“Vīrusus neinteresē mūsu viedoklis, plāni un nodomi.” Kā apturēt sērgu? Saruna ar profesoru Ģirtu Briģi 31
Vija Beinerte, “Mājas Viesis, AS “Latvijas Mediji”
Ar Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītāju, profesoru Ģirtu Briģi runājam par to, kas šobrīd satrauc daudzus, – par sabiedrības un mediķu gatavību uzveikt sērgu. Lai veiksmes stāsts nepārvērstos murgā.
Maza atkāpe. Itālijā marta sākumā, kad skolas, augstskolas, muzeji un sporta zāles jau tika slēgtas, ielas joprojām bija ļaužu pilnas. Cilvēki pulcējās skvēros un parkos, rīkoja ballītes un apsprieda sazvērestības teorijas.
Vīruss? Nu un tad! Neies jau tādēļ atcelt dzīvi! Vai kāds ir redzējis kaut vienu mirušo? Tās ir NATO mācības! Mūs krāpj, lai turētu paklausībā! Mirst tikai veci cilvēki, kas tāpat būtu nomiruši. No vēža mirst vairāk. Nepārspīlējiet! Mana vīratēva kaimiņienes brāļadēls pazīst ārstu, kas teica, ka tā ir parasta gripa. Cilvēki paši uzkurina kaislības un mirst no bailēm. Beidziet taču mūs biedēt ar to savu vīrusu!
Kamēr jaunie, domājot, ka vīruss ir bīstams tikai veciem ļaudīm, pārkāpa liegumus, turpinot priecāties un baudīt dzīvi, tika sasniegta kritiskā masa. Un notika pavērsiens. Negaidīts.
Slimnīcās sāka ievest arvien vairāk divdesmitgadīgu un trīsdesmitgadīgu pacientu. Un situācija kļuva nekontrolējama.
Ārstiem nācās strādāt uz izdegšanas robežas. Un pieņemt lēmumu – pieslēgt pie mākslīgās elpināšanas iekārtas sirmgalvi kritiskā stāvoklī vai jaunieti, kam ir lielākas izredzes izdzīvot.
Pavasarī mums izdevās izvairīties no Itālijas scenārija. Rudens ir ieviesis korekcijas. Diemžēl draudīgas.
Kopš 2003. gada pasaule astoņas reizes tika brīdināta par SARS mutāciju iespējām. Pēdējais nopietnais brīdinājums izskanēja 2019. gada martā žurnālā “Nature” publicētajā Uhaņas virusologa Pena Džou pētījumā par bioloģiskām pārmaiņām sikspārņu koronavīrusos, kas nepārprotami liecina par jaunas sērgas uzliesmojuma draudiem. Un tomēr – vai pasaule bija gatava šim uzliesmojumam?
Ja runājam par daudziem valstu vadītājiem un sabiedrību kopumā, tad atbilde ir: nē! Ja runājam par profesionāļiem, kas strādā ar vīrusiem, kas pētī šo jomu, tad: jā!
Zinātnieki pieļāva domu, ka ir iespējams jauns uzliesmojums.
Turklāt domājot ne tikai par koronavīrusiem, bet arī par citiem infekciju ierosinātājiem, kas potenciāli varētu kļūt bīstami globālā mērogā.
Uzreiz jāpiebilst, ka daudz un bieži vien pamatoti kritizētā Pasaules Veselības organizācija patlaban dara ārkārtīgi lielu darbu, mēģinot laikus konstatēt globālos draudus.
Diemžēl ar SARS CoV-2 viņi mēnesi novilcināja augstākās ārkārtas situācijas izsludināšanu. Varbūt tādēļ, ka ar iepriekšējo SARS uzliesmojumu bija pasteigušies, par ko tika bargi kritizēti. Protams, noteikt pareizo izsludināšanas brīdi visvieglāk ir retrospektīvi.
Tagad visi redz, ka kopš 30. janvāra, ja runājam par domāšanu un attieksmi, ir pagājis vesels laikmets. Pasaule ir mainījusies.
SARS CoV-2 ir vīruss, Covid-19 ir slimība. Ar ko CoV-2 atšķiras no tā vīrusa, kas izraisa gripu, – ja salīdzinām lipīgumu un letalitāti?
Lai gan gripas vīrusi pieder pie tās pašas koronavīrusu grupas, salīdzinot un vērtējot tīri epidemioloģiski pēc spējas pielipt, radīt komplikācijas, izsaukt nāvi, – visos šajos parametros ir ļoti lielas atšķirības.
Sākumā arī es nodomāju: kārtējā gripa, varbūt tikai smagākā formā. Lai gan arī gripa ir nopietna slimība, kas var izraisīt komplikācijas un nāvi.
Taču tagad ir skaidrs, ka gan pēc spējas pielipt, gan pēc letalitātes rādītājiem Covid-19 ir krietni nepatīkamāks par gripu.
Apmēram 8 procenti personāla, kas saskaras ar gripas slimniekiem, inficējas. Taču nemirst. Saskarsmē ar Covid-19 pacientiem inficējas 25 līdz 30 procenti ārstu un medmāsu. Pēc “Amnesty International” ziņām, glābjot ar Covid-19 sasirgušo dzīvības, ir miruši jau vairāk nekā 7000 medicīnas darbinieku.
Zinot, ka pastāv risks inficēties ar gripu, daudzi mediķi pret to vakcinējas. Pieļauju, ka mediķi no gripas nemirst arī tādēļ, ka ir gados jaunāki un viņiem ir mazāk blakusslimību nekā vidēji populācijai.
Gripai letalitāte ir 0,1 procents no saslimušajiem, Covid-19 gadījumā tā ir daudz lielāka. Zinātnieki min dažādus skaitļus, no tiem pats mazākais ir 0,5 procenti. Latvijā pēc saslimušo un mirušo skaita tie ir 1,2 procenti. Ja salīdzinām 0,1 un 1,2 procentus, – tā ir milzīga atšķirība.
Īpaši, ja ir runa par tuviniekiem. Statistika beidzas tur, kur sākas personiska attieksme.
Pat viena cilvēka nāve viņa tuviniekiem ir smags zaudējums. Tāpēc sabiedrības veselības nozarei dažkārt ir jāsaskaras ar grūtu izvēli. Ir situācijas, kad viena cilvēka glābšanai ir nepieciešami tikpat lieli resursi, ar kādiem varētu izglābt tūkstoti citu cilvēku. Tad ir jālemj, ko darīt. Un tas nebūt nav viegli.
Labi, ja palīgā nāk sabiedrība, kas ir gatava mobilizēties un saziedot naudu kāda mirstoša bērna glābšanai. Jo sabiedrības veselības organizācijām ir jāskatās, kā panākt, lai nomirtu pēc iespējas mazāks cilvēku skaits. Un resursi vienmēr ir ierobežoti.
Atgriežoties pie CoV-2. Tātad šim vīrusam ir daudz augstāks lipīguma un letalitātes procents nekā tam, kas izraisa gripu. Tomēr tas nav tik lipīgs kā masalas un nav tik bīstams kā ebolas vīruss. Tas neizplatās ar vēju, un to nepārnēsā grauzēji. Pavisam īsi: šā vīrusa barotne un transporta līdzeklis ir cilvēks.
Tieši tā!
Pagājušā gada 31. decembrī, dienā, kad Ķīna paziņoja, ka ir parādījies jauns vīruss, kas izraisa atipisku pneimoniju, Taivāna iedarbināja savu 124 punktu aizsardzības plānu. Tagad valstī ar 23,78 miljoniem iedzīvotāju kopumā reģistrēti vairāk nekā 600 slimības gadījumi, miruši septiņi. Turklāt Taivānai nenācās bloķēt ekonomiku. Tātad Taivānas programma pasargā gan cilvēkus no inficēšanās, gan ekonomiku no lejupslīdes. Šī programma nav valsts noslēpums, 3. martā to publicēja “Journal of American Medical Association”. Kas Latviju attur sekot Taivānas paraugam?
Attur atšķirīgi priekšstati par to, kas ir brīvība un demokrātija.
Tāpēc mani iedvesmo un pārliecina Jaunzēlandes pieredze. Austrumu valstis pēc to sociālās uzbūves un domāšanas mums varbūt ir mazāk saprotamas, līdz ar to tīri emocionāli pirmā reakcija uz viņu metodi var būt noliedzoša. Savukārt Jaunzēlande ir tuva un saprotama gan demokrātijas, gan brīvības izpratnes ziņā. Un arī viņu stāsts ir ļoti veiksmīgs.
Patlaban Jaunzēlandē kumulatīvais Covid-19 gadījumu skaits ir tuvs nullei.
Kamēr nav ne vakcīnas, ne efektīvu zāļu, viņi ir ieviesuši virkni nefarmaceitisku preventīvu metožu. Jau martā tika slēgta robeža.
Pilsoņi gan var izbraukt un arī iebraukt, taču uzreiz pēc atgriešanās visiem bez izņēmuma ir obligāta 14 dienu karantīna, turklāt nevis mājās, bet īpašās karantīnas vietās.
Gatavojoties sarunai, pārbaudīju arī Jaunzēlandes datus. Kopumā tur ir reģistrēti 1997 slimības gadījumi, miruši 25. Valstī ar gandrīz 5 miljoniem iedzīvotāju absolūtie rādītāji ir nesalīdzināmi labāki nekā Latvijā.
Jā, un tas ir visa šā pusgada laikā, kad lielākais saslimušo skaits bija martā un aprīlī.
Tas liecina, ka sērgas problēmai gan ir bioloģiskas saknes, taču risinājumi ir cieši saistīti ar sociāliem jautājumiem – ar sabiedrības izpratni par brīvību un tiesībām, ar to, cik lielā mērā sabiedrība ir līdzestīga un apzinās, kādas sekas var būt tam, ja kāds neievēro vīrusa izplatības ierobežošanas noteikumus.
Līdzestības trūkumu rada dažādu iemeslu kopums, arī problēmas noliegums vai nespēja apzināties situācijas nopietnību. Man nav empīriski pamatotu pētījumu, kas salīdzinātu latviešu, itāliešu un jaunzēlandiešu domāšanu, bet hipotētiski varu pieļaut, ka tieši domāšanā un apzinīgumā slēpjas atšķirības attieksmē pret to, cik nopietni mēs kā sabiedrība izturamies pret draudiem un cik atbildīgi rīkojamies, ja profesionāļi un valdība mūs aicina kaut ko darīt un kaut ko nedarīt. Cik lielā mērā esam gatavi šos norādījumus ievērot.
Ja mūs aicina likt sejas masku, bet kāds atsakās to darīt, jo maska ierobežojot viņa brīvību, tas nozīmē, ka šis indivīds savas intereses tur augstāk par sabiedrības interesēm. Un kļūst par draudu sabiedrībai. Jo cilvēks, pats to nezinot, var būt vīrusa pārnēsātājs.
Es reizēm iedomājos, cik labi, ka mēs nedzīvojam viduslaikos. Ja melnā mēra laikā par kādu radās kaut mazākās aizdomas, ka viņš varētu veicināt sērgas izplatīšanos, viņam draudēja visbargākais sods. Lepras slimniekiem bija ne tikai jānokāpj no ceļa, bet arī jāšķindina īpašs zvaniņš. Ja kāds spitālīgais šos noteikumus neievēroja, arī viņam neklājās labi.
Protams, mēs nedzīvojam viduslaikos. Taču būtu jāsaprot, ka nedrīkst savas ērtības labad pakļaut riskam citus sabiedrības locekļus.
Domāju, ka tā ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc cīņa ar sērgu dažādās valstīs norit tik ļoti atšķirīgi. Runa ir par izpratni.
Dažiem ir grūti saprast, ka ierobežota taču tiek nevis tava brīvība, bet vīrusa izplatība. Kuras pilsētas savulaik paglābās no mēra? Tās, kas nekavējoties aizslēdza vārtus. Un neielaida ostās kuģus, kamēr tie nebija izturējuši karantīnu.
Tur jau tā lieta!
Tāpēc es, piemēram, nesaprotu, kā varēja ielaist valstī Krievijas hokejistus, kam jau Helsinkos tika konstatēta CoV-2 infekcija? Un kā varēja pieļaut, ka daži no viņiem izstaigājas pa Rīgas ielām? Un pa starpām aplaiž kolēģus. Un tad CoV-2 sāk strauji izplatīties Daugavpils Ledus hallē un pēc tam arī Ledus sporta skolā, jo bērnus trenē “Dinaburgas” treneri. Elementāra ķēdes reakcija.
Es neesmu saistīts ar valdības lēmumiem, neesmu pat valdības konsultants. Es skatos uz procesiem no malas un mēģinu saprast un analizēt to, kas notiek.
Skaidrs, ka visi ierobežojumi, kas pie mums tiek ieviesti cīņai ar vīrusu, ir kompromiss.
Kompromiss starp sabiedrības veselības interesēm no vienas puses un ekonomiskām, sociālām un psiholoģiskām interesēm no otras puses.
Tas nozīmē, ka valdībai visu laiku ir jāizvērtē riski un jāmēģina sabalansēt visi parametri un interešu loki. Pieļauju, ka hokeja čempionāts tika rīkots, lai nesagrautu nozari.
Nesen veselības ministre skaidroja, ka amatieru sports esot bīstamāks, jo profesionāļus daudz stingrāk pārbauda. Bet ja tie inficētie hokejisti patiešām staigāja pa Rīgu un satikās ar citiem hokejistiem, tas bija rupjš valdības noteikumu pārkāpums.
Kārtējais sērgas paradokss: mazie Daugavpils amatieri nevienu neapdraudēja, kamēr nebija tikušies ar inficētiem profesionāļiem.
Diemžēl tā tas ir noticis.
Parunāsim par maskām. Vieni apgalvo, ka tās neesot efektīvas. Citi satraucas par skābekļa badu. Japānā ne vien sērgas, bet arī sezonālās gripas laikā maska ir katram. Japānā masku velk, rūpējoties nevis par sevi, bet par citiem. Tāda ir tradīcija.
Protams, rūpes citam par citu ir ļoti svarīgas. Turklāt maskas patiešām palīdz samazināt inficēšanās riskus. Pavasarī arī man šķita, ka maska domāta tikai tam, lai pasargātu citus, jo vīruss taču ir maziņš un viegli varētu izskriet cauri audumam.
Taču pēdējo mēnešu laikā ir notikuši dažādu līmeņu novērojumi un eksperimentāli pētījumi ar tūkstošiem iesaistīto, un ir iegūti dati, kas liecina, ka maska, pirmkārt, neļauj vīrusam pārceļot ar gaisa pilieniem, bet tieši pilieni vīrusa ceļošanai ir ļoti svarīgi; otrkārt, maska vismaz daļēji pasargā arī pašu valkātāju.
Pētījumos ir norādīti konkrēti procenti. Tā vēl nav galīgā atbilde, empīriskiem datiem jābūt vēl plašākiem, taču
ir drošs pamats teikt, ka gadījumā, ja abiem – gan veselajam, gan inficētajam – ir maskas, inficēšanās risks ievērojami samazinās.
Par testēšanu. Kādas priekšrocības ir siekalu testam un kādas – nazofaringālai uztriepei?
Tests ir viens un tas pats, atšķiras tikai paņemšanas veids, kas var nedaudz ietekmēt rezultātu. Siekalu testiem jutība varētu būt par dažiem procentiem zemāka. Jutība un specifiskums ir pareizības rādītājs, bet precizitātes rādītājs ir atkārtojamība.
Abiem šiem testiem gan precizitāte, gan pareizība ir ļoti augsta. Līdz ar to kopumā uzticēties varam abiem. Protams, kļūdas vienmēr var būt, taču kopumā tās ir nenozīmīgas.
Siekalu tests ir ērtāks un vienkāršāk paņemams. Piemēram, skolā vieglāk ir savākt materiālu siekalu testam, tāpēc var upurēt dažus jutības procentus.
Tiem, ko “pārņem šausmas par izvēlēto metodi – cilvēku ieslodzīšanu mājās”, jo vajagot taču “ātrāk iegūt pūļa imunitāti”, – ko viņiem atbildat? Un par ko liecina Zviedrijas pieredze?
Latviski to labāk saukt par kolektīvo vai populācijas, nevis par pūļa, bara vai ganāmpulka imunitāti.
Zviedri jau agrā pavasarī atzina, ka viņu stratēģija ir bijusi kļūmīga.
Sākumā viņi gribēja ļaut pārslimot jauniem cilvēkiem, kam ir mazāks risks nomirt, cenšoties pasargāt seniorus un tos, kam ir hroniskas slimības.
Viņi cerēja iegūt 60 procentus pārslimojušo un šādi apturēt infekcijas izplatību.
Taču realitātē seniorus pasargāt neizdevās – ne tikai tos, kas dzīvo ģimenēs, bet arī tos, kas vecu ļaužu mītnēs.
Vīruss ir ļoti lipīgs, tas iekļūst pat slēgtos pansionātos.
Otra problēma ir augstā mirstība. Lai iegūtu kolektīvo imunitāti, ir jābūt 60 procentiem pārslimojušo. Vēsturiski ganāmpulka imunitātes jēdziens nāk no aitkopjiem, kas 20. gadsimta sākumā nolēma upurēt daļu aitu, lai pārējās iegūtu imunitāti.
Viņi bija ar mieru zaudēt trešdaļu ganāmpulka, lai izdzīvojušās aitas būtu veselīgas.
Zinot, cik augsts ir Covid-19 letalitātes procents, rodas jautājums: vai mēs esam gatavi šo principu attiecināt uz cilvēkiem? Tas bija galvenais iemesls, kāpēc Zviedrija atteicās no savas sākotnējās stratēģijas.
Tagad Zviedrijā ir augstākais Covid-19 mirstības rādītājs Ziemeļvalstīs. Tur kopumā ir saslimuši vairāk nekā 200 tūkstoši, miruši vairāk nekā 6000, bet Somijā saslimuši ir vairāk nekā 20 tūkstoši, miruši teju 400.
Tāda ir vīrusu īpatnība. Vīrusus neinteresē mūsu viedoklis, plāni un nodomi.
Es neņemos spriest, vai CoV-2 ir radījis cilvēks vai daba. Savukārt to, kas saslimis, drīzāk varētu interesēt nevis vīrusa izcelsme, bet gan tas, cik noturīgas ir antivielas. Ka ir atkārtoti saslimšanas gadījumi, – vai tas nemazina uz vakcīnu liktās cerības?
Par vīrusa izcelsmi vislabāk atbildi var sniegt virusologi. Es uzticos profesionāļiem, kas saka, ka pēc genoma molekulārās uzbūves iespējams noteikt, vai vīruss ir mākslīgi radīts, vai tam ir dabiska izcelsme. Biologi apgalvo, ka SARS CoV-2 ir dabiskas izcelsmes. Man nav iemesla viņiem neuzticēties.
Savukārt jautājums par antivielām ir turpinājums stāstam par kolektīvo imunitāti. Cīnoties ar vīrusu, organisms pēc zināma laika sāk izstrādāt antivielas, kas ir pamanāmas un izmērāmas.
Tā kā ir nobīde laikā, antivielas īsti neder diagnosticēšanai. Taču tās palīdz saprast, cik efektīva varētu būt vakcīna.
Vakar savā feisbuka profilā es publicēju saiti uz rakstu, kur tieši par to tiek runāts. Jo patlaban līknes liecina, ka antivielas nav noturīgas. Tas nozīmē, ka pēc gada vai pat agrāk imunitāte var jau būt zudusi.
Turklāt visiem koronavīrusiem veidojas mutācijas, kuru ietekme uz imunitāti šobrīd nav paredzama. Un ir pamatotas bažas, ka šīs mutācijas padara vīrusu lipīgāku.
Tātad problēmu rada gan vīrusa mainība, gan tas, ka imunitāte nesaglabājas ilgi.
Taču ir vēl cita problēma – pat ja vakcīna tiks radīta, var izrādīties, ka iedzīvotāji negribēs vakcinēties. Skepse pret vakcīnām ir izplatīta tendence ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē.
Ar visu to Latvijā patlaban nepietiek gripas vakcīnu.
Pieļauju, ka tas tādēļ, ka ir strauji pieaudzis pieprasījums. Kamēr nav vakcīnas pret Covid-19, cilvēki grib vakcinēties vismaz pret gripu un pneimokoku.
Gripas vakcīnu iepirkums tika plānots vēl pirms sērgas, kad šādu pavērsienu bija grūti paredzēt.
Bet par Covid-19 vakcīnām vēl jāpiebilst, ka sākuma posmā to visiem nepietiks. Tādēļ Pasaules Veselības organizācija jau tagad runā, ka nedrīkstētu būt tā, ka vispirms vakcīnas saņem bagātās valstis un tad nabadzīgās.
Tāpēc ir jānovērtē riski. Vakcīna vispirms jādod medicīnas darbiniekiem, hroniskiem slimniekiem, gados vecākiem cilvēkiem. Jo viena lieta ir vakcīnas efektivitāte, otra – spēja to saražot un piegādāt.
“Remsedivir” – cik tas ir drošs un jaudīgs?
Vēl nesen teicu, ka tas beidzot varētu būt risinājums, efektīvs preparāts, bet nupat ir nācis klajā jauns pētījumu apkopojums, kas diemžēl vairs nevieš tik lielas cerības.
Un nu pagalam praktisks jautājums: vai mūsu gadiem badinātā veselības sistēma ir gatava straujam pacientu pieplūdumam intensīvās terapijas nodaļās? Turklāt apstākļos, kad jau gadiem valstī trūkst medicīniskā personāla.
Tieši no tā pavasarī visvairāk baidījās mūsu veselības organizatori. Pavasarī mums izdevās izvairīties no melnā scenārija, bet nu bažām jau atkal ir reāls pamats. Ministrijai bija vairāki mēneši, lai sagatavotos.
Patlaban gatavības pakāpe ir lielāka nekā pavasarī, tomēr galvenās bažas ir par to, ka varētu būt milzīga pārslodze darbiniekiem.
Veselības ministre teica, ka nu mums esot 500 elpināšanas iekārtu. Bet nav cilvēku, kas prastu ar tām darboties.
Un šādas apmācības nav dažu dienu jautājums.
Vēl viens krīzes paradokss: valdībai mediķu un zinātnieku finansējumam arvien ir pietrūcis naudas (vai arī politiskās gribas un tālredzības), taču tieši uz viņiem tagad gulstas vislielākā atbildība. Un cerības.
Protams, tas ir ļoti, ļoti nopietns jautājums. Turklāt Covid-19 atklāj, ka sērga ir ne tikai medicīnas, tā ir sabiedrības veselības problēma, kas ir daudz, daudz plašāks jēdziens, jo sabiedrības veselība ir daudzu sektoru saskaņota darbība.
Arī ceļot māju vai ražojot pārtiku, ir jādomā par to ietekmi uz veselību.
Tagad sadarbības aktualitāti izjūtam īpaši asi. Pirms neilga laika radās domstarpības starp Kariņa kungu un Viņķeles kundzi – par atbildības sadalīšanu.
Kad es dzirdu iekšlietu ministru sakām, ka mēs jau neesam Covid policija, es to vērtēju kā izvairīšanos no atbildības. Jo atrisināt sērgas problēmu mēs varēsim tikai tad, ja iesaistīsimies pilnīgi visi.
Krīzes situācijā panika un vieglprātība ir vienlīdz bīstamas. Tāpēc ir jābūt precīzai rīcības programmai, kas lēni un pamatīgi ir jāizskaidro cilvēkiem. Vai valdībai ir plāns? Un kas mums katram būtu jādara? Jo labāk taču ir nesaslimt nekā ārstēties, labāk ir neielaist sērgu valstī un mājā nekā pēc tam meklēt veidus, kā no tās atbrīvoties.
Tieši tā! Tāpēc ir jādarbojas preventīvi. To jau tagad zina visi, pat bērni. Taču svarīgi ir ne tikai zināt, bet arī darīt. Mazgā rokas! Sabiedriskās vietās valkā masku!
Ievēro distanci! Izvairies no drūzmas! Vēdini telpas! Klepo elkonī vai papīra lakatiņā! Ja nejūties vesels, paliec mājās!
Tam, kas skrien pa mežu vai gar jūru, maska nav nepieciešama. Veikalā vai sabiedriskajā transportā maska ir obligāta.
Ir jāsaprot, ka mēs nedrīkstam kļūt par draudu citiem. Jo slimība var noritēt arī bez simptomiem.
Kas attiecas uz valdību, ceru, ka tā zina, ko darīs, ja sāksies tas, kas patlaban notiek Čehijā un Slovēnijā. Ka viņiem ir zaļais, dzeltenais un sarkanais plāns.
Man gan šķiet, ka valdība par maz stāsta un skaidro sabiedrībai, kāda ir šo plānu būtība. Bet varbūt tas netiek darīts tādēļ, lai sabiedrību nebaidītu ar nepatīkamiem scenārijiem.
Patlaban speciālisti vēl spēj izsekot lielākajai daļai infekcijas iznēsātāju. Ir dienas, kad ziņo, ka atklāti 80 procenti inficēšanās avotu. Ir dienas, kad tikai 60. Un tas jau ir ļoti, ļoti bīstami. Jo, kad nav vairs iespējams izsekot, kur, kad un no kuras personas kāds ir inficējies, sākas nekontrolējams uzliesmojums. Izlaušanās.
Kā Slovēnijā, kur infektologi paziņoja, ka padodas, ka vairs nespēj izsekot. Tas ir pagalam nepatīkami un draudīgi. Tāpēc es ļoti, ļoti iesaku lietot aplikāciju “Apturi Covid!”, jo visbīstamākais ir, ja sākas šī nekontrolējamā infekcijas izplatīšanās.
Vīrusu spēj apturēt vai nu vakcīna, vai arī tas, ka mēs šo vīrusu pārstājam pārnēsāt.
Ja mēs uzvedamies tā, lai vīrusam būtu grūtāk pārceļot no cilvēka pie cilvēka, sērga sāk izplēnēt.
Ja mums pietiks pacietības, ja izturēsim pietiekami ilgi, sērga pamazām pierims. Kā to apliecina Taivānas, Jaunzēlandes un Norvēģijas pieredze.
Dr. med. Ģirts Briģis
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs, profesors.
