Kā 21. gadsimtā atrast atslēgu Alunānam? 0
Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru mākslas eksperte DACE VILNE ar amatierteātru kustību saistīta kopš agras bērnības. Tikko sākusi iet skolā, viņa ik nedēļu ar tramvaju ceļoja no Sarkandaugavas uz Latvijas Televīzijas studiju, kas tobrīd vēl atradās Pārdaugavā, Linarda Laicena (tagad – Nometņu) ielā un kur darbojās bērnu dramatiskā studija “Dzirkstīte”. Kad Dace sāka mācīties 3. klasē, viņu uzņēma Rīgas Skolēnu pils teātrī, bet, kad ģimene pārcēlās uz Jelgavu, pievienojās Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātrim – sākotnēji, protams, bērnu dramatiskajā kolektīvā un teātra studijā. Tajā Dace Vilne darbojas joprojām, tiesa, jau kā režisore, un vada arī netālo Ozolnieku teātri.
– Kas ir tas noslēpums, kas jūs joprojām pievelk teātrim?
D. Vilne: – Man jau diezgan agri labāk patika pašai veidot izrādes nekā spēlēt. Uzskatu, ka amatierteātris ir ne tikai radoša brīvā laika pavadīšana, bet zināmā mērā arī psihoterapija, jo tā pamatā ir lomu spēles. Cilvēki, kuri darbojas amatierteātros, atrodas uz dažādām sociālajām pakāpēm, viņiem ir atšķirīga dzīve, liktenis, un režisors var ikvienu ieraudzīt lomā, kādu viņš dzīvē nekad nespēlēs. Tas ļauj paskatīties uz sevi no malas, salīdzināt, izvērtēt, vai tas, kā viņam trūkst, tiešām ir tik vērtīgs, rodas pašcieņa un drosme izmēģināt ko jaunu arī savā dzīvē.
– Kāda loma amatierteātriem ir Dziesmu un deju svētkos?
– Skatoties vēsturē, teātri – biedrību teātri, jo profesionālo teātru latviešiem tad vēl nebija – piedalījušies visos Dziesmu svētkos, sākot no pašiem pirmajiem. Bijis arī latviešu autoru darbu konkurss. Amatierteātri Dziesmu svētkos it kā ir un tomēr arī nav satelītnozare. Turklāt Dziesmu un deju svētkus taču jau labi pasen uztveram kā visas tautas mākslas svētkus. Nākamajā vasarā, 5. un 6. jūlijā, Dailes teātra Mazajā zālē un Kamerzālē būs redzami tie latviešu autoru darbu iestudējumi, kuri starpsvētku skatēs atzīti par labākajiem. Protams, klāt nāks nākamā pavasara skates laureāti, kurus patlaban vēl nezinām, kopā tās varētu būt aptuveni desmit izrādes. Tā darījām arī iepriekšējos svētkos, un šķita – nav slikti. Protams, žēl, ka pēdējos divus gadus Ogres Tautas teātris ieguvis “Gada izrādes” titulu, parādot ārzemju autoru darbus, tādēļ šīs izrādes Dziesmu svētku laikā neredzēsim, jo svētkos patiešām uzsvars likts uz latviešu autoru darbiem.
– Īpaša loma amatierteātru programmā Dziesmu svētku laikā būs atvēlēta Ādolfam Alunānam?
– Jā, nākamgad 11. oktobrī latviešu teātra tēvam Ādolfam Alunānam apritēs 170 gadu. Mēs viņu maz zinām, maz spēlējam – protams, tam ir arī pamatoti iemesli, daudzas Alunāna lugas mūsdienās grūti iestudēt.
– … kā literatūrzinātniece teikšu – lielāko daļu gandrīz neiespējami.
– Bet ir darbi, kuriem režisors arī mūsdienās noteikti var atrast atslēgu, turklāt Alunānam ir mazi viencēlieni, brīnišķīgas komēdijas – “Šneiderienes”, “Bagāta brūte”, “Mūsu pokāls”. Vienai daļai darbu rakstīta arī Nikolaja Alunāna oriģinālmūzika. Ja amatierteātrī ir labi, dziedoši spēki, var atrast kādu pavadošo grupu, lai iestudējums būtu spilgtāks. Alunāns tomēr bija mūsu pirmais dramaturgs – daļu darbu uzrakstīja pats, daļu lokalizēja, bet jārespektē un jārāda viņš būtu. Alunāna “Mucenieks un muceniece” ir pirmā latviešu operete, to uzvedot, var izvēlēties Nikolaja Alunāna vai Raimonda Paula mūziku. Viņa komēdija “Draudzes bazārs” samērā nesen bija iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī – esam aizmirsuši vai daudzi pat nezinām, ka deju kolektīvu iecienītās dejas “Puķīte pa dambi” melodija ņemta no tās…
– Alunāna iestudējumus varēs noskatīties Vērmaņdārzā, vai ne?
– Jā, iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos, kad Rūdolfam Blaumanim apritēja 150. jubileja, viņa lugas spēlējām gan Vērmanītī, gan Brīvdabas muzejā, taču Alunānam Brīvdabas muzejs nepiestāv, viņš bija īsts pilsētnieks. Ādolfa Alunāna darbu iestudējumus spēlēsim uz divām skatuvēm 2. un 3. jūlijā, kamēr Vērmanītī notiks amatnieku tirgus. Un tas nekas, ja sagadīsies, ka vairāki kolektīvi spēlēs vienu izrādi, jo publika jau visu laiku mainās.
