Kā ārkārtējās situācijas laikā saglabāt vēsu prātu un rīcībspēju. “Izdzīvošanas skolas” vadītāja Oskara pieredze 0
Patlaban visi esam liecinieki tam, cik trausla izrādījusies šķietami stiprā pasaules kārtība. Ir norauts stopkrāns, mainās ierastā dzīve. Esam neziņā, vai saglabāsim darbu, ienākumus, veselību.
Nezināmais baida, rada satraukumu, pat apātiju. Kā nepazaudēties šajā jaunajā realitātē, vaicāju biedrības “Izdzīvošanas skola” vadītājam Oskaram Špickopfam.
Savulaik ar domubiedriem izveidojāt biedrību “Izdzīvošanas skola”, organizējāt piedzīvojumu pārgājienus “Tēviem un dēliem” un “Vecākiem un bērniem”. Tagad koronavīruss visu pasauli ir iemetis izdzīvošanas skolā. Kā jūtaties šajā realitātē?
Šis ir laiks, lai domātu un gatavotos brīdim, kad varēsim atsākt darbību. Pagaidām nezināmo ir daudz, taču pie programmu attīstības varam strādāt – atskatīties, kas bijis lietderīgs un ko savukārt vajadzētu mainīt. Ir domāšanas laiks.
Vai tas nozīmē, ka jūs arī ārkārtas situācijā spējat saglabāt vēsu prātu un rīcībspēju?
Mēs visās “Izdzīvošanas skolas” programmās esam iekļāvuši tā dēvēto STOP principu, ko var attiecināt uz jebkuru krīzes situāciju, vai tā būtu dabas katastrofa vai pandēmija, ar ko tagad saskaras gan sabiedrība kā kopums, gan ikviens indivīds.
Atšifrējot šo abreviatūru, kas veidota no angļu vārdu pirmajiem burtiem, “S” nozīmē “stop!”. Tātad vispirms ir jāapstājas, lai nebūtu panikas un haotiskas rīcības un domu.
Nākamais burts “T” ir vārda “think” jeb “domāt” pirmais burts. Tas ir aicinājums domāt un izprast radušos situāciju jeb realitāti – kas ir noticis, kur esmu nonācis.
Tālāk seko burts “O” – angļu vārda “observe” (latviski – novērot) pirmais burts. Šeit iekodēts aicinājums novērtēt savus resursus: kādi cilvēki ir apkārt, kādi ir apstākļi, kuros esi nonācis, kāds ir tavs ekipējums, spējas, talanti un finanšu resursi.
Saprotot, kādi ir pieejamie resursi, var domāt par darbības plānu, kā rīkoties konkrētajā situācijā. To apzīmē ar abreviatūras pēdējo burtu “P”, kas ir angļu vārda “plan” pirmais burts.
Un šeit var ieplānot ne vien globālas lietas, bet arī mazus ikdienas darbus, kas palīdz neiegrimt pesimismā vai pat depresijā.
Tā var būt zāliena pļaušana, puķu stādīšana, virtuves skapīša salabošana – ikdienas rutīna. Bet tajā pašā laikā vajadzētu domāt arī par lielām lietām.
Kā jums šķiet, vai ekstremālas pārmaiņas un pārbaudījumi cilvēku norūda vai – gluži pretēji – grauj?
Ja raugās no personības izaugsmes klasiskās teorijas skatpunkta, tad apstākļi, kas ir ārpus cilvēka komforta zonas, veicina personības izaugsmi un arī pārmaiņas sabiedrībā.
Vērojot, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ir man apkārt, varu apgalvot, ka šī teorija praksē apstiprinās.
Kad nonākam kādās dzīves grūtībās un esam izvēles priekšā, mums ir divas iespējas – vai nu izejam cauri šīm grūtībām un kļūstam labāki, vai arī paliekam tur, kur esam, turklāt ārējo apstākļu un savu sirdēstu sagrauti.
Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mums ikvienam būtu kāds atbalsta plecs – dzīvesbiedrs, draugs, skolotājs, cilvēks, kuram uzticēties. Jo nedrīkst palikt viens upes straumē, ko nevari kontrolēt.
Tas ļoti spēcina, ja zini, ka ir kāds, kurš pasniegs roku vai pametīs glābšanas riņķi, lai izvilktu no straumes radītajiem virpuļiem.
Kuri jaunajai dzīves realitātei pielāgojas ātrāk un vieglāk?
Tas atkarīgs no cilvēka personības tipa. Jau piedzimstot mums ir vismaz trešdaļa personības iezīmju – kāds ir jūtīgāks, kādam patīk izaicinājumi, kāds visos dzīves momentos saskata pozitīvo, bet vēl kāds ir ļoti akurāts.
Tā ir personības trešdaļa, ko būtībā nav iespējams mainīt.
Aptuveni 33% personības iezīmju – kāds būs domāšanas veids, paradumi, iemaņas, skatījums uz dzīvi, kā rīkosies, lai izkļūtu no grūtībām – nosaka vecāku audzināšana un viņu piemērs.
Nu un tad atlikušie trīsdesmit procenti ir paša cilvēka ziņā. Tas, kādas izvēles izdarīs, ir viņa atbildība. Vai turpinās izaugsmi, mācīsies, pratīs izdarīt secinājumus.
To, kuri vieglāk pārvarēs tagadējo krīzi, ir grūti prognozēt. Varētu šķist, ka tie būs mērķtiecīgie un drosmīgie, kas jau ir dzimuši, lai pārvarētu bailes un šķēršļus, tātad veiksmīgi izietu no dažādām krīzēm.
Bet, ja šī tipa cilvēkiem bērnībā nav bijis pozitīvas ievirzes, krīzes uzliktie pārbaudījumi var viņus dziļi aizvainot, un šie aizvainojumi vēlāk izlauzīsies kā agresija pret apkārtējiem un arī sevi. Nodarīs pāri gan sev, gan citiem.
Iespējams, ka krīzi vieglāk pārdzīvos optimistiski noskaņoti cilvēki, kas raduši ar smaidu lūkoties uz dažādām dzīves situācijām.
Taču šiem cilvēkiem ir citi izaicinājumi, piemēram, ievērot lietu kārtību, disciplinēt sevi.
Psihologi jau sen runā par to, ka mūsdienu cilvēkam jātrenē spēja dzīvot neskaidros, mainīgos apstākļos. Ko grūtāk pārvarēt – nošķirtību no sabiedrības, neziņu par nākotni, naudas trūkumu vai fiziskus pārbaudījumus?
Neziņa ir lielākais pārbaudījums, vienalga, vai attiecas uz norisēm valstī, uz biznesu vai uz personīgiem nākotnes plāniem.
Ja nav skaidrs, kādi ir apstākļi, nav rīcības plāna, lai spertu kaut vai mazus solīšus, kas izvestu no krīzes, sabiedrība parasti producē pesimistiskus scenārijus – domā par lietām, kas, iespējams, nemaz nenotiks. Šāda rīcība cilvēkus paralizē.
Nenoliedzami, vieglāk ir pārvarēt fiziskus šķēršļus, kas ir ceļā uz mērķi. Šos šķēršļus pārvaram, jo tie ir daļa no mūsu plāna.
Zinām – kad būs pārvarēts šķērslis, varēs turpināt ceļu, tātad ir rīcības skaidrība. Ja ir rīcības skaidrība, šķēršļus iespējams vieglāk pārvarēt.
Domājot par nākotni, daudziem raksturīgi to redzēt melnās krāsās, ka notiks sliktākais, nevis labvēlīgi viņiem.
Dažiem tā ir personības iezīme. Ne velti mēdz teikt, ka lielākās cīņas notiek cilvēka prātā.
Tas nosaka, vai saglabājam mieru un rīkojamies atbilstoši apstākļiem vai arī krītam panikā. Nonākot skarbos apstākļos, nereti cilvēks ir sev lielākais ienaidnieks.
Kāpēc jums savulaik šķita svarīgi organizēt šos tēvu un dēlu un vecāku un bērnu pārgājienus dabā?
Tas notika pirms četriem gadiem, kad pēc neveiksmīga kritiena treniņā gulēju mājās ar lauztu kāju. Biju salauzis ne vien kāju, bet arī piedzīvoju emocionālu lūzumu dzīvē.
Tāda piespiedu apstāšanās – gluži tāpat kā patlaban pandēmijas dēļ. Daudz ko pārdomājot, man radās jautājumi, kas notiek ar sabiedrību, ar vīriešiem, ar puišiem (jau 10 gadus biju strādājis ar jauniešiem, organizējis nometnes un vadījis programmas).
Prātoju, kāds ceļš jaunietim būtu ejams, lai viņš izaugtu par vīrišķīgu vīrieti, nobriedušu un daudzpusīgu personību.
Nonācu pie secinājuma, ka viss sākas bērnībā, kad veidojas personības iepriekš minētā viena trešdaļa. Ka tur slēpjas personības tapšanas atslēga.
Tēva un dēla attiecības ir kritiski svarīgas puisim (protams, arī meitenēm), jo tēvs viņam ir vīrieša etalons. Zēniem ir ļoti svarīgas autoritātes, viņi seko autoritātēm. Tēvam vajadzētu būt dēla autoritātei.
Strādājot ar 13–14 gadus veciem jauniešiem un vērojot, kas notiek pazīstamu cilvēku ģimenēs, sapratu, ka bieži tēviem nav bijis laika, lai parunātos ar dēlu, iepazītu viņu.
Parasti attiecības ir visai formālas, kaut kas tiek pārrunāts garāmskrienot – pavirši un neiedziļinoties.
Bet otra iepazīšanai ir jāvelta laiks, jābūt ieinteresētām sarunām un kopādarīšanai – gan strādāšanai, gan izklaidei.
Tikai tā var saprast, kāda personība veidojas dēlam, kuras personības šķautnes vajadzētu pieklusināt, bet kuras – stimulēt.
Protams, vecākiem bērns jānodrošina materiāli, taču vienlīdz svarīgi ir veidot veselīgas attiecības.
Ja tas izdodas, augļus varēs baudīt gan tad, kad bērns būs pusaudža vecumā, gan vēlākajos gados. Jo bērnam būs nodota vecāku dzīves pieredze, dažādas prasmes, viņš būs radināts pie zināmas dzīves kārtības, tāpēc spēs vadīt savu dzīvi, nevis dzīvot haotiski.
Tas vecākiem sagādās prieku, jo ieguldījums bērna audzināšanā nebūs bijis veltīgs.
Viņu pieaugušais bērns spēs izdarīt elementāras sadzīviskas lietas, uzņemties atbildību, būs disciplinēts, pratīs veidot cieņpilnas attiecības ar apkārtējiem, spēs sadarboties.
Taču bez darba vecākiem to neizdosies panākt, pats no sevis nekas nenotiek.
Atceros, kāds tēvs man Jaungada rītā atsūtīja īsziņu, sakot paldies par to, ka dalība tēva un dēla nometnes pasākumos viņam atvērusi acis, esot mainījis prioritātes, tagad pirmajā vietā liekot attiecības ar dēlu.
Kad bērns pieaugs, viņš sapratīs, kas ir dzīves vērtības, un tās nodos nākamajai paaudzei. Šis ir mantojums, ko iespējams nodot no paaudzes uz paaudzi.
Tagad daudzas ģimenes teju 24 stundas diennaktī pavada kopā, jo vecāki un bērni uzturas mājās – vieni strādā attālināti, otri – mācās. Izrādās, tik cieša un ilgstoša kopābūšana ne vienam vien ir pārbaudījums.
Šeit jārunā par kvalitatīvi pavadītu laiku.
Tas, ka ģimene uzturas zem viena jumta, nereti pat vienā istabā, nenozīmē, ka laiku pavada kvalitatīvi. Lielu dienas daļu vecāki strādā pie sava datora, bērni mācās, skatienu pievērsuši sava datora vai planšetes ekrānam.
Vakarā, visi būdami noguruši, pulcējas pie televizora un atkal raugās ekrānā, turklāt iespējams, ka atrodas tajā pašā istabā, kur iepriekš mācījušies un strādājuši.
To noteikti nevar uzskatīt par kvalitatīvi pavadītu laiku, jo nav acu kontakta, nav kopējas darbošanās, savstarpējas uzmanības pievēršanas.
Lai varētu teikt, ka laiks ir pavadīts kvalitatīvi, ģimenes locekļiem ir jāsarunājas, jāieklausās, ko otrs saka, un jādarbojas kopā. Protams, ir jāparūpējas, lai būtu arī sava vienatnes deva, kas sevišķi svarīga ir vīriešiem.
Palīdzot daudzām ģimenēm veidot veselīgas vecāku un bērnu attiecības, esat novērojis, kas mainījies ģimenes modelī, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?
To esam novērojuši ne vien mēs, kas organizējam šīs nometnes dabā, bet par to liecina statistika, ka Latvijā ir liels šķirto ģimeņu skaits. Un šim skaitam ir tendence pieaugt, kas šķiet dramatiski.
Tas ievainojums, ko bērns gūst, vecākiem šķiroties, paliek uz mūžu. Izjūt nedrošību, bailes, aizvainojumu, dusmas, veidojas mazvērtības komplekss, nespēja pieņemt lēmumus.
Neko negribas sasniegt dzīvē, vienkārši peld pa straumi. Ja pieaugot cilvēks saprot, ka tā ir viņa problēma, viņš var meklēt psihoterapeita palīdzību.
Dažiem izdodas pašiem sadziedēt šīs vecāku šķiršanās radītās brūces, bet tas ir smagi.
Kā jūs raksturotu stipru ģimeni?
Tā ir komanda, kas apzinās vērtības un iestājas par tām. Šīs vērtības nosaka, kā ģimene domā un rīkojas, ko vecāki māca bērniem. Vai bērni aug savā vaļā, vai arī viņiem ir savi uzdevumi un pienākumi.
Grūti brīži ir neizbēgami arī stiprā ģimenē.
Laulātie pāri, kas kopā nodzīvojuši 20, 30 un vairāk gadu, apliecinās, ka ir pieredzējuši sarežģījumus savstarpējās attiecībās.
Šeit ir ļoti būtiski, kā šie sarežģījumi tiek atrisināti. Vai cīnāmies kā ar jebkuru krīzi, vai meklējam palīdzību ārpusē, lai attiecības atjaunotu, piedotu viens otram, noliktu malā lepnumu un aizvainojumu.
Daudz stāstījāt par tēva lomu ģimenē, bet ne mazāk svarīga bērna personības veidošanā noteikti ir māte.
Māte dēlam atklāj jūtu pasauli, iedod viņam spēju mīlēt, iemāca rūpēties par citiem.
Savukārt tēvs dēlu disciplinē, mudina atklāt pasauli, pārvarēt šķēršļus, grūtības, pēc zaudējumiem piecelties un turpināt ceļu. Šīs abas pieejas bērna audzināšanai ir ļoti svarīgas, tāpēc ģimenē jābūt mātei un tēvam.
Ko šis laiks iemāca mums visiem? Varbūt no kaut kā atteikties, varbūt pazemināt ambīcijas?
Noteikti! Mums katram bija savi plāni, teiksim, kāds plānoja apceļot pasauli, cits – uzbūvēt māju, vēl kāds – iegūt augstāko izglītību vai izveidot uzņēmumu.
Tagad ārējie apstākļi šos plānus ir uz nenoteiktu laiku iesaldējuši.
Tie mūs nolikuši cieši kopā ar tuvākajiem cilvēkiem, mēs naudu tērējam nevis ceļojumiem un izklaidēm, bet lai paēstu un nomaksātu rēķinus, varbūt vēl kaut ko atlicinām priekšdienām, jo esam neziņā, kad ar pilnu krūti varēsim strādāt un pelnīt.
Daudzi pārskata savus naudas tērēšanas paradumus, saprot, cik svarīgi iekrāt naudu nebaltām dienām. To mācām arī puišiem mūsu organizētajās nometnēs.
Ceru, ka apstākļi būs tik labvēlīgi, ka jūlijā un augustā šīs nometnes varēs notikt, kā iepriekš bijām plānojuši.
Kā jūs ieteiktu atjaunot garīgos un fiziskos resursus?
Noteikti jāatrod laiks sev! Tā kā mums nav tik striktu pašizolācijas noteikumu kā Itālijā vai Spānijā, varam doties garākās pastaigās, izbraukt ar velosipēdu, skriet, pavingrot vai pafotografēt – darīt kaut ko sev patīkamu, kas atjauno fiziskos un emocionālos resursus. Šīm nodarbēm neviens neliek šķēršļus, te ir tikai jautājums, vai gribam to darīt, vai nav slinkums.
Kas šajos apstākļos varētu radīt drošības un miera sajūtu?
Ir jāievēro iepriekš pieminētais STOP princips un arī ikdienas rutīna.
Tam, ka saplānojam, kad un ko darīsim, un dienas kārtību ievērojam, ir liela nozīme, jo tad galvā nevalda haoss, kaut kas notiek pēc mūsu prāta, nevis ir ārējo apstākļu uzspiesta rīcība.
Noteikti ir jāuztur kontakti ar tuviniekiem un draugiem. Jāpiezvana, jāpārrunā, kā klājas. Un, protams, jāsāk domāt, ko darīsim, kad pandēmija būs beigusies.
Oskars Špickopfs
Absolvējis Banku augstskolu, iegūstot bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadīšanā.
Nacionālo bruņoto spēku instruktoru skolā ieguvis kājnieku nodaļas komandiera kvalifikāciju.
15 gadus aktīvi dienējis Zemessardzē.
Pēc studijām augstskolā bijis vadošā amatā vairākos uzņēmumos.
Biedrības “Izdzīvošanas skola” līdzdibinātājs.
Precējies, audzina divas meitas.
