– Jūs parasti uzsverat “Vienotības” eiropeiskumu, taču vai jums nešķiet, ka arī eiropeiskumā kaut kas sāk iet greizi. Kaut vai nesenais Eiropas Komisijas paziņojums, ka valstīm, kas atteiksies uzņemt patvēruma meklētājus, būs jāmaksā soda nauda. 9
– Eiropeiskums nozīmē strādāt, lai Eiropa kļūtu labāka.
– Bet izpratne par to arvien vairāk atšķiras.
– Tas ir normāli. Arī Latvijas politikā ir dažādas izpratnes. Par minēto EK priekšlikumu – mans uzskats ir, ka obligātā bēgļu sadale ir absurds pēc definīcijas. Ir jābūt normālai, organizētai imigrācijas politikai, kuras ietvaros valstis vienotos, cik bēgļus tās uzņem, taču nevis tos, kuri nelegāli ierodas Eiropā, bet no nometnēm. Vienošanās iesaistīt šī jautājuma risināšanā Turciju ir solis pareizā virzienā. Patiesībā man šķiet, ka pēdējās krīzes ir padarījušas Eiropu demokrātiskāku, jo tagad valstis var brīvāk runāt par problēmām un teikt, ko domā. Agrāk gandrīz visi iebildumi tika noraidīti, aizsedzoties ar cilvēktiesībām un citiem iedomātiem lozungiem. Tagad uz jautājumiem sāk skatīties pragmatiskāk un loģiskāk.
Smiltēns: Nevar būt “parastie biedri” un “privileģētie biedri”
– Esat skatījies mākslas filmu “Ceplis”.
E. Smiltēns: – Jā, protams, vairākkārt.
– Noteikti atceraties epizodi ar avīžu virsrakstiem “Jauns virsnieks nolaiž dibenā plaukstošu uzņēmumu”. Vai nebaidāties, ka jums ar “Vienotību” var iznākt līdzīgi?
– Es politikā ienācu brīdī, kad valsts nebija labākajā stāvoklī – tas bija 2007. gadā. Pirms tam biju starp tiem, kas lamāja valdību.
– Darījāt to, ko tagad Artuss Kaimiņš…
– To pašu, ko visi pilsoņi. Toreiz politiskajā komunikācijā dominēja tādi vārdi kā “krīze”, “konsolidācija”… Tas likās biedējoši – Latvija ir atguvusi neatkarību, bet Latvijas pilsoņi neuzticas varai. Manuprāt, nav pareizi, ja uz valstī notiekošo noraugās no malas, un tas mani pamudināja pašam iet politikā. Šobrīd esmu sapratis, ka politika ir interesantākais, ko es savā dzīvē esmu darījis. “Vienotības” vadīšana – tas ir nopietns izaicinājums. Jā, taisnība, partija šobrīd nav “plaukstošs uzņēmums”, bet mana izpratne ir plašāka – nevis vienkārši vadīt partiju, bet mainīt to. Latvijai priekšā ir milzīgi izaicinājumi. Mums ir dramatiska demogrāfiskā situācija – tas ir primārais jautājums, kura risināšanai nepieciešams plašs pasākumu kopums izglītības, veselības aprūpes un citās nozarēs. “Vienotībai” būtu jālauž stereotips, ka partija – tā ir kopā savākusies neliela “menedžeru” komanda, bet pārējie biedri pilda statistu funkciju. Pēc laika, kad “menedžeri” paklūp, arī partija zaudē popularitāti un beidz pastāvēt. Mums jāpierāda sabiedrībai, ka esam ilgtspējīga partija, kas spēj pārdzīvot savus līderus. To var panākt, veidojot “Vienotību” kā plašu partiju ar skaidru motivācijas sistēmu. Katram biedram ir jāsaprot, kas ir tas, ko viņš iegūst, iestājoties partijā, kā viņš var realizēt savu ideju, lai palīdzētu Latvijai, kā viņš var izaugt partijā. Neviena universitāte neiemāca būt par politiķi, to var apgūt tikai darot. Vēl vairāk – ņemot vērā izaicinājumu nopietnību, mums šajā procesā nepieciešams iesaistīt visu sabiedrību. Ar cilvēkiem ir jārunā. Nekāda socioloģija nevar atsvērt personīgas tikšanās ar pensionāriem, uzņēmējiem, studentiem… Tikai darot to regulāri, var saprast, kas notiek valstī. Atgādināšu, ka Valda Dombrovska laikā uzticība valdībai pieauga no četriem līdz trīsdesmit procentiem, diemžēl šobrīd tā atkal strauji gāžas lejup.
– Jūs gribat teikt, ka līdz šim “Vienotība” vispār neinteresējās, ko domā cilvēki?
– Es esmu bijis “Vienotībā” no tās pirmsākumiem. Protams, ka daudzas idejas bija pareizas, un mēs esam daudz darījuši, lai veicinātu atvērtību. Bet joprojām ļoti daudzas lietas ir palikušas neizdarītas.
– Vai ir arī kaut kas tāds, ko, jūsuprāt, partijā vajadzētu izskaust?
– Jāmaina partijas domes loma. Tai vajadzētu būt vietai, kur rodas jaunas idejas, kur mēs saprotam, kas notiek reģionos, kur partijas vadība pamato savus lēmumus. Attieksmei pret biedriem jākļūst personiskākai un motivējošākai. Vēl viens būtisks jautājums ir taisnīgums partijā. Jautājums – vai pret visiem partijas biedriem ir vienādi spēles noteikumi? Es uzskatu, ka bija kļūdaini, ka valde atlika malā un nevērtēja to, kas notika valdības veidošanas procesā.
– Jūs runājat par Viņķeles un Čigānes lietu?
– Jā. Mēs turpinām šo jautājumu turēt sabiedrības dienaskārtībā. Medijiem tas joprojām ir garšīgākais temats. Savukārt, kad “Vienotības” Kandavas nodaļas vadītāja Inga Priede pāršāva pār strīpu, internetā diskutējot par viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju, valdes lēmums bija ātrs un stingrs. Sekas gan bija tādas, ka mēs zaudējām visu Kandavas nodaļu, kas bija viena no aktīvākajām partijā. Šie divi gadījumi liek uzdot jautājumu – vai mēs vienmēr esam vienlīdz taisnīgi pret partijas biedriem, ja noticis statūtu vai ētikas normu pārkāpums? Tas, ko es saklausu nodaļās – daudziem rodas sajūta, ka “Vienotībā” ir atšķirīgas mērauklas. Ir “parastie biedri” un ir “privileģētie biedri”. Es labi saprotu, kāpēc valde vilcinās, – tas var ietekmēt frakcijas sastāvu un, iespējams, pat valdības stabilitāti. Taču, ja šie jautājumi tiek paslaucīti zem tepiķa, tie turpina gruzdēt, turklāt publiskajā telpā tie aizēno daudzus labus un svarīgus darbus, ko veic “Vienotība”. Jaunajai valdei ir jāievieš skaidrs princips – šādi skandāli ir jārisina nekavējoties.
– Un kāds lēmums būtu jāpieņem par Viņķeli un Čigāni?
– Kā minimums – valdei vajadzētu paust pozīciju, vai šāda rīcība ir atbalstāma vai nosodāma. Tālāk mēs varam vērtēt, vai biedru izslēgšana nenodarīs partijai lielāku ļaunumu nekā labumu.
– Kā jūs balsotu?
– Es atturos izteikt viedokli, pirms ir veikta situācijas analīze.
