživaķ” (apkalpot – no krievu val.), kas izpaužas, piemēram, sociālo tīklu komentāros: man jau no tā ārsta neko nevajag, tikai lai uzraksta zāļu recepti! Ārstu zināšanu totāla noniecināšana emocionālā atbalsta vietā grauj ārsta pašcieņu un pašvērtību, un tad arī ceļš uz pašnāvību var būt vaļā. Ārstu vidējais mūža ilgums ir īsāks nekā citiem cilvēkiem.”
Profesore Ancāne atceras traģisku gadījumu, kad topošais jaunais ārsts bija devies uz ASV, iestājies tur rezidentūrā, centīgi mācīdamies, to pabeidzis, dabūjis ļoti labi apmaksātu darbu slimnīcā un, gandarīts par to visu, paaicinājis ciemos savus kursa biedrus no Latvijas, lai kopā nosvinētu šo panākumu. Gribēja uzsaukt tostu, bet nepaspēja – miokarda infarkts viņu vienā mirklī aizsauca viņsaulē…
Tuvums nāvei nomāc. Bet ne tikai
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris norāda, ka ārsti izdeg visā pasaulē, kas ir saprotami, jo ārstiem ikdienā jāsastopas ar negācijām, jāredz pacientu un tuvinieku ciešanas.
“Pastāv arī sava veida paradokss. No vienas puses, lai pārliecinātu pacientu, ārstam jājūt viņam līdzi, bet, no otras puses, ārsts nedrīkst mirt līdz ar katru pacientu,” saka V. Keris un atgādina, ka slavenais ārsts Pauls Stradiņš savulaik jaunos kolēģus brīdinājis, ka traģēdijas viņus sagaidīs daudz biežāk nekā triumfa mirkļi.
P. Apinis piebilst, ka būtisks ir ārsta profils. Viens ir strādāt, piemēram, par ginekologu savā privātpraksē, bet pavisam kas cits ārstēt vēža slimniekus. Tomēr par galveno izdegšanas iemeslu P. Apinis uzskata pārstrādāšanos. Viņš atceras gadījumu pirms pāris gadiem kāda Latvijas reģiona pilsētas slimnīcā, kur ārsti esot nopietni bažījušies par savu kolēģi uzņemšanas nodaļā. Viņš pēkšņi esot sācis neadekvāti mētāties ar rokām, klaigāt un skraidīt, kad ātrie atveduši kārtējo pacientu. Izrādās, ārsts strādājis jau ceturto diennakti bez atpūtas ne tikai šajā slimnīcā, bet arī pilnu slodzi vēl trijās slimnīcās un pārstrādājoties nokļuvis afekta stāvoklī. Bet darba slodžu rekords pieder kādam citam ārstam, kurš uz pusslodzi strādājis 11 slimnīcās. “Ārstu biedrība uzstāj, ka nevajadzētu strādāt vairāk kā pusotru slodzi. Ja kāds strādā vairāk, tad tas ir ekstrēmi, un darba devējiem tam būtu jāseko līdzi. Diemžēl viņi par to parasti nevēlas runāt,” saka P. Apinis.
V. Keris piekrīt, ka pārlieku liela slodze ir nozīmīgs ārstu izdegšanas iemesls, bet ne vienīgais. Ne mazāk svarīgs ir arī atalgojums, darba vide, karjeras izaugsme, psihologu atbalsts. “Piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā ir iespēja bez maksas apmeklēt profesionālu psihologu,” norāda V. Keris.
“Mēs visi esam uz riska robežas”
Tas dziļi destruktīvais process, kad cilvēks pretēji dabas likumiem nevis sevi attīsta un pilnveido, bet sagrauj, skar arī ārstus citās valstīs. To vidū arī tādās valstīs, kur dakteru alga ir daudzreiz lielāka nekā Latvijā.
ASV iknedēļas žurnāls “The Time” raksta, ka Amerikā katru gadu pašnāvības izdarot apmēram 400 ārstu. Pie šāda secinājuma ir nonākusi Oregonas štata ģimenes ārste Pamela Vaible. Viņa uzrakstījusi grāmatu “Ārstu pašnāvnieku vēstules”, kurā dakterei savu sāpi uzticējuši ārsti, viņu asistenti un medicīnas studenti. ASV tāpat kā Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs neapkopo oficiālus datus par ārstu pašnāvībām.
ASV Meijo klīnikas pētījumā noskaidrots, ka ar gadiem procentuāli palielinās to ārstu skaits, kas cieš no izdegšanas sindroma. 2011. gadā tādu bija 45,5%, bet 2014. gadā – jau 54,4%. Turklāt šis izdegšanas sindroms bija acīmredzams 24 medicīnas specialitātēs, bet deviņās no tām relatīvi iespējamais izdegšanas sindroms pieauga vairāk nekā par 10 procentiem. Kad šo analīzi salāgoja ar vecumu, dzimumu un darba stundām nedēļā, ārstiem parādījās tāds izdegšanas sindroma risks, kas bija divreiz lielāks nekā plašākajai Amerikas iedzīvotāju daļai.
Medicīnas pakalpojumu sniegšana konveijera ātrumā, nesaudzīgs darba grafiks, cīņa ar apdrošināšanas kompānijām, dažādu noteikumu skaita pieaugums, arvien plašāks zinātniskās literatūras klāsts, kas ir jāapgūst, simtiem tūkstošu dolāru parādu nasta… Tas viss pamazām var novest pie domas par pašnāvību, raksta “The Times”.
Ģimenes ārste P. Vaible norāda – nav brīnums, ka daudzi medicīnas studenti stāsta, ka cieš no depresijas, un lūdz pēc palīdzības. Kāds pētījums atklāj, ka tikai 42 procenti no tiem studentiem, kuriem tika konstatēta nosliece uz pašnāvību, meklēja ārstēšanās iespējas.
“(..) Esmu saņēmusi vēstules no Kanādas, Ēģiptes, Indijas, Dienvidāfrikas, Lielbritānijas un ASV. Nav tādas valsts, kurā medicīnas studenti ir imūni pret traumējošās medicīnas izglītības. Nekur nav perfekta veselības aprūpes sistēma, kur ārsti necīnītos, lai saglabātu savu humānismu un pacienti nemirtu tādēļ, ka nav pieejama veselības aprūpe. Nav tādas naudas summas, nav tāda augstvērtīga veselības plāna, kas varēs garantēt, ka ārsts necieš no miega trūkuma un pašnāvnieciskām nosliecēm. Mēs visi esam uz riska robežas,” atzīst daktere Vaible.
“Pēc pirmā gada rezidentūrā biju gatava nonāvēties”
Kāda jauna britu ārste laikā, kad Lielbritānijā notika jauno ārstu streiks, britu laikrakstam “The Guardian” šā gada janvārī atklāja sajūtas par pārstrādāšanos, profesionālo izdegšanu, slimnīcu attieksmi pret “jaunajiem” un domām par pašnāvību: “No rīta, braucot uz slimnīcu, man asaras tecēja aumaļām. Nākamās 14 stundas no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā pagāja bez atelpas – visu laiku kaut ko vajadzēja medmāsām vai pacientiem. Tā bija pārāk smaga nasta. Taču vēlā vakara braucienos atpakaļ uz mājām es nejutu neko… Es biju apdullusi, man bija iestājusies pilnīga vienaldzība. Katru vakaru uz tukšas divvirzienu autostrādes man bija jācīnās ar sevi, lai turētos pie stūres. Kārdinājums atlaist visu – stūri, pacientus, manu nožēlojamo dzīvi – bija gandrīz nepārvarams.
Kad es tuvojos savam pirmajam rezidentūras gadam ārstniecībā, es jau biju izvēlējusies vietu, kur sevi nogalēšu. Es biju nopirkusi visu nepieciešamo. Viss mans jaunības entuziasms – ārstēt citus cilvēkus, lielie sapņi par dzīvību glābšanu un pasaules mainīšanu – bija sabrukuši un iekrituši melnajā caurumā. Depresija bija padarījusi mani patmīlīgu, un es pārstāju uztraukties, ko vīrs domās par mani un kā mans mazais dēls uzaugs bez mātes. [..] Es biju ierakusies slimnīcu sistēmā, kurā brutāli izturas pret jaunajiem ārstiem. Strādāju slimnīcas neatliekamās ķirurģijas nodaļā, kur vienkārši bija par maz cilvēku. Oficiālās astoņas vai desmit stundas mums, rezidentiem, pārvērtās par 13, 14 vai 15 stundām. Mēs strādājām, lai pacientiem nodrošinātu labākajā gadījumā viduvēju servisu. Mēs cīnījāmies, lai rūpētos par pacientu drošību, tomēr uz vienu no mums bija vairāk nekā 20 – 30 pacientu, un mūsu pūles bija pārcilvēciskas. Medicīnas māsas, konsultanti, pat slimnīcas vadība to zināja, tomēr neizskatījās, ka kādam tas rūpētu.
Ne tikai izsīkums mani ieveda depresijā. Ne vienā vien profesijā ir daudz jāstrādā. Tomēr mūsu profesijā ir kaut kas ļoti traumatisks – mums jābūt atbildīgiem par pacientu dzīvību. Mums nav nedz laika, nedz vietas, lai pacientus aprūpētu droši. Jau dienas bija pietiekami skarbas, taču nakts izsaukumi bija šausminoši. Es atceros, kā metos ārā no gultas pie pacienta, kuram tecēja asinis no brūces, tad pie cita, kura sirdspuksti bija nokritušies līdz divdesmit sitieniem minūtē… Divi smagi pacienti, bet tikai viens ārsts – es, apmāta ar apziņu, ka tad, ja kaut kas aizies greizi, vainīga būšu tikai es.
Man paveicās. Es atradu kolēģi, kuram varēju uzticēties, un saņēmu profesionālu palīdzību. Tā izpaudās kā antidepresantu izrakstīšana un terapija. Man izdevās izvairīties no nokļūšanas psihiatriskajā stacionārā. Pateicoties palīdzībai, es atkal jūtos labi un esmu formā. [..]” Tā rakstīja jaunā britu ārste, pieprasot no amatpersonām izmaiņas un garantijas, kas apturētu ārstu pārstrādināšanu.
88% ārstu jūtas “izdeguši”
Pirms divarpus gadiem, rīkojot Latvijas Ārstu kongresu, par dažādiem jautājumiem tika aptaujāti 2274 ārsti, tostarp arī par izdegšanu, ar to saprotot fiziskās un emocionālās pašsajūtas pasliktināšanos, ieinteresētības zaudēšanu par savu darbu, ciniskas attieksmes parādīšanos un personīgu sasniegumu sajūtas trūkumu. 88% ārstu atbildēja, ka viņi jūtot “izdegšanu”, turklāt 31% no viņiem – bieži. Ārstu nosauktie “izdegšanas” cēloņi:
52% pastāvīgās veselības aprūpes sistēmas reformas un neskaidrība par nākotni,
39% pārāk daudz birokrātisku procedūru un pienākumu,
31% pārāk maza alga,
30% pārāk īss atvaļinājums,
24% darbā jāpavada pārāk daudz laika,
18% nespēja nodrošināt pacientiem kvalitatīvus pakalpojumus,
18% “mazā zobrata” sajūta lielā sistēmā,
10% pārāk daudz smagu un sarežģītu pacientu,
10% profesionālā gandarījuma trūkums u.c.
