Kā jaunieši vērtē latviešu valodas pozīcijas Latvijā? “LA” aptauja 37
Kristaps Ķilkuts (26): “Tā kā strādāju jomā, kur ļoti daudz krieviski runājošo, pieklājības pēc visai bieži piekāpjos un turpinu sarunu krieviski. Tomēr neiespringstu – ja kādu vārdu krieviski nezinu, pasaku to latviski. Ikdienā, saņemot kādus pakalpojumus, gan ne reizi neesmu bijis spiests pāriet uz krievu valodu. Manuprāt, lai stiprinātu latviešu valodas nozīmi, vispirms būtu jābūt stingrākai nostājai pret to, kādā līmenī to lieto mūsu deputāti un ierēdņi. Visām amatpersonām Latvijā jārunā valsts valodā. Valsts valodas centram jāsasparojas, jāizskauž mīkstčaulīgā attieksme.”
Linda Leimane (22): “Tā kā krievu valodu nezinu, bet pēdējo gadu dzīvoju Vecmīlgrāvī, kur ir ārkārtīgi krieviska vide, man ir ļoti lielas problēmas. Es te jūtos pilnīgi sveša. Bieži vien, kad veikalā kaut ko pavaicāju pārdevējām latviešu valodā, viņas nesaprot pilnīgi nevienu manu vārdu. Šobrīd apmeklēju aukļu kursus, kur apmācība vienā grupā notiek divās valodās – latviski un krieviski. Tas ļoti apgrūtina mācību procesu. Strādāju ģimenes uzņēmumā, jo atrast citu darbu bez krievu valodas zināšanām ir neiespējami. Latviešu valodai Latvijā būtu jābūt prioritātei, bet realitātē ir tieši otrādi. Darba devējiem neinteresē, ka darbinieks nerunā latviski, toties neņem darbā latviešus, kas neprot krievu valodu.”
Agate Sermoliņa (19): “Ikdienā ļoti jūtams krievu valodas spiediens. Centos atrast darbu, kurā būtu pēc iespējas latviskāks kolektīvs, taču neizdevās. Patlaban gan mani kolēģi, gan priekšniece ir krievvalodīgie, tāpēc esmu spiesta sazināties ar viņiem krieviski. Bet šeit ir Latvija un pieklātos runāt latviešu valodā, tāpēc vismaz valsts pārvaldes līmenī šajā ziņā jārāda piemērs. Kaut kas ir jāmaina, lai cilvēkiem valsts būtu kaut kas vairāk par vārdu Latvija. Tad arī mainīsies attieksme pret valodu.”
