Kā aizlāpīt robus pedagogu rindās? 55
Ilze Kuzmina, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pārāk liela un nesabalansēta darba slodze, kā arī netaisnīgs atalgojums – tie varētu būt galvenie iemesli, kāpēc, sākot jauno mācību gadu, skolās ir simtiem pedagogu vakanču.Skolotāju vakanču kartē vietnē “Esiskolotajs.lv” neilgi pirms jaunā mācību gada sākuma bija izsludinātas 367 pedagogu vakances.
Baiba Bašķere, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā, gan skaidro: viens no iemesliem skolotāju trūkumam ir, ka ne visas skolas meklē pilnas slodzes skolotāju. Lielajās pilsētās savienot darbu vairākās skolās ir vienkāršāk, bet laukos nepilnai slodzei atrast pedagogu esot grūtāk. Un tieši mazās skolas biežāk piedāvā nepilna laika darbu. Tiesa, “Esiskolotajs.lv” redzams arī, ka bieži vien meklētajam pedagogam piedāvā lielu vai pat ļoti lielu slodzi.
Datu, cik tad tieši pilna laika skolotāju trūkst, īsti nav. Vakanču kartē, kā jau minēts, daļa vakanču ir nepilnas slodzes darbam. Savukārt IZM trūkstošos skolotājus neuzskaita, tomēr Valsts izglītības informācijas sistēmā redzams, cik stundām trūkst skolotāju. Un šie dati rāda, ka skolu vadītājiem jādomā, kas vadīs pat vairākus tūkstošus stundu nedēļā!
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Iveta Ratinīka, jautāta par skolotāju trūkumu galvaspilsētā, arī skaidro, ka viena lieta ir skolotājs kā fizisks cilvēks, bet cita – pedagoģiskā likme.
Pamatskolas posmā visvairāk meklē latviešu valodas skolotājus, turklāt tieši mazākumtautību skolās – to vajadzētu ap 30. Tikpat daudz trūkstot matemātikas skolotāju. Savukārt vidusskolas klašu grupā visvairāk trūkst skolotāju, kas var mācīt dažādus padziļinātos kursus, jo sevišķi tos, kas saistīti ar informācijas tehnoloģijām.
Taču vislielākie robi Rīgā ir pirmsskolas pedagogu rindās.
Vai tiešām stundas nenotiks?
Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents Rūdolfs Kalvāns jau brīdinājis, ka daļa stundu skolotāju trūkuma dēļ nenotiks. B. Bašķere, lūgta to komentēt, atbild, ka “tas nav pieņemams un saprātīgs risinājums, ir jāmeklē citi risinājumi un stundu norise jānodrošina”.
Lai aizpildītu vakances, kurās nepiedāvā pilna laika darbu, IZM pārstāve aicina jau esošos attiecīgo skolu skolotājus apgūt vēl kādu kvalifikāciju, tādējādi palielinot savu slodzi. B. Bašķere uzsver: lai iegūtu papildu kvalifikāciju, pedagogiem nav no jauna jāstājas augstskolā.
Tās var iegūt profesionālās pilnveides kursos, ko finansē no valsts budžeta. Izvēle šādai papildu kvalifikācijas apguvei šobrīd nav pārāk plaša: var apgūt profesionālās izglītības priekšmetu apguvi profesionālajā izglītībā, speciālās izglītības skolotāja prasmes, bet vispārējā izglītības jomā var iegūt datorikas, kā arī dizaina un tehnoloģiju skolotāju papildkvalifikāciju.
Bet dabaszinātņu skolotāji var izglītoties, lai spētu mācīt padziļinātos dabaszinātņu kursus vidusskolā. Tāpat var iegūt sociālā pedagoga kvalifikāciju. Īpašas prasības skolotājiem, kas vēlas iegūt papildkvalifikāciju, netiek izvirzītas. Piemēram, skolotājs, kas māca humanitāros priekšmetus, var pieteikties datorikas pedagoga kursos, tomēr apgūt jaunās zināšanas tādam pedagogam varētu būt grūtāk nekā tam, kas māca eksaktos mācību priekšmetus.
Šādi profesionālās pilnveides kursi parasti sākas vasaras vidū un kopumā tiek rīkoti tā, lai skolotāji mācības spētu apvienot ar darbu. Pieprasījums pēc tiem esot liels, tāpēc IZM palielinājusi sākotnēji plānoto grupu skaitu.
Samaksājiet par padarīto!
Bet kāpēc skolotāju tik ļoti trūkst?
Inga Paparde, kurai ir arī ilga darba pieredze žurnālistikā, nu jau trešo gadu strādā Rīgas Daugavgrīvas vidusskolā, mācot vēsturi un sociālās zinības. Viņa uzskata, ka viens no iemesliem skolotāju trūkumam ir pārāk lielā darba slodze. Un atzīst, ka “pēc darba žurnālistikā mani skolotāju lielā darba slodze neizbrīna, tomēr žurnālistikā vari justies radošāks un brīvāks”.
“Ejot strādāt uz skolu, nebiju pat iedomājusies, cik nenormāli liela ir skolotāju slodze ārpus mācību stundām,” turpina I. Paparde. “Tagad esmu sapratusi, ka to algas maksātāji – pašvaldība un valsts – vienkārši ignorē. Skolotājiem daļa darba stundu vispār netiek apmaksātas, jo laiku, kad skolotājs gatavojies stundām, viņš it kā nav nostrādājis!”
Skolotājas ieskatā: ja tiktu sabalansēta skolotāja slodze, kā arī apmaksāts viss reāli paveiktais darbs, “skolotāju trūkums lielā mērā būtu novērsts”.
I. Paparde aplēsusi, ka tiek apmaksāta apmēram ceturtā daļa no laika, ko viņa pavada, gatavojoties stundām. Viņa gan prognozē: kad būs nostrādājusi skolā vairāk gadu, būs iekrājušies stundu plāni un citas iestrādes, vajadzēs mazāk laika stundu sagatavošanai. I. Paparde atzīst, ka vairāk laika darbs prasa, iespējams, tāpēc, ka viņa strādā mazākumtautību skolā. Mācību grāmatas vēsturē skolēniem nav viegli saprast, tādēļ skolotāja pārveido to tekstus vieglākā latviešu valodā.
Tāpat skolotājiem prasa rakstīt dažādas atskaites. Piemēram, attālināto mācību laikā par katru stundu bija jāraksta plāns un pēc tam jāatskaitās, kā tas pildīts. To atcēla, kad skolotāji sāka protestēt, “jo tas nebija reāli izpildāms”.
“Pārslodzi var izturēt kādu laiku, bet nevar paciest ilgstoši, tāpēc skolotāji aiziet no darba skolā,” tā I. Paparde. “Citās profesijās vismaz zini: ja strādāsi vairāk, arī saņemsi vairāk, bet skolā tā nav. Jo laiku, ko patērē darbam ārpus kontaktstundām, pilnībā neapmaksā, bet paņemt klāt kontaktstundas ne vienmēr ir iespējams.”
Arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga saka: sabalansēta pedagogu slodze palīdzētu noturēt skolās skolotājus, jo tagad daudzi, redzot, ka nav iespējas kvalitatīvi izpildīt visus pienākumus, “aiziet prom no nozares”. Sevišķi bieži skolu pametot jaunie skolotāji pēc tam, kad skolā nostrādājuši divus vai trīs gadus. Jauno skolotāju “salūšana” varētu būt iemesls, kāpēc skolās ir tik daudz pirmspensijas un pensijas vecuma pedagogu.
Motivēt studēt pedagoģiju?
Skolotāju algu paaugstināšanas grafiks, ko LIZDA prasa pieņemt valdībai, varētu palīdzēt par darbu skolā izšķirties jauniešiem, kas apsver izvēlēties šo profesiju.
To, ka trūkst pedagoģijas studentu, kas noved arī pie skolotāju trūkuma, kā vienu no lielākajām problēmām uzsver Rīgas 64. vidusskolas direktore Maija Kārkliņa: “Ir noteikts skolotāju skaits, kas rotē no vienas uz otru skolu, bet jauni klāt nenāk. Tas saistīts gan ar algu, gan ar skolotāju prestižu, jo par izglītības jomu sabiedrība tikpat kā nedzird labas ziņas. Pat ja kāds jauns skolotājs skolā parādās, viņš ilgi nepaliek. Ne tikai algas, bet arī attieksmes dēļ: vecāki bieži vien nav gatavi gaidīt, kad jaunais skolotājs iemācīsies strādāt, bet uzreiz prasa no viņa rezultātu.” Skolas direktore atzīst, ka problēma ar skolotāju trūkumu ir tik samilzusi, ka “nebūs vienas zelta receptes, kā to risināt”.
Būtiski, ka pat 70 procenti pedagoģijas studentu studē par maksu: liela daļa no viņiem ir strādājoši skolotāji, kas mācās nepilna laika studijās. Vairākkārt izskanējis ierosinājums ieviest valsts apmaksātās studijas pedagoģijā arī nepilna laika studentiem. B. Bašķere atzīst, ka tuvākajā laikā tādu nebūs, taču, iespējams, valsts sāks dzēst skolotājiem studiju kredītus. Tas ir būtiski, jo daudzi pedagoģiju studējušie skolās nestrādā. Iespēja tikt pie dzēsta kredīta varētu motivēt sākt un turpināt skolotāja karjeru.
Bet palielināt studiju vietu skaitu pilna laika studijās izglītības nozarē nav jēgas, jo jau esošās studiju vietas šīs vasaras uzņemšanā augstskolām neizdevās aizpildīt.
Tāpat ir iecere maksāt pedagoģijas studentiem lielākas stipendijas nekā citiem, un tām IZM jau prasījusi naudu no valsts budžeta.
I. Vanaga vērtē, ka tuvākajā laikā lielu cerību finansējumu stipendijām dabūt nav, jo “prioritārajos pasākumos ministrija prasa naudu daudz kam; tomēr vismaz parādīta attieksme, mēģinājums ar stipendiju motivēt studēt pedagoģiju”.
Kam jāalgo mentori?
Šī gada pirmajā pusē IZM kopā ar sociālajiem partneriem izstrādāja skolotāju vakanču mazināšanas plānu. Kā sokas ar tā realizēšanu? Piemēram, jaunajiem skolotājiem tika solīti mentori. Programmā “Mācītspēks” tādi ir visiem jaunajiem pedagogiem: mentors gan uzmundrina, kad nolaižas rokas, gan sniedz konkrētus padomus, taču izglītības sistēmā mentors pagaidām nav bieži sastopams. I. Vanaga pārliecināta, ka mentora atbalsts ne tikai palīdz iejusties skolā, bet arī samazina jauno skolotāju izdegšanu. Taču mentoru “ieviešana” un apmaksa atstāta pašvaldību ziņā. Vēl nesen Latvijā bija vien 20 mentori, kuru darbs tiek apmaksāts no valsts budžeta mērķdotācijas skolām. Reāli mentoru gan ir vairāk (tas redzams arī skolotāju vakanču kartē, kur gandrīz katram potenciālajam skolotājam tiek solīts mentors), bet reāli viņu darbs nav apmaksāts: tiekot sniegta brīvprātīga palīdzība kolēģiem.
B. Bašķere arī te neredz problēmu: profesiju klasifikatorā jau vairākus gadus ir ieviests amats “skolotājs mentors”. Ja skolai šādu amatu vajagot, lai izveidojot un “tarificējot”. Iztulkots normālā valodā, tas nozīmē – apmaksā šī skolotāja mentora darbu. Tas arī nozīmē, ka papildfinansējuma tam nav, finanses jārod mērķdotācijā skolotāju algām.
“Nebūtu pieņemami, ja par šī pienākuma pildīšanu skolotājam neko nemaksā,” tā B. Bašķere.
Iecerēts gan uzlabot skolotāja mentora studiju programmu, lai attīstītu mentora prasmes.
I. Papardei kā jaunai skolotājai divus gadus bijis mentors: arī viņa atzīst, ka tas ir ļoti nozīmīgi. “Tu neesi viens pats. Ne visiem veicas skolā satikt kolēģus, ar kuriem parunāt par pedagoģiskiem mērķiem,” I. Paparde.
Kā aizsargāt skolotāju?
I. Vanaga uzskata: arī tas, ka skolotājs skolā nejūtas droši, ka viņu nesodīti var pazemot, ir viens no iemesliem pedagogu trūkumam. Saeimā patlaban izskata priekšlikumu, kas ļautu direktoriem izslēgt no mācībām skolēnus, kas skolā atkārtoti ir vardarbīgi. Taču šis priekšlikums pagaidām nav guvis vienprātīgu atbalstu bērnu tiesību aizstāvju iebildumu dēļ.
B. Bašķere piekrīt: direktoriem vajadzētu prast labāk aizstāvēt skolotājus, “lai nebūtu nepamatotu konfliktu, kuru dēļ skolotāji tiecas pamest savu darbu”. Tomēr, “izslēdzot šos skolēnus no mācību procesa un novirzot viņus mācīties ģimenē, problēma netiktu atrisināta; problēmu atrisinās ļoti labi sagatavoti pedagogi, kuri spēs tikt galā ar jebkuru situāciju”.
Kas jādara skolām un pašvaldībām?
Atgriežoties pie vakanču novēršanas plāna, B. Bašķere norāda, ka ne visas no plānā iekļautajām iecerēm IZM var paveikt viena pati. Ir darbi, kas jādara skolām un pašvaldībām. Piemēram, plāns paredz, kā skolām piesaistīt augstskolu mācībspēkus vai speciālistus no citām nozarēm, kas savulaik ieguvuši pedagoģisko izglītību. Taču tas būtu jādara pašām skolām un pašvaldībām. “IZM neņems nevienu aiz rokas un nevedīs strādāt uz skolu,” teic B. Bašķere. “Galvenais, ka normatīvie akti ļauj piesaistīt skolai šādus profesionāļus. Statistiku par to, cik skolas piesaistījušas pedagogus, kas iepriekš strādājuši citās nozarēs, nevācam. Tas, manuprāt, nav lietderīgi, jo var būt arī īslaicīgs risinājums.”
Skolām ļauts slēgt sadarbības līgumus, tādējādi daloties ar skolotājiem. Tiesa, šo ideju arī LIZDA jau kritizējusi, jo nav skaidri nosacījumi, kā, piemēram, skolotājam maksās par darbu vairākās skolās. B. Bašķere saka: “Tas ir jautājums par skolu elastību.”
Lai vienam skolotājam būtu ērtāk strādāt vairākās skolās, plānā paredzēts tā sauktais moduļu princips, kad mācību stundas sakārtotas blokos un skolēni noteiktu laiku apgūst kādu mācību priekšmetu intensīvi, bet pēc tam atkal to kādu brīdi nemācās un skolotājs var doties uz citu skolu veikt tikpat intensīvu apmācību. Par to, cik daudz skolās šī iespēja izmantota, IZM nav ziņu.
Rīgas 64. vidusskolas direktore, kura priecājas, ka uz mācību gada sākumu izdevies aizpildīt visas vakances, atzīst, ka lielā mērā tas noticis, piesaistot uz nepilnu slodzi skolotājus, kas strādā arī tuvākajās skolās. Tomēr moduļu principu gan nav plānots ieviest.
Taču tieša IZM atbildība ir plāna punkts, kas paredz noteikt maksimālo skolēnu skaitu klasē, jo atbilstošs skolēnu skaits samazinātu pedagogu pārslodzi. B. Bašķere saka, ka tas tomēr nav tik daudz saistīts ar vakancēm, cik ar skolu finansēšanu. Lai cīnītos pret skolotāju pārslodzi, IZM labprātāk noteiktu pedagogiem darba slodzes ierobežojumus. Dažādu mācību priekšmetu skolotājiem tie būtu atšķirīgi. Par to ritot sarunas ar sociālajiem partneriem. Tiesa, IZM apzinās, ka slodzes ierobežošana var vēl vairāk palielināt skolotāju trūkumu. Taču tas varot dot augļus ilgtermiņā, tāpat kā IZM iecerētā diskusija, vai ir pareizi, ka darbu skolā var sākt, tiklīdz iesāktas pedagoģijas studijas, un cik lielu slodzi ļaut strādāt skolotājam, kurš pats vēl studē.
Cīņā iesaistās pašvaldības un uzņēmumi
Aizgājušajā vasarā jo sevišķi izcēlās Ogres novads, kas nolēma atvēlēt pašvaldības finansējumu, lai maksātu īpašas, palielinātas algas tieši fizikas, programmēšanas un arī ķīmijas skolotājiem vidusskolas posmā.
Par 40 stundu slodzi nedēļā mēnešalga būs no 1800 līdz 2200 eiro pirms nodokļu nomaksas. Skolotāju “normālā” darba slodze ir 30 stundas nedēļā, par ko minimālā likme ir 900 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tātad Ogres labi atalgotajiem skolotājiem būs jāstrādā vairāk, toties viņi pelnīs daudz vairāk. Tādas algas varēs saņemt visi novada skolās strādājošie minēto mācību priekšmetu skolotāji, ja vien viņi māca vidusskolas klasēs un saņēmuši trešo, augstāko, pedagoģiskās kvalifikācija pakāpi.
Kā stāsta Ogres novada Izglītības pārvaldes vadītājs Igors Grigorjevs, lielākas algas šiem skolotājiem tiks maksātas, jo “šo nozaru profesionāļi darba tirgū ir ļoti pieprasīti”.
Ogres novada dome nolēmusi piedāvāt stipendiju – 200 eiro mēnesī – pedagoģijas studentiem, ja viņi studē klātienē un gatavi pēc studijām divus līdz trīs gadus strādāt kādā no Ogres novada skolām.
Tikmēr Rīgas domes pārstāve I. Ratinīka atzīst, ka daļu skolotāju galvaspilsētai atņem Pierīga, kur algas lielākas, bet Rīgai neesot iespēju tās paaugstināt. Galvaspilsētā plānots pašiem veidot jaunu skolotāju piesaistes un izglītošanas programmu, jo ar valsts līmeņa programmu “Mācītspēks” (skat. Uzziņu!) nepietiekot.
Rīgas skolotāja Inga Paparde neslēpj, ka pati “uz rokas” par pilnu slodzi iepriekšējā mācību gadā saņēmusi vien virs 500 eiro, taču viņai ir pazīstami skolotāji no citām skolām, kuri par algu nesūdzas, jo tā ir daudz lielāka.
I. Paparde uzskata, ka dažādās algas par to pašu darba apjomu nav taisnīgas: “Ja par savu darbu neesmu saņēmusi nekādus aizrādījumus, ja mani skolēni nokārto centralizētos eksāmenus, ja skola ļoti priecājas, ka turpinu tajā strādāt, kāpēc lai pelnītu būtiski mazāk nekā citās skolās tāpēc vien, ka šajā skolā ir nedaudz mazāk skolēnu klasē? Nav godīgi, ka algas lielums nav saistīts ar darba kvalitāti, bet ar skolēnu skaitu un pašvaldības iespējām sniegt skolām atbalstu. Manuprāt, arī par darbu latviešu mazākumtautību skolās būtu jāsaņem kāds bonuss.”
Skolotāju trūkums, kam sekas var būt izglītības kvalitātes krišanās, uztrauc arī uzņēmējus. Taču, kamēr vieni žēlojas, citi paši iesaistās problēmas risināšanā. Tā “Draugiem group” pirms vairākiem gadiem uzsācis ilgtermiņa sadarbību ar Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumu. Skolā jau trīs mācību gadus par programmēšanas skolotāju nepilnu slodzi strādā “Draugiem group” dibinātājs un īpašnieks Agris Tamanis. No šī mācību gada darbu tehnikumā sāks uzņēmuma programmētājs Mārtiņš Pikšens, bet vajadzīgs vēl trešais programmēšanas skolotājs. Izsludinot vakanci šim amatam, tika norādīts, ka tehnikums maksās algu 1000 līdz 1200 eiro (atkarībā no stundu skaita), bet “Draugiem Group” – 1300 eiro lielu stipendiju. Taču pat piedāvātā dāsnā stipendija nav ļāvusi atrast prasībām atbilstošu pedagogu, tāpēc nu uzņēmums stipendijā jau sola 2600 eiro. Visas summas minētas pirms nodokļu nomaksas.
Uzņēmuma runas vīrs Jānis Palkavnieks uzsver: “Stipendiju maksājam, lai skolotājam būtu “dubulta algas” motivācija.”
Viņš prognozē, ka nākotnē līdzīgu sadarbību uzņēmums varētu izvērst arī ar citām skolām. Darbā pat pieņemts izglītības projektu vadītājs.
“Draugiem Group” nodibinājis uzņēmumu “Mājas Cēsīm”, plānojot būvēt īres namus Cēsīs – tur skolotājiem solīta 50 procentu atlaide īres maksai.
“Vairāki “Draugiem Group” dibinātāji nākuši no Cēsīm. Palīdzot izglītības iestādēm, savā ziņā atdodam parādu. Un, protams, ka darba tirgū ir vajadzīgi spējīgi programmētāji. Arī mums tie ir vajadzīgi, bet skaidrs, ka ne visi tehnikumā apmācītie programmētāji strādās pie mums. Tomēr Latvijai tad būs par kādu labu programmētāju vairāk. Ceram, ka arī citi uzņēmumi iedvesmosies no šī piemēra un atbalstīs dažādas izglītības iestādes. Esam iecerējuši izveidot rokasgrāmatu, dalīsimies ar savu pieredzi un ieteikumiem, kā šo sadarbības modeli īstenot arī citās izglītības iestādēs,” tā J. Palkavnieks.
Uzziņa
No “Mācītspēka” – ap 150 pedagogu
Viena no apjomīgākajām un redzamākajām programmām, kam vajadzēja īsā laikā vismaz daļēji atrisināt skolotāju trūkumu, ir programma “Mācītspēks”. Tā darbojas jau trešo gadu un piesaista darbam skolā profesionāļus ar augstāko izglītību, kuri līdz šim strādājuši citās jomās, bet gatavi iegūt skolotāja kvalifikāciju, vienlaikus strādājot skolā.
Kaut bija plānots ik gadu programmā uzņemt 100 topošos skolotājus, 98 uzņemti vien pirmajā darbības gadā. Pērn – 75, šogad 81. Skolotāja kvalifikāciju no 2020. gadā uzņemtajiem ieguva 78, no 2021. gadā uzņemtajiem – 66. Programmas otrajā gadā, kad kvalifikācija jau iegūta, ir iespēja turpināt profesionālo pilnveidi “Mācītspēka” ietvaros. No pirmā “Mācītspēka” iesaukuma tikai pieci izvēlējās šo pilnveidi neturpināt, taču no otrā iesaukuma pat 25 dalībnieki pēc kvalifikācijas “skolotājs” ieguves no programmas izstājušies.
Lielākā daļa programmas absolventu – ap 150 – turpinot darbu skolā. Jaunajā “Mācītspēka” kursā ir 17 topošie matemātikas skolotāji, 15 – dabaszinātņu un tehnoloģiju, kā arī 27 dažādu valodu pedagogi. Savukārt 22 “Mācītspēka” dalībnieki skolēniem palīdzēs apgūt sociālās un pilsoniskās jomas priekšmetus, vizuālo un teātra mākslu, kā arī sportu un veselību.
“Mācītspēks” saņēmis kritiku par programmas dārdzību. Līdz 2023. gada 1. pusgadam varētu būt izlietoti jau 2,35 miljoni eiro.
Programma kritizēta arī par to, ka tajā nesagatavo ne pirmsskolas skolotājus, ne arī atbalsta personālu – skolu psihologus, sociālos pedagogus u. c. –, kuru sistēmā ļoti trūkst.
Viena no drosmīgajām, kas pieteicās “Mācītspēkā” jau pirmajā tā darbības gadā, ir žurnāliste Inga Paparde. Viņa uzskata, ka šāda skolotāju sagatavošanas programma ir labs īstermiņa risinājums, kas palīdzēs “sagādāt” skolotājus tuvākajiem 10, 15 gadiem.
Viņasprāt, daudzi šīs programmas absolventi vismaz tik ilgi arī paliks skolā: “Mēs ne tikai mācījāmies, bet arī uzstādījām personīgos mērķus, modelējām, kādi būsim kā skolotāji. Esam tik daudz šajā procesā ieguldījuši, arī sevi mainījuši, lai spētu būt skolotāji. Atteikties no tā ir neiespējami, kaut arī skolās esam sastapušies ar grūtībām. Jā, man ir teikuši, ja par maz maksā un par daudz jāstrādā, ej prom no skolas. Taču, sākot strādāt par skolotāju, esmu uzstādījusi sev mērķus, ko gribu piepildīt. Gribu nevis nolaist rokas, bet kaut ko šajā profesijā sasniegt. Vismaz es jūtos ļoti motivēta palikt skolā.”
