“Jūtu, ka komandai varu palīdzēt!” Gabrāns 42 gadu vecumā atsāk basketbolista karjeru Norvēģijā 6
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Edmunds Gabrāns oktobrī pēc divu sezonu pārtraukuma 42 gadu vecumā atsāka basketbolista karjeru Norvēģijā, kur mīt jau 11 gadus, un viņa pamatdarbs ir šīs valsts basketbola federācijā.
Kādēļ nolēmi atgriezties laukumā?
E. Gabrāns: Pirms diviem gadiem beidzu karjeru, “Froya” nospēlēju deviņas sezonas, kādu laiku biju arī spēlējošais galvenais treneris. Aizpagājušajā sezonā biju galvenais treneris, pirms gada klubs pieņēma pilna laika treneri un man piedāvāja asistenta vietu, piekritu, bet nebija interesanti. Te nav kā lielās profesionālās komandās, kur asistents gatavo “skautingu”, strādā ar spēlētājiem individuāli.
Te atnāc uz halli, parunājies, padod bumbas, mazliet palīdzi, bet nav nekādu īstu pienākumu, salīdzinoši – ļoti garlaicīgi. Gribēju kaut ko darīt – vai nu ar draugiem savākties un pāris reizes nedēļā patrenēties, vai atgriezties augstākajā līgā, paskatīties, kādā līmenī esmu. Bergenā ir trīs komandas, “Fyllingen” ir gados vecāki spēlētāji, kas trenējas trīs reizes nedēļā. Man tas ir ideāli – vai nu pats uzturu sevi formā, vai eju pie komandas, kur ir jautri. Nolēmu pamēģināt, treniņā sapratu, ka ir normāli, lai gan forma, protams, bija nedaudz zudusi. Mans pienākums nav spēlēt 40 minūtes un vilkt komandu.
Bez tevis “Fyllingen” bilance bija 3-4, ar tevi ir piecas uzvaras.
Tā vairāk ir sakritība. Jūtu, ka komandai varu palīdzēt, esmu mazliet iegājis ritmā, lai gan 42 gadi ir 42 gadi. Esmu rotācijas spēlētājs, nāku no soliņa. Sezonas sākumā bija daudz traumētu spēlētāju, tāpēc arī rezultāti nebija tik labi.
Kāda ir Norvēģijas līga, ir arī kāda profesionāla komanda?
Visa līga ir pusprofesionāla. Noteikumi atļauj vienlaikus laukumā būt trīs ārzemniekiem, bagātākās komandas piesaista labākos norvēģus. Astoņām komandām ir no diviem līdz četriem ārzemniekiem, bet divas ir studentu komandas.
“Fyllingen” ir trīs profesionāli leģionāri plus es, bet attiecībā uz ārzemniekiem nav tik svarīgs faktors, cik labi spēlē basketbolu, bet gan kāds esi cilvēks, cik sociāli pareizs, vai gribi trenēt bērnus, piedalīties kluba darbā. Ja klubs piesaista profesionālu pilna laika treneri, tad viņš atbild par visu – lielo komandu, jauniešiem, skolēnu rekrutēšanu, licenču kārtošanu, dažos klubos arī par sieviešu komandu. Viens cilvēks, kas dara visu. Otrs variants ir, kā es biju – man ir pamatdarbs un vakaros esmu treneris.
Ieminējies, ka uz spēlēm lidojat.
Izklausās skaļi, bet tā ir lētāk un ātrāk, te avioreisi ir kā Latvijā autobuss – no Bergenas uz Oslo 20 reizes dienā. Turklāt ar mašīnu jābrauc pāri kalniem, ziemā sasnidzis. Piecas komandas atrodas Oslo, trīs Bergenā, pa vienai Tronheimā un Tromsē, kas ir pašos ziemeļos. No Gulbenes aizbraukt uz Ventspili bija sarežģītāk nekā tagad aizlidot uz Oslo.
Kāds ir tavs pamatdarbs?
Strādāju Norvēģijas Basketbola federācijā, rietumu reģionā, jāveic viss administratīvais darbs, lai var noritēt spēles no U-13 līdz pirmajai divīzijai – sezonā ir apmēram tūkstoš spēles. Augstākā līga ir atsevišķi, to vada centrālais birojs Oslo.
Esi mēģinājis kādu darbu ārpus basketbola?
Pirmos trīs gadus nostrādāju celtniecībā, paralēli trenēju U-19 komandu, tiesāju. Nedaudz iemācījos valodu, bija pieejama vieta federācijā, pieteicos uz interviju un dabūju darbu, tā jau astoņus gadus te strādāju.
Kur tu apguvi celtnieka prasmes?
Tas bija melnais darbs – iedod mašīnu, ekipējumu, brauc uz objektiem, tur parāda, kas jādara. Bija jāurbj betonā caurumi, citi grieza betonā durvis. Smags, netīrs darbs, bet salīdzinoši labi apmaksāts. Celtnieks nopelna vairāk nekā kantora darbinieks, te ir samērā laba un godīga sistēma – jo grūtāks darbs, jo vairāk saņem. Ja ir izglītība, tad lielāka alga. Te nav kā Latvijā, ar jebkuru pilna laika darbu vari normāli dzīvot. Latvieši, kas atbrauc, sāk uzkopšanā, celtniecībā, agrāk bija vienkāršāk dabūt darbu bērnudārzos, bet pieņēma likumu, ka jābūt nokārtotam norvēģu valodas testam.
Savos basketbola ziedu laikos tu pelnīji labāk nekā Norvēģijā celtnieks?
Atkarībā no kluba. Protams, labā līgā un klubā spēlētājs pelna vairāk. Ja esi mazā Latvijas klubā, domāju, ka neko lielu nenopelni, vēl jāatliek nauda vasarai.
Uz Norvēģiju aizbrauci 31 gada vecumā, tobrīd biji gatavs pāriet uz pusprofesionāļa režīmu?
Man vairs īsti nebija variantu būt pilna laika profesionālim, tas beidzās jau Ukrainā veselības aspekta dēļ. Varbūt kaut kur varētu spēlēt, bija iespēja braukt uz Slovākiju par aptuveni 1000 eiro mēnesī, bet 31 gads, ģimene, un saproti, ka kaut kad ir jāpāriet no basketbola dzīves uz ilgtermiņa plānu. Sāku meklēt iespējas, nokļuvu Norvēģijā celtniecības jomā, bet sakrita, ka ir arī basketbols, un šobrīd ar to saistīts viss – darbs, hobijs, brīvais laiks. Te nokārtoju trešā līmeņa trenera diplomu, varu trenēt visas komandas Norvēģijā.
Pēdējā sezonā Ukrainā aizvadīji tikai septiņas spēles. Kas notika?
Viens sirds vārstulis nav pilnīgi vesels, lielajā sportā klubi ir piesardzīgi – ja nu kas notiek, viņi var būt vainīgi. Ukraiņi man iedeva pāris mēnešus atpūsties, paskatīties, vai kaut kas mainās, bet tas ir iedzimts, bijis visu laiku, un es to zināju. Ārsti teikuši – ja izmaiņu nav, tad nav arī nekādu problēmu, bet jautājums, kā kurš klubs uz to skatās. Ukrainā dakteru komisija uzskatīja, ka nevajag spēlēt.
Tev ir viens Norvēģijas čempionu tituls.
Jā, viens zelts un vienu sezonu arī atzina par vērtīgāko spēlētāju. Uzvarēt kaut ko gribas, spēlēt interesanti, sacensību gars nekur nepazudīs. Zelta sezonā mums bija amerikāņu treneris. Basketbols Norvēģijā nav prestižs, mazs sporta veids, ir trīs četri norvēģi, kas spēlē profesionāli – Spānijas un Francijas otrajā līgā, daži ASV koledžās. Izlasei ilgus gadus nebija spēļu, šosezon atgriezušies un Eiropas čempionāta pirmajā kvalifikācijas kārtā pagājušajā nedēļā uzvarēja Kosovu.
Latvijā zeltu neesi izcīnījis, bet esi baudījis droši vien labāko atmosfēru – Gulbenes “Buku” mājas spēlēs.
Jā, jā, tās ir ļoti labas atmiņas. Spēlējot citās valstīs, varēju atcerēties un stāstīt, ka mazpilsēta gandrīz tikai ar vietējiem, bet halle pilna, troksnis, ažiotāža. Trīs reizes izcīnījām bronzu, svinēšana kultūras namā ar prezentācijām. Gulbenes līmenim tas bija super pasākums. Karjeru Latvijā es sāku un pabeidzu “Bukos”, brālis Raimonds atgriezies pie saknēm un no šīs sezonas ir viņu galvenais treneris otrajā līgā. Arī viņš gadu nospēlēja ar mani “Froya”, pusprofesionāļa režīms īpaši nepatika, bet pēc tam pievienojās “Valmierai” un kļuva par Latvijas čempionu.
Esi Norvēģijā nogruntējies uz palikšanu?
Jā. Abas meitas – Elīze (13) un Emīlija (7) – ir iedzīvojušās, iet skolā. Domāju, ka viņas būs norvēģietes, bet ģimenē runājam latviski, māk rakstīt, Bergenā ir latviešu kultūras skoliņa, kur bērni dzied, dejo, zīmē, svin 18. novembri, Ziemassvētkus. Ap simts latviešu, 50, 60 bērni. Nu jau gadu neesam bijuši, vecākā negribēja, jo viņas vecumā maz bērnu. Šad tad uznāk domas, ka gribas kaut ko dzīvē pamainīt, bet es neteiktu, ka primārais būtu Latvija, drīzāk Spānija vai Havaju salas – kur silts un saule. Tā saku tāpēc, ka Bergena ir ļoti lietaina un, ja spīd saule, cilvēki cenšas ņemt brīvdienu, iet kalnos, izbauda. Bērni pie lietus pieraduši, uzvelk drēbes un aiziet, man gan – atkal lietus…
Bērnus esi uz slēpēm uzlicis?
Nē, te slēpju nav – lietus dēļ. Vasarā ir +15, ziemā ap nulli. Stundas brauciena attālumā ir kalni. Slēpošana Norvēģijā ir ļoti attīstīta, strādā klubi, olimpiskie čempioni, bet ikdienā slēpošanu Bergenā neredzu. Elīze spēlē basketbolu, jaunākā arī pamēģināja, bet tagad dejo hiphopu. Futbols ir milzīgs sports, gandrīz visi bērni visās skolās spēlē, arī handbols ļoti populārs.
Sistēma interesanta – līdz līmenim, kad tu jau pretendē uz augstiem sasniegumiem, viss sports balstīts uz brīvprātīgo, sociālo principu – normāla lieta, ka 15 gadus vecs spēlētājs trenē deviņus gadus vecu bērnu, 17 gadus vecs – 13 gadīgu, vai mammas, tēti trenē. Latvijā bija un droši vien arī joprojām ir tā, ka treneri saņem algu, uz to vietu ir konkurence, te algas nemaksā.
Tāpēc klubi izmanto leģionārus, kas strādā arī ar bērniem. Jautājums, vai viņiem ir motivācija to darīt, jo pēc gada droši vien brauks atkal uz citu vietu. Sistēma neatbilst profesionālā sporta mērķiem, galvenais, lai bērni iesaistīti, veseli. Ja gribi kaut ko sasniegt, tad pašam jāiegulda. Te netiek tik ļoti virzīts, ka jābūt labākajam. Nē, ja tu esi ar komandu, piedalies, tas jau ir labi. Individuālajos sporta veidos fanātiķi izsitas, komandām grūtāk, lai gan futbola izlase iet uz augšu lieliem soļiem.
Vizītkarte. Edmunds Gabrāns
Dzimis 1979. gada 25. janvārī
Basketbolists, spēlē Norvēģijas komandā Bergenas “Fyllingen”
Pārstāvējis komandas Gulbenes “Buki”, Rīgas “Barons”, “Stal” (Polija), “Dnipro-Azot” (Ukraina), “Valmiera”, “Froya” (Norvēģija)
Latvijas vicečempions ar “Baronu” (2005), Norvēģijas čempions ar “Froya” (2012)
