Viedokļi. Kā aizsargāt vietējo tirgu un ražotāju? 0
Latvijas lauksaimniecības produkti, tostarp piens, augļi, gaļa un citi produkti, aizvien cenas ziņā nespēj konkurēt ar produktiem, kas ievesti no citām valstīm, tādējādi nereti zaudējot pircēju labvēlību. Zaļajos iepirkumos lielākoties uzvar vietējie produkti, tomēr pasūtītājs var saņemt arī no tālām valstīm vestus ražojumus. Agro Tops lauku saimniekiem vaicāja, kāpēc nemākam aizsargāt savu vietējo tirgu un kā aizsargāt vietējo ražotāju?
Zane Silgale, Ārlavas pagasta SIA Lubeco valdes priekšsēdētāja:
– Daļai cilvēku vienmēr būs svarīgi nopirkt iespējami lētāk. Tas nekas, ka tik labi produkts negaršo, ražots Čīlē vai sastāvā ierakstīti tādi nosaukumi, ka bail. Šeit izmaiņas būs tikai tad, kad mainīsies pats cilvēks un viņa domāšanas veids. Tam vajadzīga pastāvīga skaidrošana, informēšana, izglītošana vairāku gadu garumā. Var redzēt, ka katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kas novērtē veselīgu pārtiku, pērk vairāk vietējos produktus, jo tādējādi veicina mūsu tautsaimniecības izaugsmi.
Kāpēc Latvijas produkti ir dārgāki? Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm ir mazas saimniecības/uzņēmumi. Ražojam nelielos daudzumos, izejmateriāli šeit uz vietas ir dārgāki nekā pērkot, piemēram, no Polijas ražotāja. Subsīdijas lauksaimniekiem ir mazākas nekā citviet, algas, piemēram, zemeņu lasītājiem, Latvijā ir lielākas nekā Polijā. Arī viesstrādnieku nodarbināšana no trešajām valstīm Latvijā lauksaimniecības sezonas darbos izmaksā 775 eiro mēnesī, bet Polijā 500 eiro. Tā kā ogu un dārzeņu nozarē vissvarīgākais konkurents mums ir poļu produkti, tad katrai poļu priekšrocībai mums pretī jāliek līdzvērtīgs risinājums, lai novērstu šo nevienlīdzību.
Latvijas lauksaimnieki nelabprāt kooperējas, jo nemāk to darīt, nevēlas uzņemties līdera lomu, bijusi neveiksmīga pieredze. Vēl mēs, latvieši, salīdzinājumā ar lietuviešiem un poļiem slikti mākam pārdot un meklēt tirgu savai produkcijai. Risinājums – izglītot, iedvesmot, iedrošināt, doties pieredzes apmaiņā, piemēram, pie” Latraps”.
Nezinu, vai patērētāji juta cenu kritumu ogām un dārzeņiem samazinātā PVN dēļ, tomēr man kā ogu audzētājai tas bija būtisks atbalsts un atstāja uzņēmuma rīcībā vairāk naudas, ko atkal investēt. Arī tirgū bija mazāk pārdevēju, kuri uzdeva poļu ogas par vietējām, jo cenas tikai nedaudz atšķīrās. Es domāju, ka varētu vēl vairāk samazināt importu, ja 5% PVN piemērotu vien Latvijā audzētām ogām un dārzeņiem, nevis arī ievestajiem.
Zaļajos iepirkumos labs piemērs ir Talsu novada pašvaldība, kas tiešām izdala vietējos produktus atsevišķās daļās, dod papildu punktus, ja ir neliels piegādes attālums līdz pasūtītājam, tādējādi veicinot vietējo ražotāju iespējas piedalīties iepirkumos. Blakusnovados iepirkumos vēl aizvien sulas ir kopā ar putraimiem un apelsīniem, izslēdzot uzreiz vietējos ražotājus, kas netaisīs vairumbāzi. Ja pasūtītājs veiktu dziļāku produktu izpēti pirms iepirkuma izsludināšanas ar mērķi atrast importa produktu aizstājējus, tad varētu uzrakstīt tehnisko specifikāciju, kur prasītu, piemēram, Latvijas ogu sukādes, nevis žāvētas aprikozes. Šādā gadījumā importa produktu īpatsvars samazinātos.
Vēl Centrāltirgū un nakts tirgū vajadzētu diennakts patruļu, kas izķer tirgotājus un piegādātājus bez dokumentiem. Viņi arī uzdod importa preci par vietējo.
Jānis Višņevskis, Burtnieku pagasta SIA Zemturi ZS īpašnieks:
– Igaunijas un Lietuvas veikalos pircēji ignorē citās valstīs ražoto pienu. Turklāt piena no citām valstīm šajos veikalos nav. Nav arī Latvijā un Lietuvā ražotā siera. Ir jogurts no Somijas. Ja es savu svaigpienu gribētu pārdot Igaunijā, neviens to nepirktu. Kāpēc igauņi un lietuvieši mūsu piena produktus nepērk, bet mēs viņu produktus pērkam?
Latvija Lietuvai pārdod svaigpienu. Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi to pērk tāpēc, ka Lietuvā ražotajam pienam ir slikta kvalitāte. Tajā ir daudz baktēriju un somatisko šūnu. No šāda piena nevar gatavot augstas kvalitātes sieru, biezpienu un jogurtu. Šo nekvalitatīvo pienu liek pakās un pārdod Latvijā, bet Latvijā ražoto pienu izmanto iepriekš nosaukto produktu ražošanā. Viena kilograma piena aizvešana uz Lietuvu maksā vienu centu, piena un piena produktu vešana atpakaļ – tikpat daudz. Lietuvieši ar mūsu pienu ražo sev pievienoto vērtību. Ja mēs to darītu tepat Latvijā, no nodokļu maksājumiem būtu vairāk naudas algām un pensijām. Manas aplēses rāda, ka ik dienu valsts budžets svaigpiena eksporta dēļ zaudē 20 000 eiro.
Manā izpratnē godīgs piens ir piens, ko ražojis vietējais zemnieks. Piemēram, Valmieras piens, Rīgas piena kombināts svaigpienu ieved no citām valstīm. Nesaprotu, kāpēc logo Godīgs piens pie mums vēlas nomelnot. Francijā piena produkti veikalos ir sadalīti plauktos pēc to izcelsmes valsts. Cilvēkiem nav jāzīlē, kur tie ir ražoti.
Latvieši ir pārāk lieli kosmopolīti. Pirksim vairāk vietējos piena produktus un atbalstīsim Latvijas tautsaimniecību!
Lāsma Bekina, Salas pagasta SIA Rītausma īpašniece:
– Ik pa laikam jādzird, ka samazinātais PVN nekādu būtisku labumu patērētāju maciņiem nav devis. Varbūt pienācis laiks pieņemt realitāti, ar ko uzņēmējs/ražotājs saskaras ikdienā? Dažkārt šķiet, ka neko apkārt ne redzam, ne dzirdam, ka valda sava veida fatālisms – ja nav ieguvuma, kuru jūt visi, tad nevienam tas neder.
Ražotājam pieaug nodokļu slogs, tostarp jānodrošina atbilstošs atalgojums nozarei, kāpj ražošanas izdevumi un energoresursu cenas. Šo uzskaitījumu, kas ietekmē vietējās produkcijas cenu, var turpināt. Ja pie esošajām izmaksām klāt nāktu 21% PVN, nevis 5% PVN? Vai arī tad liktos, ka samazinātais PVN neko labu nav devis?
Būtu pēdējais laiks sākt objektīvi salīdzināt cenas veikalu plauktos. Ir jau tomēr kaut kāds loģisks iemesls, kāpēc Latvijā nevar audzēt banānu plantācijas. Mēģināt varētu, bet diez vai tas būtu prātīgi, labi zinot, ka tas nav mūsu platuma grādiem atbilstošs auglis. Mēs aizmirstam, ka Eiropas vidienē un tālāk ir pilnīgi cits, lauksaimniecībai pateicīgāks klimats, kas prasa būtiski mazākus energoresursu un citus ieguldījumus. Protams, daudzas pozīcijas paši pilnībā nespējam saražot tādos apjomos, lai tirgus būtu pilnībā apmierināts vai pat pārsātināts.
Par iekšējā tirgus pasargāšanu. Nezinu, vai maz tāds zelta vidusceļš starp ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju ir iespējams. Ražotājs starp šiem dzirnakmeņiem būs visneizdevīgākajā pozīcijā, jo pārstrādātājs un tirgotājs noteiks cenu. Tā diemžēl ir skarbā realitāte. Ir brīži, kad produkcija ir jāpārdod par pašizmaksu vai pat zemāk, un mēs kā ražotāji tur neko nevaram ietekmēt. Visi vērtē arī ekonomisko pamatojumu un peļņas iespēju – kāpēc pārmaksāt par to, ka ražošanas izdevumi ir augstāki, ja var pirkt ne vienmēr labākas kvalitātes, bet lētāku analogu, kam saprotamu iemeslu dēļ ir zemākas ražošanas izmaksas.
Ar zaļajiem iepirkumiem mums pieredzes nav, vien dzirdēts, ka nepieciešami papildu sertifikāti, un tos jau arī neviens bez maksas neizsniedz. Papildu birokrātiskais slogs, kā arī cenas jautājums. Domāju, vislielākā problēma ir vietējās produkcijas nenovērtēšana.
Varbūt attiecīgajām iestādēm, kas spēj ietekmēt un pasargāt vietējos ražotājus un vietējo tirgu, būtu vairāk jāmācās no labās prakses piemēriem tajās ES dalībvalstīs, kur vietējā produkcija ir goda vietā, nevis internacionālā sortimenta piedeva. Pārāk bieži ir jāsaskaras ar to, ka dažādu regulu un noteikumu formulējumos viss aiziet burtu kalpu līmenī.
Raitis Krūmiņš, Vārves pagasta ZS Oši saimnieks:
– Ir jārunā par cūkgaļas pārdošanas risku. Ir uzņēmumi, kas daudz izmanto ievesto gaļu, tostarp no Beļģijas ievesto. Mūsu gaļas pircēji teic, ka ievestajai gaļai vajag citas receptes – tā ir ūdeņaināka. Beļģijā kastrēšanai izmanto īpašu vakcīnu. Paskaidrošu – ja kuilēnus audzē lielus, gaļai ir specifiska smaka. Šā iemesla dēļ veic kastrāciju. Patlaban nav pētījumu, kas ar cilvēku notiek pēc 5–10 gadiem, kopš viņš ir sācis ēst dzīvnieka gaļu, kam izmantota ķīmiskā kastrācija. Latvijā nav prasības, ka šādi vakcinēta dzīvnieka gaļa būtu jāmarķē. Noteikti vajadzētu šādu prasību ieviest – arī kuiļa gaļai likt marķējumu, lai zinātu, ka pievienoti dažādi aromatizētāji un ķīmiskie uzlabotāji smakas nomākšanai. Nav zināma šīs gaļas ietekme uz cilvēka reproduktīvajiem orgāniem ilgtermiņā! Iespējams, šāda gaļa nonāk arī skolās. Rupjus vārdus nevēlos lietot, tomēr ar parastiem vārdiem paust attieksmi ir grūti.
Beļģijā un Vācijā ir samazinātie PVN. Nezinu, kā to īsteno, bet, kad gaļa no šīm valstīm nonāk Latvijā, tā ir daudz lētāka nekā mūsu produkts. Kādam tas, protams, ir izdevīgi. Būtu jāmācās no zviedriem, somiem un poļiem, kas brīvā tirgus situācijā savu tirgu prot aizsargāt. Vietējā tirgus aizsardzība ir jānosaka par valsts prioritāti, nevis kā mēs – ļaujam ievest vislētāko, neskatoties uz kvalitāti un audzēšanas apstākļiem, tā nodarot zaudējumus vietējiem ražotājiem un patērētājiem.
Latvijā mēģina kaut ko darīt ar zaļajām karotītēm un zaļajiem iepirkumiem skolās, tādējādi veicinot kvalitatīva vietējā ražojuma pārdošanu. Vienlaikus – negodīgs pretendents uzvar iepirkumu, norādot vietējo produktu piegādes, bet vēlāk piegādā citus produktus – kas nebūt nav vietējās izcelsmes. Iespējams, ir vajadzīgs sabiedrībai dot informāciju uz marķējuma, norādot, cik procentu konkrētā produktā ir vietējās produkcijas, vai produkts satur kuiļu gaļu, vai satur gaļu, kas iegūta no ķīmiski kastrētiem dzīvniekiem u. tml. Mācīt patērētāju domāt nacionāli – ka vietējās produkcijas patēriņš ir viens no Latvijas labklājības stūrakmeņiem. Konkurences apstākļi? Labi, ja mums aizliegs raundapu lietot, atteiksimies tad arī no ģenētiski modificētās sojas – tās audzēšanā arī izmanto raundapu. Protams, līdz ar to vajadzēs daudzās nozarēs veikt izmaiņas, bet galapatērētājam tas maksās daudz.
Jānis Sietiņsons, Drabešu pagasta ZS Kalna Smīdes 1 īpašnieks:
– ZS Kalna Smīdes 1 biškopības produkti lielveikalu Rimi sortimentā ir jau kopš 2001. gada, dažus gadus vēlāk sadarbība uzsākta ar Maxima, Sky un Stockmann lielveikaliem.
Sākumā Latvijas produkcija šo lielveikalu plauktos bija eksotika (izņemot maizi) un dominēja viss ievestais. Pircēji to labprāt akceptēja, un šāds ieradums zināmā mērā šo veikalu apmeklētāju vidū, manuprāt, saglabājas arī patlaban. To palīdz uzturēt motivējošas cenas un tas, ka nekas slikts nav noticis, lietojot šos produktus uzturā.
Latvijas produktu kvalitātes zīmju daudzveidībā (Dabīgs produkts, Latvijas produkts, Zaļā karotīte, Bordo karotīte, Latvijas ekoprodukts utt.) pircējam zūd orientācija un viņš vairs nejūtas kā eksperts. Līdz ar to labi domāta lieta noved pie pretēja efekta. Vai to visu glābs nākamais zīmols – Global G.A.P. sertifikāts?
Nespēja vienoties par galveno, svarīgāko un fragmentēties mums jau pastāv politikā, un tā tas turpinās arī citās dzīves jomās. Ja apzināmies, ka tuvākajā nākotnē to mainīt nav mūsu spēkos, tad jāskatās, ko var darīt.
Vērtējot līdzšinējo veikumu, jāteic, ka veiksmīgas ir bijušas ES atbalsta programmas medus popularizēšanai un bioloģiskās lauksaimniecības popularizēšanai (noslēdzās pirms dažiem gadiem). Tas ļauj piesaistīt resursus un iepazīstināt patērētājus ar kādu konkrētu lauksaimnieciskās ražošanas veidu vai nozari. Tas jādara sistemātiski, un sasniegtais kampaņas laikā jānostiprina ikdienas darbā. Veiktās socioloģiskās aptaujas pēc šo programmu realizācijas liecināja par pircēju kompetences (patriotisma?) pieaugumu. Ražotājam savai produkcijai ir vajadzīgs patērētājs, un, ja tas ir Latvijā, ieguvēji ir abas puses.
Vairāķ lasiet žurnāla Agro Tops marta numurā
