– Smiltēns līdz šim saņēmis lielāku atbalstu no reģionālo nodaļu pārstāvjiem. Kā jūs to skaidrosiet? Varbūt nepietiekami pārzināt reģionu problēmas? 9
– Domāju, ka reģionus pārzinu pietiekami labi, taču ar nodaļām man tiešām līdz šim ir bijusi mazāka saskare nekā Edvardam. Tas ir objektīvi, jo esmu partijas biedrs mazāku laiku. Man arī sākotnēji nebija mērķis kļūt par partijas vadītāju, es atsaucos aicinājumam. Es noteikti apmeklēšu visas “Vienotības” nodaļas, diemžēl to nebūs iespējams izdarīt līdz 4. jūnijam. Bet nav šaubu – politiķim ir regulāri jābrauc pie saviem vēlētājiem un jātiekas ar viņiem klātienē. Labs piemērs ir ASV prezidenta kandidāts Marks Rubio, kurš bija spiests izstāties no pirmsvēlēšanu cīņas pēc sakāves Floridā, savā dzimtajā štatā, no kura viņš bija ievēlēts ASV Senātā. Un galvenais pārmetums bija – darbodamies politikā, viņš bija zaudējis tiešo saikni ar saviem vēlētājiem.
– Vai jums nešķiet, ka arī “Vienotība” kopumā kļuvusi pārāk elitāra un lēmumi tiek pieņemti diezgan šaurā lokā – ar šo kaiti diemžēl agri vai vēlu saslimst gandrīz visas partijas…
– Ir jāatrod balanss. Lielie programmatiskie jautājumi, tādi kā “Vienotības “simtgades programma”, ir jāapspriež partijas domē un kongresā plašā diskusijā, bet arī priekšsēdētājam jābūt plašām pilnvarām un atbildībai, lai viņš var pieņemt lēmumus. Stipram līderim ir daudzas priekšrocības. Politikā ne vienmēr ir iespējams ieslēgt “pauzes” režīmu, bieži ir jārīkojas nekavējoties. Protams, pēc tam to var vērtēt, izteikt kritiku.
– Jūs neesat ne parlamentā, ne izpildvarā, bet tieši tur ir politikas centrs. Vai potenciālajam partijas līderim tas nav būtisks trūkums?
– Tas, ka es neesmu izpildvarā, ir drīzāk pozitīvi, jo es varēšu vairāk laika veltīt darbam ar partijas nodaļām. Tas, ka es neesmu parlamentā, protams, ir mīnuss, bet nevaru to mainīt agrāk kā nākamajās Saeimas vēlēšanās. Tāpēc ļoti būtiska būs sadarbība ar Saeimas frakcijas priekšsēdētāju.
– Ja Saeimas frakcijas vadībā paliek Solvita Āboltiņa, veidojas situācija, ka “Vienotībā” ir divi kapteiņi uz kuģa.
– Teorētiski var rasties domstarpības, taču es domāju, ka mēs varam izveidot labu sadarbību, kas nemazina partijas priekšsēdētāja autoritāti. Hierarhijai jābūt skaidrai un nepārprotamai.
– Var arī mainīt frakcijas vadību.
– Es neesmu dzirdējis, ka frakcijas deputāti to vēlētos darīt, un man arī nav šāda uzstādījuma. Frakcijas priekšsēdētājs ir tas, ko angļi sauc par “pātagu” – viņa uzdevums ir uzraudzīt frakcijas darbu un disciplīnu. Partijas priekšsēdētājs ir premjera kandidāts un politiskais līderis. Tās ir atšķirīgas funkcijas. Bet es neredzu, ka man ar Āboltiņas kundzi atšķirtos viedoklis programmatiskos jautājumos. Mēs varēsim sastrādāties.
– Bet tad mēs atkal nonākam pie sākotnējā jautājuma – vai tad krīze “Vienotībā” nav Āboltiņas atbildība? Kāpēc vispār vajadzēja mainīt partijas līderi?
– Līderis vienmēr ir vainīgs. Var būt dažādi cēloņi un apstākļi, bet līderis uzņemas atbildību. Taču frakcija nav partija.
– Vai, jūsuprāt, būtu jāmaina partijas ģenerālsekretārs? Kā vērtējat Kampara kunga darbu?
