Pēc “Kamēr…”. Saruna ar diriģentu Jāni Liepiņu 0
Ceturtdien, 21. februārī, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos divu itāļu komponistu meistardarbi – Italo Montemeci līdz šim maz zināmā opera “Burvestība” un Rudžero Leonkavallo plaši pazīstamais darbs “Pajaci”. Melodramatiska pasaka un sadzīviska melodrāma vienā vakarā. Jauniestudējumu veido muzikālais vadītājs un diriģents JĀNIS LIEPIŅŠ.
– Jāni, tātad mūsu Latvijas Nacionālā opera ir pirmā, kas šīs divas operas rāda vienā vakarā?
J. Liepiņš: – Divi viencēlieni, kā, piemēram, “Vīlas” un “Džanni Skiki” vienā vakarā, ir normāla prakse. Pasaulē ir pierasts, ka “Pajaci” vienā vakarā tiek izrādīts ar Pjetro Maskanji “Zemnieka godu” – tas ir visklasiskākais duets šīm operām. Kādreiz “Pajaci” pieliek klāt ko citu, bet ar “Burvestību” tas notiks pirmoreiz. Un tas ir unikāls gadījums.
Protams, var iet vieglāko ceļu, taču gribas parādīt kaut ko nezināmu, atrast muzikāli augstvērtīgus, bet piemirstus vai pat pazudušus darbus. Šī ideja – izcelt no mūzikas vēstures dzīlēm “Burvestību” – vislielākā mērā pieder Zigmaram Liepiņam. Un man ir patiess prieks, ka arī pasaulē par to jau izrādīta interese. To apliecina Eiropas prestižākā kultūras kanāla “Arte” izvēle rādīt tiešraidi no mūsu Nacionālās operas iestudējuma.
Esmu priecīgs, ka pēc ilgāka pārtraukuma Leonkavallo meistardarbs atkal ir uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Domāju, ka mūsu publikai būs interesanti noskatīties šo operu, jo katrs spētu identificēties ar tās varoņa Kanio (Pajaco) pārdzīvojumiem, kad sakostiem zobiem jāturpina savs darbs, kaut arī tajā mirklī iekšēji plosa izmisums.
– Kā tuvojāties šim skaņdarbam?
– Tieši tāpat kā pirmatskaņojot komponistam pasūtītu jaundarbu, ko arī neviens nekad nav atskaņojis, un esi pirmatklājējs. Ir iespēja iepazīties ar komponista pierakstiem, taču nav nekādu priekšrakstu, tradīciju, kā šis skaņdarbs būtu jāatskaņo, un es pats meklēju vislabāko risinājumu.
Vienīgajā pieejamajā “Burvestības” ierakstā pats autors arī to diriģē.
Mūzikas vēsturē pierādījies, ka autori bieži vien nav paši labākie savas mūzikas izpildītāji vai atskaņotāji, un arī šajā ierakstā autors tā jūsmo par katru savu akordu, pat skaņu, ka viss izklausās lēni un smagnēji. Autoriem bieži vien pietrūkst objektīva skatījuma uz savu darbu no malas.
– Vai jūs kā diriģents ielūkojāties arī “Burvestības” tapšanas laikmetā?
– Montemeci operu “Burvestība” sācis rakstīt Itālijā, bet Musolīni laiks traucējis radoši izpausties, tāpēc viņš aizceļojis un darbu pabeidzis ASV. Autors centies attālināties no 1933. gada šausmām. Mani saista autora pieeja, ka viņš mēģina distancēties muzikālā valodā no tā laikmeta notikumiem. Varētu iztēloties mūziku gadsimta vidū vai ap Otrā pasaules kara laiku, kas būtu piesātināta ar ekspresīviem meklējumiem, disonansēm, laikmeta šausmu izpausmēm, kā darījuši daudzi tā laika komponisti. Bet Montemeci turpina romantisko pieeju, ko attīstīja Rihards Štrauss, kurš vienmēr savā mūzikā ignorējis pasaules notikumu norises.
– Montemeci daiļrades pētnieks Deivids Čendlers sacījis, ka “Burvestības” sižetam bija iespējama bīstami politiska, antifašistiska interpretācija. Un, zinot režisora Aika Karapetjana stilu un pieeju materiālam…
– Nē, nē. Šajā darbā mēs ar Aiku neesam mēģinājuši rādīt varas vai ļaunuma iedabu, bet mēģinām “Burvestību” atklāt kā tīrradni, balstoties uz visu, kas rakstīts oriģinālajā libretā un partitūrā, jo galu galā pats šis darbs ir atklājums. Mēs radām laikmetīgu, tīru, uzreiz nolasāmu darbu, ārpus laika tveramu pasaku mūsdienu skatījumā. Savukārt visiem zināmajā “Pajaci” Aiks nāk ar savu interpretāciju, un ceļojošie aktieri mūsu iestudējumā ieradīsies veco ļaužu pansionātā. Abās operās iziesim cauri visiem gadalaikiem. “Burvestība” sāksies ar ziemu, pār skatuvi kritīs sniegs, un beigsies ar pavasari. “Pajaci” turpināsies ar vasaru un noslēgsies rudenī. Tiks iziets viens gadalaika cikls.
– Šos viencēlienus veido tā pati komanda, kas iestudēja “Faustu” un “Seviljas bārddzini”. Vienīgi jums šī būs pirmā sadarbība ar Aiku Karapetjanu. Kur ir tas noslēpums, ka viņa režija, kaut arī visai spilgta, nekaitina arī viskonservatīvāko operas skatītāju?
– Aiks nemēģina lieki sarežģīt lietas. Ja vārds ir uzrakstīts, tā emocija tiks atklāta, vienalga, lai kur norise arī būtu pārcelta – pansionātā vai kādā netveramā laikā.
Karapetjans ir režisors, kurš neko lieki nesamudžina, neliek dziedātājiem darīt neiespējamo, un arī nevienam plikam pa skatuvi nebūs jāstaigā.
Protams, tiks izmantoti visi elementi, kas Aikam ļoti patīk, – video un kopējā skatuves “bilde” uz skatuves būs mūsdienīga.
– Maskavas Lielā teātra soliste Dināra Alijeva, viesojoties Rīgā, sacīja, ka diriģentam Jānim Liepiņam piemīt prasme sajust dziedātāju un operā tas esot ļoti no svara. Jāni, tā ir augstskolā iemācīta vai tomēr izkopjama lieta?
– Diriģentam, kurš nāk no instrumentālistiem, varbūt ir citāds skatījums, es esmu audzis ar dziedātājiem – jūtu, dzirdu dziedātāja elpu, to mirkli, kad viņš vēl var un kad vairs nevar turpināt. Tās ir mikroskopiskas lietas, bet tu sajūti, vai vari palīdzēt nodziedāt vēl labāk vai arī īstenībā ierobežo solistu. Ir dziedātāji, ar kuriem labāk vari saklausīt viņa iespējas, un ir tādi, ar kuriem grūtāk, jo viņi ir mazliet neprognozējami. Tā nu sanācis, ka mums ar Dināru muzikālā izpratne ļoti saskan. Bet, ja muzikāli diriģentam un solistam nesaskan, nav pat svarīgi, vai diriģentam ir vokālā pagātne, pavadīšanas loma kļūst grūtāka.
– Cik lielā mērā diriģenta rokās ir solista izvēle?
– Tas gan balstīts teātra štata dziedātāju noslodzē un arī tajā, kādus viesmāksliniekus varam piesaistīt. Skatāmies, kas šīm lomām ir vispiemērotākie no mūsu pašu māksliniekiem, un pēc tam aicinām brīnišķīgus viesmāksliniekus. Šajā uzvedumā dziedās mums labi zināmais Vladislavs Suļimskis – pasaules klases baritons, ārkārtīgi noslogots mākslinieks, kurš mēnesī piedalās 15 izrādēs un ne vienā teātrī vien. Abas lomas – gan Folko “Burvestībā”, gan Tonio “Pajaci” viņam ir ārkārtīgi piemērotas. Vēl piedalīsies divi viestenori – Iraklijs Kahidze dziedās Ri-naldo, bet Sergejs Poļakovs – Kanio lomu.
Vīru balsīm “Burvestība” ir milzīgs izaicinājums, ārkārtīgi sarežģīts skaņdarbs dziedātājiem, jo visu laiku balstās uz galējām robežām baritonam un tenoram. Opera nav gara, ilgst 45 minūtes, bet no solista izsūc visus spēkus.
Tenors Sergejs Poļakovs, kurš būs galvenajā lomā operā “Pajaci”, nesen dziedāja pirmizrādi Londonas Koventgārdenā, “Pīķa dāmā” aizvietojot mūsu pašu Aleksandru Antoņenko, kurš ar brīnišķīgiem panākumiem arvien vairāk iziet pasaulē. No mūsējiem dzirdēsim Andri Ludvigu un Sonoru Vaici, kā arī Danu Bramani, Valdi Jansonu.
– Ko pats pasaules māk-slā esat piedzīvojis, kas jūs uzlādējis un iedvesmojis darbam?
– Vasarā biju asistents Aleksandram Vederņikovam, bijušajam Maskavas Lielā teātra mākslinieciskajam vadītājam, Savonlinnas mūzikas festivālā – tas ir diezgan prestižs operas festivāls Somijā. Tur tika iestudēta “Pīķa dāma”. Strādāt kopā ar šo krievu diriģentu pie krievu operas bija ļoti vērtīgi, turklāt vēl muzicēt kopā ar brīnišķīgiem dziedātājiem. Jā, bija dažas lietas, ko varu paņemt sev. Tie ir tādi profesionāli knifi.
Ne viens vien mākslinieks sacījis, ka diriģenta darbs ir stipri šamanisks.
Piemēram, Vederņikova darbā ārkārtīgi suģestējošas bija viņa dziļās zināšanas par Čaikovska operu.
– Kur sevi uzlādējat, kad nediriģējat vai nestudējat partitūras?
– Ja ir spēks, mēģinu iet uz koncertiem un palūkoties no malas uz kolēģiem, kaut gan ne vienmēr gribas dzirdēt mūziku pēc tam, kad esi bijis tajā iekšā. Diriģenta darbs sastāv arī no ikdienas pieredzes, kuru pat nevar saistīt ar mūziku, tev vienkārši jāpiedzīvo lietas, jāaiziet uz mākslas izstādēm. Latvija vispār ir zeme ar unikālu kultūras piedāvājumu, par kuru ārzemēs būtu jāmaksā barga nauda, turklāt izvēle nebūtu tik plaša.
– Vai pirms Lielās mūzikas balvas ceremonijas sirds mazliet trīc? Arī jūsu vadītais kora projekts “Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr…” nominēts balvai.
– Man jau prieks par pašu nomināciju, jo tā nav nemaz tik ierasta prakse, ka Lielajai mūzikas balvai tiek nominēti amatieru kolektīvi. Priecājos par uzvaru Dziesmu svētku skatē, kur ieguvām “Grand Prix”, pēc tam aizbraucām Āzijas tūrē.
Ir, kas zina, citi varbūt ne, bet nu jau vairākus mēnešus vairs neesmu kora “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs.
Pēc 12 tur pavadītiem gadiem, sešiem kā otrajam diriģentam pie Māra Sirmā un sešiem, šo kori vadot, tā nebija viegla izšķiršanās, taču, ja vēlos nopietni attīstīt savu profesionālo karjeru operā un koncentrēties arī uz simfonisko repertuāru, un vienlaikus nepazemināt kora “Kamēr…” līmeni, tad visu apvienot diemžēl nav iespējams.
Maijā, piemēram, man priekšā atkal divi skaisti notikumi Maskavā. Dināra Alijeva uzaicinājusi mani diriģēt “Madama Butterfly” un “Ernani” savā festivālā. Kā arī Čaikovska zālē diriģēšu Krievijas Nacionālo simfonisko orķestri, kopā izpildīsim “Tartifu”. Un vasarā braukšu uz Taipeju, kur ar Taipejas Filharmonisko orķestri un kori atskaņosim Haidna “Radīšanu”.
– Vai jums ir arī savi rituāli, ko ievērojat pirms pirmizrādēm?
– Operas namā, ejot uz orķestra bedri, pa ceļam man ir trīs sijas. Un pie katras es vienmēr piesitu diriģenta zizli. Neesmu māņticīgs, bet šis rituāls man palīdz koncentrēties, savākties.
Operas “Burvestība” un “Pajaci”
· LNO jaunatklājuma – operas “Burvestība” – autors Italo Montemeci (1875–1952) ir itāļu operas un simfoniskās mūzikas komponists, kura plašāk zināmais darbs ir 1913. gadā tapusī opera “Triju karaļu mīļotā”. Savu pēdējo operu “Burvestība” viņš pabeidza 1942. gadā, atrazdamies trimdā ASV.
· “Burvestība” pirmatskaņojumu piedzīvoja 1943. gadā raidstacijas NBC tiešraidē no “Radio City” koncertzāles Manhetenā, kļūstot pazīstama kā “radioopera”. Līdz šim uz skatuves tā iestudēta tikai divas reizes – Veronas arēnā un Pitsburgas operā.
· Rudžero Leonkavallo (1857–1919) opera “Pajaci” (pasaules pirmizrāde – “Teatro Dal Verme” Milānā 1892. gadā) bieži iestudēta daudzos opernamos visā pasaulē.
· LNO līdz šim tapuši seši “Pajaci” uzvedumi, pirmais – jau 1921. gadā, bet iepriekšējais – 1984. gadā.
· Saskaņā ar “Operabase.com” datiem šosezon pasaules opernamos skatāmi 38 “Pajaci” iestudējumi.
· Atšķirībā no reālistiskā “Pajaci” opera “Burvestība” ir liriska viduslaiku pasaka, kurā romantika mijas ar fantāzijām un alegorijām. Tādēļ, kā sacījis režisors Aiks Karapetjans, radošā komanda piedāvās skatītājiem doties ceļojumā ne tikai dažādos laika periodos, bet arī pasaulē.
