“Jūtu gan radošās kopienas, gan Latvijas valsts atbalstu, tik daudzi mums palīdz!” Saruna ar ukraiņu režisori Sofiju Meļņņikovu 9
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 25. novembrī, “Dirty Deal Teatro” (DDT) gaidāma pirmizrāde jaunās ukraiņu režisores Sofijas Meļņikovas darbam “Drāmas karaliene” (“Drama Queen”).
“Stāsts ir par to, kā šis karš mani pārvērta par tā saukto drāmas karalieni, proti, cilvēku, kuram nosliece uz dramatizēšanu un pārmērīgu emocionalitāti… Par maniem pārdzīvojumiem bēgļu gaitās, bailēm, vientulību, neizdevušos mīlestību un astoņus gadus ilgo attiecību izjukšanu.
Izrāde – ceļojums balstīta manās bēgļu atmiņās, stāstā par to, kā Rīgā atradu sevi, un emocionālajiem līkločiem ceļā līdz tam,” “Latvijas Avīzei” stāsta Sofija. Iestudējums tapis sadarbībā ar režisoru Valteru Sīli, un scenogrāfe ir Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrante Kristina Rezvoha. Izrāde notiks ukraiņu un krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā, latviski to tulkojusi Māra Poļakova.
Kā jūs kļuvāt par režisori, no kuras Ukrainas pilsētas esat nokļuvusi Latvijā?
S. Meļņikova: Esmu no Donbasa reģiona, uzaugu Kramatorskā, pilsētā, kas kopš pilna apjoma kara sākuma tik bieži tiek minēta ziņās. Donbasa reģions gan ir karadarbības zona jau kopš 2014. gada, atceros, mācījos 1. kursā un, pavasara brīvdienās aizbraucot apciemot vecākus uz Kramatorsku, biju lieciniece, kā pilsētā ienāca tā sauktās Doneckas tautas republikas kaujinieki. Patiesībā viņi bija no Krievijas, jo ukrainiski neprata ne vārda. Skolas laikā mācījos klasisko dziedāšanu un reiz nejauši nokļuvu Doneckas amatierteātrī.
Tur ar mums, skolēniem, strādāja tik brīnišķīgi pedagogi, ka dziļi ieinteresējos par teātri, tieši par režiju. Mācījos Harkivas Nacionālās mākslu universitātes Teātra studiju nodaļā, pabeidzu arī maģistrantūru. Pirms kara Harkivā darbojās vairāk nekā trīsdesmit teātru… Pēc studijām ar dažiem no tiem sadarbojos, kamerizrādi iestudēju arī Harkivas operā. Kādā brīdī sapratu, ka spēju arī rakstīt, un sacerēju vairākas lugas bērniem, tās arī iestudēju. Pēdējā bija par rūķīšiem, kuri meklē savu mammiņu, gribējām to uzvest, bet tad sākās karš.
Atbraucu uz Rīgu, un pagāja vairāki mēneši, kamēr man izdevās atgūties no pārdzīvotajām bailēm, ļoti vajadzēja ar sevi strādāt, sevi izvilkt, sapurināt. Satiku brīnišķīgus cilvēkus un nokļuvu šeit, DDT teātrī. Iesākumā mēģināju turpināt rakstīt bērnu lugu, bet sapratu, ka pašlaik neko gaišu nespēju radīt, un uzrakstīju stāstu par to, kā kopš kara sākuma esmu jutusies es pati.
Kur šobrīd atrodas jūsu tuvinieki?
Mamma un tēvs ir Dņepropetrovskas apgabalā, tas ir kaimiņos Doneckai. Mans brālis ilgus mēnešus dienēja pašaizsardzības grupā, šajās dienās viņš dodas uz frontes līniju, vecmāmiņa nomira jau pašā kara sākumā. Tas arī viss. Dzimtās mājas Kramatorskā vēl stāv, palikušie kaimiņi ik pa laikam ziņo, kas tur notiek. Līdz šim viss bijis kārtībā, pat mūsu dzīvokļa logi esot savās vietās. Tēvs drīzumā taisās atgriezties mājās, paskatīties, kas tur notiek. Tas laikam ir paradokss, bet ukraiņi izmanto vismazāko iespēju atgriezties mājās, pat ja tas vēl ir superbīstami, ļoti uztraucos par viņa gaidāmo braucienu.
Par ko stāstīs jūsu jaunā izrāde?
Tas būs dokumentāls stāsts par to, kas pēdējā laikā, kopš aizsākās pilna apjoma karadarbība, noticis ar mani pašu. Esmu gan dramatizējuma autore, gan vienīgā aktrise un stāstīšu, kas tāda esmu, no kurienes; stāstīšu par manām attiecībām ar kādu jaunu cilvēku Harkivas dzīves laikā, stāstīšu, kā jutos, kad devos bēgļu gaitās, kā jutos, kad ierados Rīgā, par visu, kas ar mani notika šeit, Latvijā; stāstīšu par to, kā mani pārmainījis karš, kā mani pārmainījusi Rīga, stāstīšu, kāpēc esmu tieši šeit.
Stāstīšu par to, ko karš nodara bēgļiem. Par to, kādus cilvēkus esmu satikusi Latvijā, par visiem tiem, kas man palīdzēja, un arī par tiem, kuri nepalīdzēja. Protams, ikvienā stāstā jābūt kaut kam par mīlestību, vai ne? Laikam jau mīlestība ir tā, kas mūs maina visvairāk un dod iespēju aizdomāties par to, kas, kur un kāpēc esam, varbūt vissvarīgākais – ar ko kopā mēs esam.
Tie ir būtiski stāsti, turklāt ne tikai jums, jo, satiekoties ar ukraiņu bēgļiem, mainījušies arī daudzi latvieši. Kā esat iejutusies Latvijā?
Latvija ir ļoti laba, skaista un patīkama valsts, te ir daudz iespēju, vismaz tās, kuras paredzētas bēgļiem no Ukrainas. Cilvēki ir ļoti labsirdīgi, esmu pārsteigta, cik ļoti daudzi palīdz. Esmu iepazinusies ar tik daudziem jauniem draugiem, man liekas, viņi jau paguvuši man parādīt skaistākās Latvijas vietas. Esmu satikusi daudzus, kuri jebkurā mirklī gatavi steigties palīgā, godīgi sakot, nebiju iedomājusies, ka Eiropa mūs tik ļoti atbalstīs, tik sirsnīgi uzņems. It kā jau Krievija uzbrūk tikai Ukrainai un jūs neesat mums neko parādā… Esmu ļoti pateicīga latviešiem par tik siltu uzņemšanu.
Vai jums iznāk tikties ar Latvijas radošajiem cilvēkiem, apmeklējat mākslas izstādes?
Protams, un ļoti daudz – mana draudzene Kristina Rezvoha ir māksliniece, scenogrāfe, viņa mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā. Kristina mani nemitīgi aicina doties kopā uz visdažādākajām izstādēm. Interesanti, ka tieši Latvijā sev atklāju jaunu virzienu mākslā, agrāk mani tāds nemaz tik ļoti neinteresēja, tā ir audiovizuālā māksla. Esmu priecīga, ka varu veldzēties šajā jaunajā, iepriekš nepazīstamajā mākslas pasaulē, esmu sākusi atšķirt latviešu un ukraiņu mākslas mentalitātes dažādību.
Harkivā tādu iespēju man nebija, tur vārījos “pati savā katlā”, pati savā pasaulē, kura nepletās ārpus Ukrainas robežām. Nekad agrāk nebiju bijusi Eiropā, Latvija ir pirmā valsts, kur esmu nokļuvusi ārpus Ukrainas, agrāk gan apciemoju radus Pēterburgā. Atrast patvērumu tieši Latvijā man ir ļoti nozīmīgi, tā ir jaunas kultūras atklāšana – izstādes, teātri, mākslas galerijas, to ir tik daudz, un tas ir brīnišķīgi.
Ļoti priecājos to dzirdēt, biju jau nodomājusi jautāt, vai radošie ukraiņi vairāk sadarbojas paši savā starpā jeb atraduši domubiedrus starp latviešu māksliniekiem.
Pazīstu daudzus ukraiņus no radošajām jomām, gandrīz visi ir bēgļi. Latviešu radošā kopiena ir ļoti atvērta, man liekas, ka mēs, ukraiņi, esam vairāk sasaistīti paši savā starpā, turpretī, latviešu atvērtības ietekmēts, notiek tiešām aktīvs kultūras apmaiņas process. Notiek visdažādākās diskusijas, mani īpaši fascinē, ka Latvijas radošo sfēru pārstāvji vienmēr gatavi dialogam, ne tā, ka katrs pats par sevi, aizstāv tikai savu taisnību, vienpatis.
Nemāku teikt, iespējams, tādi nav gluži visi latvieši, bet ar daudziem esmu apspriedusi visdažādākos politiskos vai ārpus politikas jautājumus un tik daudz ir to, kas gatavi radošai sadarbībai. Nevar apgalvot, ka ukraiņu radošā kopiena Latvijā būtu noslēgta vide, notiek aktīva sadarbība, esam ļoti pateicīgi par mūsu iekļaušanu Latvijas mākslas telpā.
Jūs ieguvāt VKKF radošo stipendiju, kas domāta tieši ukraiņu māksliniekiem. Vai stipendiju bija viegli iegūt, vai ar to pietiek jūsu darbam un sadzīvei?
Pašlaik dzīvoju no vienas stipendijas līdz nākamajai, no vienas radošās rezidences līdz nākamajai. Godīgi runājot – esmu sapratusi, ka strādāt ārpus mākslas sfēras šobrīd man vēl ir par grūtu. Kad atbraucu, sākumā centos atrast jebkuru darbu, lai tikai varētu nopelnīt iztikas līdzekļus, bet sapratu, ka karš mani ir pārāk stipri ievainojis, iespaidojis, jutos gluži kā izspiests citrons. Man vienkārši nepietika fiziskā spēka, lai strādātu fizisku darbu. Tomēr sevī atradu garīgo spēku un tāpēc varu strādāt pie šīs teātra izrādes.
Šobrīd dzīvoju no stipendijas, kuru man piešķīra Latvijas Jaunā teātra institūts; pateicoties tik daudziem latviešiem, man iespējams dzīvot šeit un strādāt, saņemt šīs stipendijas. Jā, ar finansēm nav gluži viegli, bet palīdz arī Latvijas valdība, ir tik daudz dažādu atbalsta veidu. Atlaides veikalos, reiz aizgāju uz aptieku, un tur saka – tu esi no Ukrainas, te tev būs atlaižu kartīte. Nodomāju, ak, mans dievs, tas ir tik mīļi! Tiešām jūtu gan radošās kopienas, gan Latvijas valsts atbalstu, tik daudzi cilvēki mums palīdz, reizēm pavisam vienkārši sirsnīgi pagatavojot pusdienas.
Ko plānojat darīt pēc izrādes DDT?
Šobrīd pats galvenais plāns ir iemācīties angļu valodu. Arī izrādē “Drama queen” stāstīšu par valodu problēmām, jo latviešu valoda ir ļoti skaista, bet man tā izrādījās ārkārtīgi grūta, varētu pat teikt, grūta vispārākajā pakāpē. Esmu Latvijā jau septiņus mēnešus, bet ir kauns, ka vēl joprojām nespēju izteikties pat pamatlīmenī.
Mācījos bezmaksas tiešsaistes kursos, kuri paredzēti tieši ukraiņu bēgļiem. Vēlos arī turpināt rakstīt lugas, un, pats galvenais, vēlos fokusēties uz režisora darbu, mēģināšu atrast iespēju iestudēt kādu operu, esmu ļoti noilgojusies pēc darba Operā. Strādājot Harkivā, biju plānojusi izveidot operiestudējumu par izcilo 18. gadsimta ukraiņu filozofu Hrihoriju Skovorodu, taču diemžēl ne tam, ne citiem plāniem nebija lemts piepildīties.
Vai domājat, ka operas iestudējums varētu notikt šeit, Latvijā?
Man ļoti gribētos, meklēšu tādu iespēju. Bet šobrīd ļoti gaidu “Drama Queen” pirmizrādi.
