Bija vien fotogrāfijas un vietas nosaukums. Kā Anastasija no Latvijas atrada radus Gruzijā 0
“Gruzija ir pārsteigumu pilna. Kaut kad senāk, vectēvs minēja, ka Gruzijā mums dzīvo radi. Šie radi tika pazaudēti gandrīz pirms 60 gadiem un lai kā būtu, es nekad iepriekš nebūtu aizdomājusies, ka tieši man būs tā misija un gods sameklēt viņus un atjaunot un uzturēt ģimeniskās saites, savu neparasto stāstījumu atklāj Anastasija Cildermane, kura ne tikai šogad atrada radiniekus, bet, Gruzijas apburta, pārcēlās dzīvot uz turieni un sākusi organizēt ekskursijas. Lūk, Anastasijas stāstījums.
Man Latvijā ir ģimene. Vectēvs, vecmāmiņa, mamma, mammas māsa ar diviem dēliem un vēl daudz tuvu un tālo radinieku. Tālie radinieki Latvijā (un ne tikai ) tik tiešām visbiežāk ir tāli, jo mēs maz komunicējam, bieži vien maz zinām par viena otra dzīvēm un to, kas ar mums visiem notiek. Un diemžēl bieži arī sanāk tā, ka tiekamies vai nu kāzās, vai bērēs, bet pārējā dzīves laikā komunicējam (ja vispār komunicējam) ar sociālo tīklu palīdzību vai labākajā gadījumā – sazvanoties svētkos.
Šeit, Gruzijā, viss ir otrādi.
Gruzijā ģimene ir liela vērtība un arī attāli radinieki skaitās ļoti tuvi.
Ko lai vispār saka par ģimenes saitēm, ja pat drauga bērna piedzimšana (nevis kārtējā dzimšanas diena) ir svarīgāka par paša plāniem un tiek atceltas visas citas “nesvarīgākas” tikšanās!?
Un tā, pirms pārcelties uz dzīvi Gruzijā, mans vectēvs, kuram šobrīd ir 85 gadi, man lūdza tikai vienu lietu – sameklēt radus. Viņš man rūpīgi sarakstīja visu nepieciešamo informāciju (uzzīmēja cilts koku), lai ir skaidrs kurš kuram kāds rads ir. Iedeva man dažas fotogrāfijas no attālā 1963. gada, nosauca uzvārdu un pilsētu, kurā iepriekšējā gadsimta vidū arī dzīvoja mūsu Gruzijas ģimene. Tas arī viss.
Mērķis skaidrs, misija zināma, tikai viena maza nianse. Kā lai šo visu paveic un ar ko lai sāk?..
Bet lieta tāda, kad tev kaut kas tiešām ir vajadzīgs, Visums iedod iespējas un saved ar pareiziem cilvēkiem. Tā mana draudzene iepazīstināja mani ar vienu fantastisku cilvēku, talantīgu gleznotāju Temuri Kuliani, kurš arī pieteicās man palīdzēt manā misijā.
Taisnības labad ir jāpasaka, ka sākumā negāja visai viegli, jo Gruzija un līdz ar to gruzīņi dzīvo savā ritmā un ja kaut kas ir norunāts, tas vēl nemaz nenozīmē, ka viss notiks pēc plāna. Ar to ir jārēķinās. Vairākkārt tika norunātas dienas un laiki, kad mums bija jābrauc uz citu pilsētu meklēt manus radiniekus, bet kaut kādu augstāku spēku ietekmē šie braucieni visu laiku pārcēlās. Es gan ticu, ka viss notiek pareizā laikā un vietā, es ļāvos šai plūsmai un tam, ka Visums kārto manas lietas tā, ka tas ir nepieciešams un pēc labākā plāna.
“Kas tie par tādiem radiniekiem Tev?”, visi man jautāja. Un katru reizi es mēģināju sakarīgi paskaidrot. Arī tagad, lai būtu skaidrs no kurienes ūdens tek, es mēģināšu šo saikni mazliet ieskicēt.
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, mana vectēva vecmāmiņas māsa ieprecējās Gruzijā, tādā veidā pārceļoties no Baltkrievijas ciema tieši uz Tbilisi. Ar nelielu starpību jaunizveidotai ģimenei dzima bērni. Viens no viņiem – Aleksands Kandareli. Cilvēks, ar kuru sākās mani meklējumi. Vectēvs mācēja atcerēties, ka Aleksandrs savā laika (sešdesmitajos gados) ieņēma visai labu amatu Sagaredžo pilsētā un tas arī bija viens no atskaites punktiem.
Pienāca tā diena, kad mēs ar Temuri devāmies Sagaredžo virzienā, lai vismaz kaut ko uzzinātu par šo ģimeni. Atceros savas sajūtas. Temuri teica lai es nesaceros par daudz, ka visticamāk ar pirmo reizi mēs nemaz viņus neatradīsim… Bet man bija kaut kāda iekšējā pārliecība par to, ka viss būs labi! Tā arī sanāca.
Atbraucot uz rajona centru, vienam pēc otra mēs jautājām par Kandareli ģimeni un visbeidzot mums palaimējās satikt tos, kuri norādīja uz viņu māju…
Pateikt, ka man stipri sitās sirds, būtu nepateikt neko.
Uztraukums kā pirms eksāmena, saviļņojums un prieks, un atkal – visam pāri sajūta, ka mani pieņems, viss būs labi un sāksies jauns posms dzīvē.
Mēs piebraucām pie lielās divstāvu mājas. Viss zaļš un smaržo pēc tikko pļautās zāles. Vīnogas. Tik spilgti es atceros šo ainu. Ārā nav neviena, +32 grādi.
Temuri vairākkārt iesaucās “gamardžobat!” (sveicināti!) un pie mums iznāca aptuveni 30 gadus vecs jaunietis. Kad Temuri sāka skaidrot kas esmu, no kurienes nāku un ko meklēju, uz mirkli man radās sajūta, ka nekas neizdosies… labi, ka tikai uz brīdi un labi, ka šī mirkļa sajūta (drīzāk bailes, ka mani nepieņems vai nesapratīs) ātri vien izgaisa.
Mēs ienācām mājās, es stādījos priekšā un uzreiz ķeros pie bildēm, kas man bija līdzi. Es sapratu, ka tikai tā es varu palīdzēt sev un saviem radiem saprasties un sākt uzticēties viens otram. Ja sākumā ģimenei bija neizpratne acīs, tad, redzot savu tēvu un arī sevi bērnībā šajās bildēs, acīs parādījās ticība, saviļņojums, prieks. Mēs runājām lauztā krievu un tīrā gruzīņu valodā. Par laimi blakus bija Temuri, kas lieliski tika galā ar tulka pienākumiem.
Taisnības labad atkal ir jāpasaka, ka Gruzijā daudzi zina krievu valodu, bet tie, kam ikdienā to jāizmanto, vienkārši aizmirst, kā salikt teikumus no tā sava vārdu krājuma. Tāpat arī bija šeit. Esmu pārliecināta, ka visvairāk mūs satuvināja smaids. Smaids ir lielisks veids, ka var runāt arī bez vārdiem.
Kad cilvēki smaida, runā viņu Dvēseles.
Iemīlējāmies ļoti ātri
Mana jaunā ģimene Gruzijā pirmās tikšanās laikā ārkārtīgi uztraucās, ka viņi nebija gaidījuši mani un tāpēc viņiem nav pienācīgi klāts galds. Tik jauki, mīļi. Mēs sadraudzējāmies un arī iemīlējām viens otru ļoti ātri. Stunda – tas laikam būtu maksimums, ko es varētu nosaukt par “pierīvēšanas un pielaišanas” laiku.
Šīs ir patiesi neatkārtojamās, brīnumainas sajūtas, ko rada asins radniecība.
Ārkārtīgi sirsnīgi un jauki cilvēki.
Pāris dienas atpakaļ es atkal biju pie viņiem ciemos. Šajā reizē, radi bija kārtīgi sagatavojušies un pagatavojuši hinkaļus (lielos pelmeņus), čahohbili (sautētu vista) un uzcepuši medus kūku! Pie galda bija visa ģimene, sirsnīgas sarunas un jautājumi “kā tev ir gājis par šo laiku?”, “ko plāno darīt?”, “vai viss tev ir kārtībā?” utt, vai neskaitāmie aicinājumi – “lūdzu, brauc pie mums biežāk un paliec cik ilgi vien vēlies!”. Siltas sajūtas sirdī. Prieks. Laime.
Man pēc atbraukšanas uz Gruziju nekad iekšēji nebija sajūtas, ka es būtu viena.
Man ir draugi un paziņas. Bet tagad, es zinu, jūtu, ka man ir milzīgs atbalsts. Man šeit ir ģimene. Mani gaida un mani mīl. Un tas ir nenovērtējami.
Tagad es vēl vairāk ticu sev, savām sajūtām un Gruzijai. Tiem cilvēkiem, kurus es satieku uz sava dzīves ceļa. Ticu un paļaujos tam, lai mani ved. Klausos savā intuīcijā (mācos) un pateicos. Par visu, kas man ir dots šeit un tagad.
Mēs nezinām kas mūs sagaida rītdien, mums ir jādzīvo šodienai. Jāmīl, jālutina, jābauda, jāpriecājas, jādzīvo un jāelpo šī Dzīve ar pilno krūti.
Tagad es noteikti zinu – meklējiet un jūs atradīsiet. Esiet pateicībā par katru cilvēku, notikumu un dienu. Dzīvojiet!
Pirmais brauciens uz Gruziju – it kā būtu šeit bijusi
Tagad Anastasija ir pārcēlusies uz dzīvi Gruzijā, bet īpašā sajūta par saikni ar šo zemi viņai radās jau pirmā brauciena laikā.
Visu savu mūžu es dzīvoju, strādāju Latvijā un nekad īsti nebiju aizdomājusies par to, lai pārvāktos uz dzīvi kaut kur citur. Jā, bija valstis un pilsētas, kuras vilināja ar savu skaistumu, bet ja arī radās domas par iespējamo dzīvi citur, tās bija vairāk nenopietnas – vienkārši emocionālās.
Aptuveni 10 gadus mani vilka uz Gruziju, bet nekādi nesanāca aizbraukt. Kaut kādas neiespējamās saites vai iekšējā balss, it kā ik pa laikam iekšēji mudināja: “mēs Tevi gaidām šeit”..
Iegādājos biļeti un ieplānoju savu pirmo apmeklējumu 2018. gada aprīlī. Nedēļa Tbilisi izklausījās superīgi, cilvēki gan brīnījās par manu izvēli jo par Gruziju un iedzīvotājiem stāsta daudz ko (un daudz ko nepatiesu), un pār visām varītēm mēģināja mani arī brīdināt, atrunāt.. kas tolaik būtu zinājis, ka šis lēmums un brauciens būs liktenīgs?
Lai es pateiktu ka pirmie iespaidi par pilsētu bija ļoti stipri, ir nepateikt neko. Man bija sajūta, ka es esmu mājās.
Tik savādi, kad tu atbrauc uz valsti pirmo reizi un staigā pa pilsētu bez kartes un sajūta ir tāda, ka tu jau esi šeit bijusi.
Laiskie kaķi, neatkārtojama arhitektūra, pēkšņie “gamardžobat, kā Jums patīk mūsu pilsēta?”, cilvēki, kas stāv pie kafejnīcām un sauc tevi iekšā, piedāvā tūres pa Gruziju vai vienkārši izsaka komplimentu.. viss likās jau redzēts un piedzīvots… Varbūt tieši tāda ir dvēseles atmiņa?
Kalni. Šiem ir nepieciešams veltīt atsevišķus pateicības vārdus. Neatkārtojami iespaidi, spēks un iekšējās transformācijas, pārdzīvojumi un atbildes uz jautājumiem… Sajūtas, kad esi kalnos un apkārt ir apbrīnojama skaistuma ledāji, tūkstošnieki, ērgļi lido spārniem švīkstam… jūties kā Lielā Visuma mazā daļiņa, kalni Tevi ieskauj savos ciešos apskāvienos. Tas ir tik dīvaini, bet ļoti pazīstami… Klusums un iekšējais miers, pat neskatoties uz tūristu būrzmu apkārt. Esi harmonijā. Esi ar sevi.
Cilvēki šeit ir apbrīnas vērti. Es esmu pateicīga par katru, kuru satieku šeit ikdienā. Sirsnīgums, dvēseliskums un atvērtība, nesteidzīgums. Šeit iepazīties var uz katra stūra burtiskā nozīmē. Piemērs no manas dzīves – aizejot uz Tbilisi vēstures muzeju es netīšām iepazinos ar fantastiskiem gleznotājiem, kuri zina un mīl Latviju, īpaši Rīgu. Viens no viņiem 2,5 gadus dzīvoja un mācījās Rīgā, otrs Rīgas mākslas galerijā regulāri izstāda savas gleznas! Un šis ir tikai viens no neticamiem stāstiem no sērijas “cilvēki Gruzijā”! Tādu stāstu ir daudz!
Vienvirziena biļete
Atgriežoties Latvijā pēc vienas nedēļas Tbilisi man bija sajūta, it kā daļu no sevis es atstāju tur… emocionāls stāvoklis bija tik nestabils un dīvains, ka, pirmkārt, es saslimu, bet, otrkārt.. pēc nepilnas nedēļas es paņēmu un nopirku biļeti uz Gruziju vienā virzienā! Es nolēmu būt tur, kur mājo mana sirds, nolēmu sākt dzīvi savas Dvēseles pilsētā un klausīt savai iekšējai balsij. Atstāju savu iepriekšējo dzīvi, darbu, paskaidroju ģimenei savu lēmumu.. Jautājumi, izbrīna, uztraukums, bet tai pašā laikā arī ticība man un tam, ka viss notiek pareizi un tātad man šeit ir jābūt.. Tā ir.
Man ir fantastiski draugi! Gan Latvijā, gan šeit, Gruzijā. Tā Dievs bija lēmis, lai daļa no maniem draugiem atlidotu kopā ar mani uz Gruziju, lai paceļotu un pieskartos šai patiesi īpašai zemei, kultūrai. Pirmās savas šeit būšanas 12 dienas mēs pavadījām apmeklējot skaistus Gruzijas nostūrus. Bijām Kutaisi apkaimē esošajos dievnamos, pazemes stalaktītu/stalagmītu alās, peldējām pa Martvili kanjonu ar laivām un peldējāmies zem ūdenskrituma, aizbraucām uz Lielā Kaukāza kalniem uz Svanetiju – vietu, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu, vietu, kas apbur un pārsteidz un paliek sirdī uz visiem laikiem. Bijām piejūras pilsētā Batumi un peldējāmies Melnajā jūrā..
Piedzīvojām, iejutāmies, brīnījāmies un priecājāmies!
Gruzija ir brīnumu zeme. Un tas ir ne tikai tāpēc, ka šeit ir fantastiski skaista daba, cilvēki un virtuve. Šeit patiesi notiek brīnumi. Kāds, satiekoties pirmo reizi, iemīlas, kāds atbrīvojas no smagām dvēseles nastām, kāds saņem atklāsmes un atbildes uz sen mokošiem jautājumiem. Katram tā paveras citāda, lai arī visi skatās vienā virzienā.
Gruzija ir ticības un vērtību zeme. Vieta, kur ir stipras ģimenes un draudzības saites, zeme, kur apstājas laiks.
Šeit ir sava laika gaita, kas nelīdzinās citām.
Šeit tu vienkārši aizmirsti par to, kāda šodien ir diena un kāds ir datums, šeit gaiss smaržo pēc tikko ceptiem hačapuri un cilvēki tev smaida vienkārši tāpat, jo visi ir uz viena viļņa.
Nav tā, ka šeit nebūtu mīnusu. Gruzija nav no ekonomiski veiksmīgākām un bagātākām valstīm. Daudzas ēkas prasa pēc rekonstrukcijas, daudzi cilvēki dzīvo nabadzībā un atmiņās par iepriekšējo gadu kariem… Bet, neskatoties ne uz ko, Gruzija māk priecāties un svinēt dzīvi. Šeit viss elpo un ir dzīvs. Šeit esmu dzīva es.
Šodien un šeit es strādāju vienā nelielā manu draugu ģimenes uzņēmumā. No Latvijas un citām valstīm mēs vedam uz Gruziju cilvēkus, lai katram būtu iespēja izbaudīt šīs valsts viesmīlību un atslēgties no ārpasaules. Mēs uzskatam, ka vislabākais ir ceļot nelielās grupiņās, lai ceļojuma laikā valdītu sirsnīgums un dvēseliskums, lai varētu nesteidzīgi izbaudīt katru apmeklējuma vietu, bez steigas un skriešanas.
Mēs kopā smejamies, pārdzīvojam un brīnāmies, atklājam, atbrīvojamies un piepildām sevi ar gaismu, mieru, ar Gruziju!
Vairāk par Anastasijas piedāvātajiem ceļojumiem var uzzināt viņas facebook kontā vai Kompas trips lapā
