Vēl daži padomi manipulāciju frontes karotājiem 11
Daudzi atceras laiku, kad pie mums parādījās D.Kārnegī grāmatas par to, kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem. Un ne vienam vien lasot radās jautājumi – kāpēc jāiepatīkas visiem? Lai sasniegtu savus mērķus? Bet ja tie cilvēki patiesībā riebjas? Kāds prieks no dzīves mūžīgās izlikšanās gaisotnē?
A.Gaitniece-Putāne atbild ar pretjautājumu – ja mēs cenšamies manipulēt, lai citiem iepatiktos, atstātu iespaidu un ja darām to diezgan konstanti, tad kā ir ar mūsu pašapziņu? Jo tā rīkojas cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka būdami patiesi, tādi kādi viņi ir, viņi varētu citiem patikt un būt vēlami. Tad sākas izlikšanās, bet ironiskā kārtā no tā visvairāk cieš paši manipulatori, jo viņos ir spriedze dēļ tā, ka visu laiku jāseko līdzi tam ko saka un dara, viņi nespēj uzticēties citiem, jo ir pārliecināti, ka, ja jau viņi manipulē, tad visticamāk, ka citi mēģina to pašu darīt arī ar viņiem. Viņos pieaug ciniska attieksme pret dzīvi un cilvēku attiecībām, jo pašu attiecību pieredzē ir šis nepatiesums, samākslotība un vilšanās par to, ka „citiem patīk mans tēls, ko esmu radījusi, nevis es pati”. Nereti tas noved pie lielas iekšējās vientulības sajūtas.
Vērts arī atcerēties, ka saknes tieksmei manipulēt bieži nāk no iekšējas vājuma izjūtas, pārliecības, ka „ja es kaut ko lūgšu tiešā veidā, to tāpat neņems vērā, manu viedokli nerespektēs”. Šī izjūta parasti veidojas bērnībā, kad bērns regulāri piedzīvo, ka ar viņu nerēķinās, viņu neuztver kā līdzvērtīgu. Tad šādam bērnam nākas meklēt citus veidus, tai skaitā manipulēšanu, kā pievērst vecāku uzmanību un dabūt to, ko viņš vēlas.
Uz jautājumu, vai cilvēki nāk pie speciālistiem, lai apgūtu aizsardzības paņēmienus pret manipulācijām, psiholoģe atbild, ka parasti šis jautājums paceļas saistībā ar kādām attiecībām, kurās cilvēks nejūtas labi. Un tad, protams, nākas meklēt un trenēt veidus kā ar to tik galā. Labs paņēmiens – reaģēt tā, kā manipulators nav gaidījis, jo parasti viņam ir apzinātas vai neapzinātas gaidas par mūsu viņam vēlamo reakciju. Piemēram, ieturēt pauzi (varbūt pat pasakot „zini, man par to vēl jāpadomā”), skaidri parādot, ka tu izvērtē manipulatora teikto, un tikai tad kaut ko teiksi, nevis mesties uzreiz, piemēram, aizstāvēties. Šīs pauzes laikā var apdomāt vēlamāko atbildi, mazliet arī nomierināt spontāni uzpeldējušas emocijas. Manipulators jau tieši to arī grib – nedot telpu, laiku apdomāšanai, bet panākt, lai mēs reaģējam impulsīvi, emociju iespaidā, neko neanalizējot.
Vai cits variants – piemēram, ja manipulators tevi apvaino, sakot, ka „esi nejēga” – nevis sākt strīdēties un pierādīt, ka tā nemaz nav, bet gan demonstrēt ārēju, ļoti vispārīgu piekrišanu: ”jā, dažreiz gadās, ka es kaut ko nesaprotu…” vai ”katrs mēs dažreiz kļūdāmies…” Tas nenozīmē, ka mēs piekrītam manipulatora teiktā saturam, bet gan demonstrējam akceptu, ka šim cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli un varbūt, ka viņam par „kādu kripatiņu” pat ir taisnība (jo pēc būtības mēs jau neviens neesam perfekti). Šāda pozīcija palīdz izvairīties no emocionālas cīņas un saglabāt iekšēju pašcieņu un līdz ar to arī izvairīties no potenciālas manipulatora ietekmes. Ja šāda tipa manipulatora „uzbrukumi” ir regulāri, tad ir vērts pat iepriekš izdomāt un iestudēt dažas dežūrfrāzes, ko tad attiecīgā momentā likt lietā.
Svarīgi ir neiesaistīties emocionālā diskusijā, bet turēties pie lietas, konkrētas tēmas, jo manipulētājs mēģina novirzīt uzmanību, lai izraisītu mūsos apjukumu. Piemēram, kad kāds žēlojas „Neviens manī neklausās, nerūpējas, jums jau vienalga, nebraucat ciemos….”, uzdot konkrētu jautājumu „Ko konkrēti tu vēlies?”. Visticamāk sekos atbilde „…jā, es jau protams varu gribēt, bet tas jau jums tāpat neinteresē….”. Un tad atkal mierīgā balsī uzdot jautājumu par to pašu lietu „Ko konkrēti tu vēlies? Kādi ir tavi ierosinājumi?”. Mēs neatraidām otra vēlmes, akceptējam tās, bet atklāti atbildību par tām atdodam atpakaļ otram „Atklāti paud ko tev vajag un mēs to apspriedīsim”.
Bet būtībā pats pamats, lai mēs veiksmīgi varētu stāties pretī manipulācijām – darbs ar sevi, savām emocijām. Jo jāatceras, ka tieši mūsu emocijas ir tās, uz kurām iedarbojoties, manipulatori panāk savu slēpto mērķi. Ja esam emocionāli līdzsvaroti, mierīgi, tad arī ar skaidru galvu varam ieraudzīt, sajust, ka kāds ar mums mēģina manipulēt un varam izvēlēties kā uz to reaģēt.
Ne vienmēr manipulēšana ir slikta. Būtībā jau mēs katrs savu reizi manipulējam – kad vecāki pasaka savam divgadniekam „tu tikai nedomā tagad iet tīrīt zobus” (un bērns uzreiz metas tos tīrīt, kas arī bija patiesais vecāku mērķis), vai kad viesmīlis kafejnīcā plati uzsmaida apmeklētājam. Un pat tad, ja aiz tā slēpjas kāda personīga interese, tas nav nekas slikts. Pie nosacījuma, ka arī tas otrs, nosacīti „manipulētais” cilvēks, iegūst kaut ko pozitīvu, nesajūtas izmantots un netiek piespiests darīt kaut ko pret savu gribu. Piemēram „aplidošanas” procesā var būt diezgan daudz manipulatīvu elementu, bet cilvēki to bauda. Manipulācija negatīvā nozīmē sākas tajā brīdi, kad tur vairs nav abpusēja, bet gan ir tikai vienpusējs izdevīgums un otrs cilvēks sajūtas slikti, tiek izmantots.
Ne vienmēr manipulēšana izpaužas ar runāšanu. Reizēm ļoti spēcīgs manipulatora ierocis ir klusēšana, jo tādā situācijā klusētāja rokās ir visi ieroči un reizēm tas otru var iedzīt izmisumā. Jo otrs var klusēt TĀ, ka visa māja skan… Tā ir apzināta emocionāla vardarbība ar domu „Pamocīšu tevi. Varbūt pēc tam sākšu runāt, bet varbūt arī ne.”
Ja regulāri pakļaujamies manipulācijām, tas emocionāli iztukšo. Tā arī ir situācija, ko tautā mēdz dēvēt par „enerģētisko vampīrismu”. Patiesībā tajā visbiežāk nav nekā mistiska. Ja manipulāciju ietekmē pieņemu lēmumus, kas nav saskaņā ar manu gribu, rīkojos tā, kā patiesībā nemaz negribu, ja regulāri sajūtos vainīga, dusmīga, nekompetenta, ka ar mani nerēķinās u.tml., tad šīs izjūtas atņem spēku, izsit no līdzsvara, mazina emocionālo un arī fizisko enerģiju. Tādējādi cilvēks var sākt domāt, ka kāds viņam ir „nosūcis enerģiju”, bet patiesībā visa pamatā ir manipulācijas, kuras ir mūs izsitušas no psiholoģiskā līdzsvara.
Ja arī mūs kādreiz pārņem vēlme ķerties pie manipulācijām, vienmēr der atcerēties – kas šķēpu met, no šķēpa krīt. Vai vērts riskēt? Protams, ir jāzina, kā izvairīties no atklātas, kaitējošas manipulācijas, tomēr lielāku uzmanību vajadzētu vērst uz to, lai iemācītos atšķirt manipulācijas no patiesu, gaišu, mīlestības jūtu vadītas rīcības. Un uz vārdiem ”Es tevi tik ļoti mīlu! ” neatsaukties ar „Nu , ko tu atkal gribi?” Kļūsim tādi, lai nerodas vēlēšanās ar mums manipulēt, bet sarunāt.
