– Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete ir paudusi atbalstu Andrim Piebalgam kā “Vienotības” priekšsēdētāja kandidātam. Viņa saka, ka Piebalgs “nebūs zicpriekšsēdētājs”, aiz kura muguras faktiski stāvētu Solvita Āboltiņa, taču “tas būtu iespējams, ja par partijas priekšsēdētāju kļūtu kāds mazāk pieredzējis biedrs, kuram nebūtu pieredzes un personības brieduma”. Ir aizdomas, ka tas ir teikts par jums. Un nav noliedzams, ka jūs ilgstoši esat bijis Āboltiņai tuvs cilvēks partijā. 9
– Ir dažādi mīti, kurus mēģina par mani izplatīt. Taču tiem nav nekāda pamatojuma. Es esmu “”Vienotības” cilvēks”. Man apkārt ir bijušas daudzas sievietes, ar kurām kopā esmu strādājis. Ar Āboltiņas kundzi es kopā strādāju Saeimas frakcijā. Ar Laimdotu Straujumu kopā strādāju Zemkopības ministrijā. Ar Mārīti Seili kopā strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā. Tehniski esmu bijis viņu vietnieks, bet tas nenozīmē, ka esmu kādā politiskā atkarībā.
– Labi, bet vai nedomājat, ka var parādīties kādi revanšisma mēģinājumi. Nav noslēpums, ka Āboltiņas kundze bija iztēlojusies citu politisko scenāriju, nekā tas ir noticis.
– Es darīšu visu, lai mēs virzītos uz tiem mērķiem, kas ir vajadzīgi Latvijas sabiedrībai, un izveidotu tādu partiju, kas ir rīcībspējīga. Ikviena atkāpe no tā – dažādas intrigas, iekšējās cīņas – nozīmē novēršanos no pamatmērķa un partijas graušanu.
– Vai “Vienotības” frakcijas “sešnieks”, kas nepiekrita vadībai, bija intrigu rezultāts.
– Es joprojām nesaprotu, kas ir “sešnieks”. “Vienotība” savulaik izveidojās, apvienojoties trim partijām – “Jaunajam laikam”, Pilsoniskajai savienībai un partijai “Sabiedrība citai politikai”. Klāt nāca arī tā saucamā “Lietussargu grupa” un cilvēki no Zatlera partijas. Mēs izgājām cauri sarežģītam procesam, lai no partiju apvienības pārtaptu par vienotu partiju, lai nebūtu dalījuma dažādās sīkās grupās un netiktu dalītas kvotas vēlēšanu sarakstos. Tas viss palika pagātnē. Taču tagad rodas iespaids, ka daži atkal tur grib atgriezties, veidojot iekšējās frakcijas. Varbūt arī man, lai vairotu ietekmi, vajadzētu meklēt sabiedrotos un izveidot, piemēram, “Smiltēna četrinieku”? Nē, tas nav pareizi. Tas ir pretrunā ar partijas statūtiem un “Vienotības” ideju.
– “Sešnieks” pārstāv “Vienotības” liberālo spārnu…
– Es par to esmu daudz domājis. Bieži saka, ka “Vienotība” ir liberāla partija. Manuprāt, partija tomēr vairāk ir centriska, dažās jomās pat centriski konservatīva. Lielākoties cilvēkiem politiskā izpratne dzīves laikā mainās. Jauni cilvēki ir liberālāk noskaņoti, ar gadiem kļūst konservatīvāki, jo parādās vērtības, ko viņi vēlētos nosargāt. Manuprāt, “Vienotības” biedrus vieno tas, ka mēs esam demokrāti – esam pārliecināti, ka tautai pašai jāpārvalda sava valsts. Un nebūtu pareizi uzspiest partijai kādas vērtības no augšas, mums pašiem jāsaprot, kādi mēs esam. Es patiesībā pat nevaru pateikt, kur izpaužas pieminētā “sešnieka” liberālisms…
– Visspilgtāk laikam jautājumos par viendzimuma attiecību reģistrāciju.
– Ja mēs esam demokrāti, tad mums ir jāieklausās sabiedrības vairākuma viedoklī. Nedrīkst pasaules redzējumu sabiedrībai uzspiest ar varu. Kas mani pārsteidz, 90. gadu vidū sabiedrības attieksme kopumā pret šiem jautājumiem bija pieļāvīgāka nekā šobrīd. Tajā brīdī, kad sākās “praidi”, skaļi paziņojumi un prasības, attieksme kļuva noraidošāka. Ja kāds vēlas šos jautājumus risināt, tad tas ir jādara, nevis rakstot likumu, bet gan runājot ar sabiedrību.
– Jūs ne reizi nepieminējāt apzīmējumu, ko kā pašu galveno “Vienotības” raksturojumu uzsver jūsu konkurents Piebalga kungs – “eiropeiskums”.
– Es to uztveru kā pašsaprotamu raksturojumu. Latvija ir Eiropas daļa, un arī “Vienotība” ir eiropeiska partija. Taču man nešķiet, ka šī piederība šobrīd ir apdraudēta.
