Kā ārstēs “Vienotību”? Piebalga un Smiltēna receptes 9
Pirms 4. jūnijā paredzētā “Vienotības” kongresa, kurā iecerēts pārvēlēt partijas vadību, “Latvijas Avīze” uzklausīja abus priekšsēdētāja kandidātus – Andri Piebalgu un Edvardu Smiltēnu. Dažādu paaudžu politiķi, bet vai tas ir vienīgais, kas viņus atšķir? Sarunās arī par to, vai iespējamie priekšsēdētāji gatavojas atstāt amatā Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu un ģenerālsekretāru Arti Kamparu, ko domā par Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes izslēgšanu no partijas un vai paši gatavi vadīt “Vienotību” cīņā pret Nilu Ušakovu gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās.
Piebalgs: Priekšsēdētājam vajag plašas pilnvaras
– Jūs nebijāt starp tiem, kas steidzināja pārmaiņas “Vienotībā”…
A. Piebalgs: – Jā, manuprāt, lai rīkotu ārkārtas kongresu, ir jābūt ārkārtas situācijai. Zems reitings vien nebija iemesls steigai, jo ātra partijas vadības pārvēlēšana nav nekāds garants panākumiem. Daudz svarīgāk ir saprast, ko mēs kopumā gribam mainīt, un tam būtu vajadzīga plašāka diskusija. Taču es saprotu arī tos cilvēkus, kas rosināja rīkoties nekavējoties un sasaukt “Vienotības” ārkārtas kongresu jau jūnijā, viņiem ir ļoti būtisks arguments – tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un neskaidrība nav labākais sabiedrotais, ar ko uz tām doties. Ne velti iniciatīva nāca tieši no partijas reģionālajām nodaļām.
– Jūsu konkurents Edvards Smiltēns ilgstoši bijis Solvitas Āboltiņas vietnieks Saeimas frakcijā, bieži publiski aizstāvējis partijas vadības pozīcijas, un viņu varētu uzskatīt par līdzšinējā kursa turpinātāju, kas varbūt tam mēģinātu piešķirt partijai jauneklīgu dzirksti. Jūs esat jaunienācējs, bet vai tas nozīmē arī kādas būtiski jaunas idejas par to, kādai jābūt “Vienotībai”?
– Ir lietas, ko es gribu pārmantot. Piemēram, to, ka “Vienotības” pamatā ir vērtības un ka tā ir atvērta Eiropai. Bet jāmaina tas, ka ikdienas diskusijās nepieciešams orientēties uz to, kas notiek valstī, nevis uz iekšpartejisko attiecību kārtošanu.
– Vai zemais reitings ir tāpēc, ka “Vienotība” kaut ko aplami darījusi valsts politikā, vai tomēr tās ir sekas partijas iekšējām cīņām un pretrunām?
– Manuprāt, abi iemesli ir būtiski. “Vienotība” ilgstoši ir bijusi varas partija, saistīta ar reformām, kuras sabiedrība akceptēja, bet nekad nemīlēja. Protams, ar laiku tas nogurdina, un, ja nav jauna piedāvājuma, cilvēki sāk raudzīties citā virzienā. Partijas iekšējās domstarpības pieauga pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām.
– Tagad pateiksiet, ka domstarpības jāizbeidz, un viss atrisināsies?
– Nē, vajadzīgas izmaiņas statūtos. Piemēram, šobrīd partijas vadītāja pilnvaras ir relatīvi ierobežotas, un tās būtu jāpalielina. Tāpat statūtos nepieciešama lielāka konkrētība par mehānismiem, kā tiek risināti konflikti. Tostarp skaidri kritēriji, kādos gadījumos biedrus var izslēgt no partijas. Šobrīd ir teiks, ka iemesls var būt “kaitējuma nodarīšana partijai”, bet tas ir ļoti vispārīgi. Viens uzskatīs, ka tas ir kaitējums, cits – ka pakalpojums.
– Un kas būtu kaitējums?
– Piemēram, ja cilvēks apzināti pārkāpj partijas statūtus. Ja viņš ir Saeimas frakcijā, bet balso pret Saeimas lēmumu. Ja viņš neatbalsta partijas programmu. Tie varētu būt daži piemēri.
– Situācija: notiek Valsts prezidenta vēlēšanas, bet deputāts pasaka, ka viņam partijas atbalstītais kandidāts nav pieņemams, viņš par to nebalsos. Izslēgt?
– Ja tas būtu noteikts statūtos, tad tas varētu būt pietiekams iemesls. Ja ir argumenti, tad vajag ar tiem uzstāties frakcijā, bet, ja neizdodas pārliecināt kolēģus, tad politikā nevar darboties ar kategorijām patīk/nepatīk. Tas nozīmē partijas vājināšanu. Šos jautājumus vajadzētu precīzāk definēt, tad tas palīdzēs izvairīties no domstarpībām.
– Bet ko darīt pašreizējā situācijā? Vai deputātes Viņķeli un Čigāni vajag izslēgt no partijas?
– Tas būs jautājums, ko risinās nākamā valde. Kongress ievēlēs arī jaunu partijas ētikas komisiju, kas izskatīs visus iesniegumus, uzklausīs abu politiķu argumentus un sniegs savu skatījumu. Tālāk valde pieņems lēmumu, bet jāņem vērā, ka Viņķele un Čigāne pašas pārliecinātas, ka viņas nav nodarījušas kaitējumu partijai, bet tieši pretēji – darbojušās partijas labā. Tas būtu ļoti smags lēmums, ja viņas izslēgtu. Patiesībā mums būtu jāizvērtē viss, kas noticis partijā pēdējos mēnešos. Nav problēma tikai Aboltiņas – Viņķeles attiecības. Atcerēsimies, ka, piemēram, Sandra Kalniete un Ilma Čepāne aizgāja no valdes… Pareizākais būtu skatīties uz visu procesu kopumā, mēs nevaram koncentrēt uzmanību uz vienu epizodi, bet pārējo atstāt bez ievērības.
