Kā aizstāvēt “visskaistāko koku” 1
2. maijā apritēja 135 gadi kopš ģenerāļa Pētera Radziņa (1880 – 1930) dzimšanas. Radziņš ir atzīstams par Latvijas vēsturē labāko militāro ekspertu, un viņa spriedumi ir tā vērti, lai tos atgādinātu arī mūsdienās.
Pēteris Radziņš, dzimis Lugažu pagasta “Jaunvīndedzēs” lauksaimnieka ģimenē, jau skolas laikā zināja, ka turpmāko dzīvi saistīs ar militāro dienestu. Īstenojot šo mērķi, viņš kļuva par Krievijas armijas virsnieku, tad Ukrainas armijas ģenerālštāba priekšnieka vietnieku, Latvijas neatkarības cīņu vadoni, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Nr. 1, Latvijas armijas ģenerāli un tās komandieri no 1924. līdz 1928. gadam. Par laiku, kad Radziņš ieradās Latvijā, ģenerālis Mārtiņš Peniķis raksta: “Mūsu armija bija paspējusi jau papildināt savus kaujas zaudējumus un ieņemt izejas stāvokli uzbrukuma cīņām. Vajadzēja tikai tagad sastādīt pareizu uzbrukuma plānu, dot noteiktus un saprotamus uzdevumus armijai un lietderīgi izmantot visus mūsu kaujas līdzekļus. To pilnos apmēros izpildīja ģen. Radziņš kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks, un mūsu uzvaras 3. – 10. novembrī vaiņagoja viņa labi sastādīto plānu. Tādas pašas sekmes bija arī pie viņa otrā plāna, Jelgavas atbrīvošanas, izpildīšanas. Beidzot viņa stratēģiskās spējas visspilgtāki bija saskatāmas Latgales atbrīvošanās operācijā.”
Šodien, kad Krievija palielina militāro potenciālu un rupji pārkāpj starptautiskās tiesības, anektējot kaimiņvalstu teritoriju daļas, vajadzētu ieklausīties militārā eksperta Radziņa domās par valsts aizsardzības jautājumiem. Grūti nepiekrist ģenerāļa rakstītajam, ka neviena valsts savus karavīrus tāpat vien nesūtīs uz Latviju nolikt galvas “uz ežiņas”: “Tādēļ, ja Latvija vēlas, lai kāda otra, stiprāka valsts viņai palīdz un viņu pabalsta un aizstāv, tad mums ir tā jāiekārtojas, ka Latvijas eksistence un Latvijas draudzība būtu vajadzīga citām valstīm; vispirms Latvijai ir jābūt stiprai militārā ziņā, jo citādi politisku sarežģījumu gadījumā ar Latviju neviens nerēķināsies; Latvijai ir jābūt zināmam, noteiktam militārā spēka faktoram. Ja nu Latvijai tiešām būs šāds militārā spēka faktors, tad – pastāvot iekšējai kārtībai un uzplaukstot saimnieciskai dzīvei – Latvijas politikas vadītājiem nenāksies grūti dot Latvijai kādu noteiktu pastāvīgu virzienu, ka viņas eksistence un viņas draudzība būs ļoti vajadzīga kādam no jaunajiem politisku spēku centriem, un šis jaunāko spēku centrs – jaunā Antante – tad arī aizstāvēs un pabalstīs Latviju.” Ģenerālis savos darbos vairākkārt uzsver, cik Latvijai svarīgi balstīties uz kolektīvo aizsardzību, bet galvenos akcentus liek uz valsts un tautas pašas spēju garantēt valsts pastāvēšanu, īstenojot totālo aizsardzību. Viņš atzīmē, ka tie laiki, kad tikai armijas karoja pret armijām, ir beigušies. Tagad nācija karo pret nāciju. Tas īpaši attiecas uz mazajām valstīm. Ja maza valsts grib uzvarēt karā, visi tās spēki jāizlieto valsts aizsardzībai: “Visskaistākam augļu kokam, uz kura aug labākie augļi, nebūs nekādas vērtības, ja šis koks nebūtu spējīgs izturēt vētras un negaisus: pēc pirmā stiprā vēja tas tiks nolauzts un ies bojā. Tāpat tas ir cilvēces dzīvē: visaugstākā kultūra ar vislabāko ekonomisko stāvokli nevarēs pastāvēt, ja valsts un tauta nebūs spējīga aizsargāt sevi pret politiskām kara vētrām.”
Ņemot vērā mūsu valsts teritorijas izmērus un ģeogrāfisko izvietojumu, ģenerālis Radziņš lielu nozīmi piešķīra ātrai armijas mobilizācijas spējai un kaujas gatavībai no pirmās agresijas stundas. Arī mūsdienās, lai kāds būtu agresijas veids, jāspēj ātri reaģēt uz jebkura veida valsts suverenitātes apdraudējumu, jo mūsdienīgas kaujas tehnikas maršs un atsevišķu svarīgu valsts objektu sagrābšana neaizņems dienas, bet stundas kopš robežas šķērsošanas brīža. “Ja Latvija vēlas armiju ne priekš skaistuma un reprezentācijas, bet priekš tiešām īstām varbūtīgām kara vajadzībām, tad Latvijai arī jāorganizē tāda armija, kura būtu piemērota viņas ģeogrāfiskam, politiskam un saimnieciskam stāvoklim. Bet ir taču vairāk kā skaidrs, ka Latvijas stāvoklis diktē armijai kā pirmo prasību – ātru mobilizāciju un stipru kaujas spējību jau pirmajās kara dienās (..), pretējā gadījumā Latvijas armija zaudē savu nozīmi, tā varbūt izmaksā ļoti daudz, bet nespēj pildīt savu uzdevumu. Tātad mazajai Latvijas armijai kara gadījumā var pienākties karot ar daudz lielāka ienaidnieka armiju, un varbūt par uzdevumu pēdējo aizturēt kādu laiku, kamēr pienāk palīdzība no draudzīgām valstīm. (..) Šim, lai arī nelielam, bet labi sagatavotam spēkam jābūt varbūtēja kara pirmajā dienā, jo nesagatavotu laužu apmācība uz kaujas lauka maksā daudz asinis,” tā ģenerālis Radziņš.
Pašreiz Latvijā diskutē, vai armijai jābalstās profesionālā dienestā, obligātā vai brīvprātīgā zemessardzes dienestā. Arī tajā laikā jautājums bija aktuāls. Kad 1926. gadā ģenerālis Radziņš kā Latvijas armijas komandieris kopā ar Valsts prezidentu Jāni Čaksti viesojās oficiālā vizītē Somijā, pēc atgriešanās laikrakstā “Latvijas Kareivis” viņš atzīmēja: “Katras valsts aizsardzības jautājums atkarājas no valsts ģeogrāfiskā, politiskā un ekonomiskā stāvokļa un no tautas morāliskajām īpašībām. Somijā vislielākā mērā varēja novērot, ka armijas priekšnieki visus šos apstākļus labi pārzina un tos ņēmuši vērā pie armijas organizācijas, apbruņošanas un apmācības. Tādēļ var teikt, ka somu armija pilnā mērā un visizdevīgākā veidā ir sagatavota savas valsts aizstāvēšanai. Somijas armija, kā zinām, sastāv no aktīvā karaspēka un aizsargu korpusa. (..) Var redzēt, ka somu karavīri ļoti nopietni, enerģiski, izturīgi, jo savas apmācības viņi izved pa lielākai daļai uz lauka. Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj solīdu iespaidu. (..) Aizsargi apmācības ziņā nekādi nestāv zemāki par aktīvo karaspēku, jo lielākā daļa aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri, sastāvēdami aizsargos, atkārto to, ko ieguvuši aktīvā armijā, un bez tam vēl turpina papildināt savas militārzināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadijienā tas būs vislabāki sagatavotais karaspēks.” No vēstures zinām, ka somu tauta apstiprināja ģenerāļa Radziņa vērtējumu.
Ģenerālim ir bijis ko teikt arī par tiem, kuri mazāko briesmu gadījumā gatavi pakot čemodānus: “Ko teiks visi tie, kuri Latvijas neatkarības karā ir krituši un sakropļoti, ja Latvija atkal zaudēs savu neatkarību un paliks par vienkāršu Krievijas provinci? Vai viņu lāsts negulsies uz visiem mums, kuri nav mācējuši aizsargāt šo iekaroto brīvību? Viņi nežēloja savas dzīvības priekš tēvijas atsvabināšanas, un mēs negribam ziedot nekā priekš tēvijas apsargāšanas!”
