Kā apsaimniekot 200 000 biotonnas? 0
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija 2015. gadu ir veltījusi bioatkritumiem un to apsaimniekošanas pētījumiem. Jo no 2020. gada dārza un parku zaļos atkritumus, virtuves atkritumus, kā arī citus bioloģiski sadalāmus dabiskos materiālus nevarēsim brīvi noglabāt poligonā. Mūsu valstī noglabāto bioatkritumu daudzums tad nedrīkstēs pārsniegt 35% no 1995. gadā noteiktā noglabātā bioatkritumu daudzuma.
Tā kā 2020. gadā ir paredzēts radīt kopēji 461 228 t bioatkritumu valstī, tad noglabāt drīkstēsim ne vairāk par 161 000 t, bet pārstrādāt vajadzēs vismaz 299 798 tonnas. Tādi skaitļi prognozēti Atkritumu valsts plānā. Salīdzinājumam – pērn pārstrādātas tikai 109 007 t bioloģiski sadalāmo atkritumu, no kurām tieši bioatkritumi veido 73 437 tonnas. Kā apsaimniekosim pārējās gandrīz 200 000 t tonnas?
Pēc poligonu datiem – tās tiek noglabātas, jo asociācijas pētījumi parādīja, ka Latvijas lielākajos poligonos starp noglabājamajiem atkritumiem 30 – 50% veido bioloģiski sadalāmie atkritumi. Tai pašā laikā liela daļa no bioatkritumiem, kas tiek pārstrādāti, nemaz nenonāk līdz oficiālajai statistikai un netiek uzskaitīti – tie ir mūsu dārzu un virtuves atkritumi, ko daļa ģimeņu, kas apsaimnieko vienģimeņu mājas, kompostē un izmanto dārza augsnes uzlabošanai. Nepieciešams, lai katra pašvaldība savos saistošajos noteikumos noteiktu, ka mājas, kuras kompostē atkritumus, arī rada attiecīgi mazāk centralizēti savācamos atkritumus, un iedzīvotājiem, kas konteinerā neievieto ātri sadalošos bioloģiskos atkritumus, konteinera izvešana var tikt veikta tikai pēc vajadzības, ne biežāk kā reizi mēnesī. Iedzīvotāji, kas kompostē savus atkritumus, ne tikai iegūst mēslojumu, bet arī samazina savu atkritumu daudzumu gadā vidēji par 100 kg uz katru ģimenes locekli.
Otra lielākā bioatkritumu grupa, kas neparādās valsts statistikas pārskatos, ir pašvaldību savāktie un pašu apsaimniekotie parku un kapsētu zaļie atkritumi. Te galvenais ierobežojošais faktors ir augstās Ministru kabineta prasības komposta laukumu ierīkošanai. Attālumi līdz poligoniem atsevišķos gadījumos ir 50 un vairāk km. Tad pašvaldība izvēlas lētāko un vienkāršāko ceļu – atkritumi tiek savākti komposta kaudzēs kapsētu malās vai pie parkiem. Komposta vietai ir jābūt ierobežotai un novietotai uz necaurlaidīga pamata. Savukārt likumdošanā jāatdala prasības zaļo dārza atkritumu kompostēšanai un pārtikas atkritumu pārstrādei.
Pēc asociācijas realizētā projekta “Kompostētāju klubs – kompostēšanas popularizēšanas kampaņa” datiem, kas tiek realizētas ar Latvijas vides aizsardzības fonda līdzfinansējumu, kompostēšanas tehnoloģija mājsaimniecībās, ar dažiem izņēmumiem, ir vienāda – zaļie dārza atkritumi tiek novietoti kaudzē, ēnainā vietā, netiek maisīti vai mitrināti, un gatavību šāds komposts sasniedz divu trīs gadu laikā, kad pamatbarības vielas jau ir izšķīdinātas un kompostam kā mēslošanas līdzeklim ir zema kvalitāte. Šādas nevērīgas kompostēšanas metodikas izplatību ir veicinājusi ne tikai vienkāršota attieksme pret komposta sagatavošanu, bet arī dārzkopības literatūras un veikto apmācību paviršā attieksme pret organiskā mēslojuma izmantošanu.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
