Jūtos labi mazpilsētas formātā. Ginekoloģe un psihoterapeite Gunta Frīdenberga 0
Viņas kabinetā ir optimistiski oranžas sienas un dubultas durvis. Otrās – lai pacienta saruna ar ginekoloģi un psihoterapeiti būtu kā aiz trejām atslēgām, pirmās – varbūt lai vairotu optimismu? “Veidojot privātpraksi, gribēju radīt vietu, kur varu palīdzēt pacientiem mierīgos apstākļos un patīkamā vidē,” atzīst Gunta Frīdenberga.
Iepriekšējā vakarā viņa atgriezusies no fotoizstādes atklāšanas Rīgā – dakterei ne tik tipiskā dalībnieces statusā.
– Fotografēšana ir mana pēdējā laika aizraušanās. Pat vairāk par aizraušanos – es to divus gadus mācījos FotoAkadēmijā pie Daiņa Matisona un Māra Kundziņa. Kad žūrija atlasīja darbus izstādei, starp tiem bija arī viens manējais. Biju ļoti priecīga!
Fotografēt sāku Austrālijā, taču ar laiku gribēju ne vien noķert un iemūžināt mirkļus, bet arī apgūt pamatzināšanas – par kompozīciju, krāsām, apgaismojumu.
– Kā nonācāt Austrālijā?
– 1989. gadā mēs ar meitu ciemojāmies pie mana vīra radiem. Tur iepazinos ar latviešu ārstu Andri Dārziņu, kurš mani aizveda ekskursijā uz pāris turienes slimnīcām. Tā radās doma, ka būtu vērtīgi, ja varētu Austrālijā palikt ilgāku laiku un profesionāli pamācīties.
Taču, kad atgriezos mājās un sāku kārtot lietas, lai dotos turp citā statusā, nemitīgi radās kaut kādi šķēršļi.
Vīzu tolaik izsniedza Maskavā. Pietika ar vienu neapdomīgu teikumu par slimnīcu, un man lika pārtaisīt citu vīzu – nevis tūrista, bet profesionālo. Lai to dabūtu, vajadzēja veikt bezgaldaudz medicīnisku izmeklējumu, pat plaušu rentgenogrammu uz Maskavu sūtīt!
Dokumenti kaut kur mistiski pazuda, viss kavējās. Ar manas darbavietas, Tukuma slimnīcas, galvenās ārstes Ingrīdas Kuže- nieces palīdzību bija sameklēts sponsors, kas varētu segt daļu ceļa izdevumu, bet pēkšņi tika paceltas aviobiļešu cenas, un sapratu, ka nekur netieku.
Tad uzzināju par pēcdiploma apmācības iespēju Austrālijā – gan lauksaimniekiem, gan skolotājiem, gan arī mediķiem. To piedāvāja Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē Akadēmisko papildu studiju komiteja. Iesniedzu dokumentus, sagaidīju interviju – un tiku izvēlēta kā pirmā kandidāte. 1994. gada pavasarī devos ceļā.
– Turp aizbraucāt kā ārste?
– Jā, man jau bija desmit gadu darba pieredze. Flindera medicīnas centrā Adelaidē mani pieņēma, bet attieksme tāda rezervē- ta – drīkstēju tikai vērot. Katru dienu braucu uz klīniku kā uz darbu, skatījos un brīnījos, jo atšķirības, kā strādājām mēs un kā to darīja šajā klīnikā, tolaik bija ļoti lielas. Bieži gāju asistēt operācijās – sākumā kā otrā asistente, kas tikai tur āķus un neredz gandrīz neko no tā, ko dara ķirurgi. Pēc tam izkalpojos par pirmo asistentu, kurš tomēr mazliet iesaistās operācijas veikšanā.
Pavisam pēkšņi nāca negaidīts piedāvājums – klīnikas vadītāja profesore izsauca pie sevis: citā pilsētas slimnīcā atbrīvojusies vieta, kur es varētu strādāt. Biju pārsteigta, tajā laikā mediķiem tur bija pat bezdarbs.
Kad aizbraucu uz Karalisko Adelaides slimnīcu, tiku iztaujāta, ko spēju un protu, ko ne. Man piedāvāja darbu uz trim mēnešiem onkoginekoloģijas nodaļā.
– Ārstes postenī?
– Strādāju kā stažiere – manos pienākumos bija pieņemt pacientus, kārtot dokumentāciju, ievietošanu stacionārā, sagatavot vajadzīgos izrakstus, pasūtīt medikamentus ķīmijterapijai. Ja atlika brīvs laiks, drīkstēju arī aiziet uz kādu operāciju. Bet ne operēt!
Taču drīz vien profesors, kura pakļautībā strādāju, aicināja par asistenti uz privātklīniku, kur pats operēja. Vietējie gan smējās, ka tāds lēts darbaspēks taču viņam ļoti izdevīgs, taču, lai kā, biju laimīga par iespēju ko iemācīties.
Kad beidzās šis trīs mēnešu līgums, saņēmu darba piedāvājumus divās citās slimnīcās. Vienā finansiāli izdevīgāki nosacījumi, bet tā atradās daudz tālāk no manas dzīvesvietas, otrā – samaksa mazāka, toties iespēja strādāt dzemdību nodaļā augsta līmeņa hospitālī, uz kuru pacientes veda ar sanitāro aviāciju no gandrīz trešdaļas Austrālijas. Mani pārliecināja tās vadītājs, sakot: ja esi atbraukusi nopelnīt, bez šaubām izvēlies to, kur maksā vairāk. Bet, ja gribi mācīties, nāc pie mums. Pēc trim mēnešiem bija vēl viens piedāvājums, taču gribēju atgriezties mājās.
– Nevis nopelnīt – tajā laikā?!
– Es izmantoju savu iespēju, un mēnešos, ko tur gana smagi strādāju, arī nopelnīju pietiekami. Taču galvenais, ko vēlējos, bija iespēja mācīties.
– Kas jūsos bija tāds, ka saņēmāt vienu darba piedāvājumu pēc cita?
– Par to vēl tagad brīnos! Laikam pārliecināja mana profesionālā varēšana.
Nemācēju darboties ar daudziem aparātiem – jo mums te tādu vienkārši nebija. Austrālijas laikā savācu materiālu un uzrakstīju brošūriņu par kardiotokogrāfiju. Tā ir augļa sirdstoņu pieraksta metode, ko izmanto grūtniecības laikā un galvenokārt dzemdībās. Latvijā tolaik daži tādi aparāti bija, arī mums Tukuma slimnīcā, bet nezinājām, kā tos maksimāli efektīvi izmantot. Arī literatūras nebija, un manu brošūriņu Medicīnas akadēmija pat iepirka kā mācību līdzekli. Toreiz tā noderēja, kolēģi teica: tava grāmatiņa mums bija kā ābece. Paldies dakterim Jānim Dimantam Mineapolisā, ASV, kurš ar savu bagātīgo pieredzi ginekoloģijā un dzemdniecībā palīdzēja to izveidot labāku.
Reizēm arī Austrālijā manas diagnozes pat bez smalkajiem aparātiem un analīzēm bija tikpat precīzas kā kolēģiem.
Viņi nereti teica: ko tu fantazē, tā nevar būt, bet beigās atzina: tomēr var gan. Sapratu, ka tos aparātus iespējams piemācīties, taču man ir pamatzināšanas, kas ļauj būt tādā pašā līmenī kā turienes mediķiem. Tagad, domāju, atšķirības ārstu apmācībā ir izlīdzinājušās.
– Labi pratāt angļu valodu, ja spējāt strādāt slimnīcā.
– Tomēr, nonākot Austrālijā, biju šokā – neko nesapratu, austrāļu angļu valoda skan pavisam savādāk, turklāt viņi runāja tik ātri! Kādas divas nedēļas klusēju, tad pamazām sāku runāt. Zināju klasisko angļu valodu, bet ne kā pajautāt pacientei, vai viņai izgājis vēders, vai ir čurājusi. Tādu vārdu man trūka, bet kaut kā tiku galā, pamazām iemācījos.
Austrālijas laiks man bija būtisks pagrieziena punkts vispār – gan profesionāli, gan personiski. Kad izvēlējos apgūt ginekoloģiju, zināju, ka Tukumā šādas vakances nav un nebūs. Tātad vajadzēs doties strādāt kur citur, visticamāk, uz Latgali. Mums ar vīru bija diezgan asas sarunas, viņš sacīja, ka man līdzi nebrauks. Nebija skaidrs, kas notiks pēc augstskolas – esmu tukumniece, te bija ģimene, mazs bērns, vieta bērnudārzā… Tomēr izlēmu: mācīšos to, kas man patīk, tad jau redzēs.
Vēl nebiju iesākusi rezidentūru, kad zvanīja Tukuma slimnīcas nodaļas vadītāja: pēkšņi atbrīvojusies ginekologa vieta, nāc vai nu tūlīt, vai nekad. Tā es atnācu – pilnīgi zaļa, biju taču domājusi vēl gadu mācīties.
Sākums bija grūts, bet paldies dakterei Anitai Jaunozoliņai, kura man ļoti daudz iemācīja tā gada laikā.
Taču radās arī virkne jautājumu. Padomju ginekoloģija bija diezgan strikta – noteikumi, instrukcijas, jādara, kā tās nosaka, kā paredzēts… Bez diskusijām, bez pacienta viedokļa respektēšanas. Man tas nedeva mieru, gribējās zināt, kā strādā citur, vai nav vēl kāda cita patiesība.
Ideāla gan nelikās arī Austrālijā valdošā izteiktā algoritmu medicīna, kur katrā situācijā ir atbilstoši priekšraksti, ko un kā soli pa solim darīt, domāšanu atliekot uz pēc tam. Tomēr tur pieredzēju arī viedokļu brīvību, to, ka visiem nav jābūt zemākiem par zāli, jādomā vienādi.
– Gads ir diezgan ilgs laiks. Vīrs labprāt jūs palaida prom, ja reiz uz Latgali nebija gatavs braukt līdzi?
– Mans vīrs nomira 1988. gadā. Pirms viņa aiziešanas bija sagatavoti dokumenti, lai varētu apciemot savus radus Austrālijā. Pēc viņa nāves radi uzaicināja ciemos mūs ar meitu. Lai palīdzētu atgūties.
Varbūt tas laiks, kad aizbraucu turp otrreiz, savā ziņā palīdzēja pārdzīvot zaudējuma sāpes – jauni pienākumi, cita vide… Taču bija arī grūti, jo meita palika te, pie maniem vecākiem un manas vecmammas.
Mēs esam daudz par to domājušas un runājušas, viņa reizēm par šo atšķirtību tīņu vecumā, kad mamma tik vajadzīga, ir pārmetusi. Taču nezinu, vai, palikusi šeit, es kā personība, kā cilvēks būtu spējusi viņai dot to, ko varēju, kad atgriezos.
– Kad atgriezāties, slimnīcā vairs nestrādājāt?
– Strādāju! Atbraucu ideju pārpilna, bet kolēģi bija diezgan atturīgi – bija ar mieru paklausīties manus iespaidus, bet ne gatavi manai vēlmei pēc revolūcijas. Varbūt arī mana taktika nebija pareiza – likās: ja es to redzēju un novērtēju, ir taču skaidrs, ka vajadzētu darbā šo un to pamainīt.
Diezgan drīz pēc Austrālijas devos uz garākiem reproduktīvās veselības kursiem Zviedrijā, un no Karlskronas atbraucu ar vēl lielāku vēlēšanos taisīt revolūciju. Bet nekas neizdevās. Ar šodienas skatu domāju, ka laikam pārāk agresīvi mēģināju citiem kaut ko pierādīt.
– Nepieņēma jūsu revolucionārās idejas?
– Nē.
Tas stiprināja nodomu veidot savu privātpraksi, lai rastu apliecinājumu, ka tomēr iespējams strādāt savādāk. Kādu laiku turpināju darbu arī slimnīcā – sākumā uz pusslodzi, tad pārgāju tikai uz dežūrām. To saiti uzreiz pavisam pārgriezt bija grūti.
Deviņdesmitajos gados privātprakšu nebija daudz, bija bažas par iztikšanu – vai pacientes nāks? Strādāt tikai privāti izšķīros, kad paralēli sāku mācīties psihoterapiju.
Sākumā – viena vai divas dienā, bet pa- mazām nostrādāja klusais telefons, un sievietes sāka nākt. Kāpēc? Vienmēr esmu sacījusi, ka neesmu ne daudz gudrāka, ne savādāka kā citi kolēģi, bet laikam atšķīrās mana attieksme.
– Ko darījāt citādi?
– Man nekad nav bijusi un arī tagad praksē nav medmāsas, es strādāju viena. Protams, dažkārt kāds palīgs noderētu, taču man šķiet – pacientei ir grūtāk runāt par intīmām problēmām, ja nav divatā ar ārstu.
Nekad privātpraksē neesmu vilkusi balto halātu. Tā bija pieredze, kas iepatikās Austrālijā. Sākotnēji mūsu sievietes bija nedaudz izbrīnītas, taču tagad ir to pilnībā pieņēmušas.
Man nav arī kartiņu – datorā ir izveidota sava, dubultdroša programma, kurā ievadu un uzglabāju visu informāciju. Sākotnēji man pat uzlika sodu par to, bet tagad pret šādu sistēmu neiebilst arī pārbaudītāji. Man tas liekas ļoti ērti – ja kas neskaidrs vai paciente ko aizmirsusi, grib precizēt, varu ātri paskatīties datorā. Nekas nepazūd, visu pārzinu.
Pašlaik manas prakses datu bāzē ir ap pieciem tūkstošiem pacienšu – arī tām, kuras pie manis bijušas varbūt tikai dažas reizes, te glabātos kartiņa. Tātad vajadzētu vēl otru telpu ar plauktiem, kur tās novietot.
Pacientes nāk pēc iepriekšēja pieraksta, katrai ir savs laiks, kurā var rēķināties ar maksimālu uzmanību. Daļa kolēģu mēdz uzskatīt, ka viņi, būdami ārsti, taču labāk zina, kas un kā jādara, un, kā teiks, tā jānotiek. Es cenšos izstāstīt un izskaidrot pēc iespējas visu, lai paciente pati varētu izlemt, ko darīt. Lai izprot, kas kaiš, kas būs, ja darīs vai nedarīs šo vai to. Tad ir līdzdalīgāka attieksme.
– Vai tik ļoti grib līdzatbildēt, nevis paļauties uz ārsta izlemšanu?
– Pamazām grib. Protams, ir situācijas, kad iespējams tikai viens risinājums, un ir pacientes, kurām pareizāk skaidri pateikt – tā, un viss. Bet viņas varbūt pie manis nāk retāk.
Nekritizēju pacientes. Nereti sievietes, kuras nav kādu laiku bijušas pie ginekologa vai kaut ko sajaukušas, pie ārsta nāk ar šausmīgām bailēm, ka nu tiks bārtas. Viss jau ir noticis, kāda jēga tai kritikai? Jāpieņem situācija, kāda tā ir, un jādara, kas nepieciešams.
– Vai mazpilsētā ginekologam strādāt nav sarežģītāk – visi visus pazīst, daudz ko cits par citu zina…
– Savā ziņā ir. Taču kā problēmu to neizjūtu. Un, ja pazīstu vienas ģimenes sievietes trijās paaudzēs, reizēm tas var palīdzēt ātrāk rast īsto risinājumu.
Domāju, pacientes ir pārliecinājušās par konfidencialitāti, par to, ka viņu intīmās lietas te ir drošībā. Lai gan ir gadījies, ka pie manis kā ginekoloģes nāk gan sieva, gan mīļākā, bet to zinu tikai es.
– Ginekologam nākas pateikt arī biedējošās diagnozes.
– Ne bieži, bet ir arī šādi gadījumi. Vis- maz to, ka papildus jāizmeklējas, ka jābrauc uz specializētu slimnīcu, neviens cits manā vietā pacientei nepateiks. Vajadzētu jau ar gadiem iemācīties šādas situācijas neuztvert personiski, tomēr līdzpārdzīvoju. Cenšos, arī paziņojot to slikto vēsti, tomēr iedrošināt, uzmundrināt, atbalstīt, jo nekad nevar precīzi pateikt, kāda būs prognoze.
Varētu jau melot, izvairīties – lai šo atbildību uzņemas onkologs kādā citā kabinetā. Taču, būdama Austrālijā, pārliecinājos, ka labāk ir, ja pacients zina patiesību.
Tas bija viens no pirmajiem pārsteiguma momentiem – tur, kad konstatē diagnozi, ārsts ieiet palātā un to pasaka pacientam. Un, lai cik smagi, lai kā līdz ar slikto ziņu nesagrieztos visa pasaule, tā tomēr cilvēku nenogalina.
Protams, redzēju arī perfektu sociālo darbu, sniedzot atbalstu un iedrošinājumu. Bet pacients pats izlēma, kam no tuviniekiem stāstīs par savu slimību.
Mēs pašlaik esam tādā pusceļā – diagnoze vairs netiek slēpta, taču ar atbalstu ir kā ir. Ko esmu mācījusies – sliktu ziņu nekad nepasaku piektdienas pēcpusdienā, lai cilvēks brīvdienās nepaliktu ar to vienatnē. Par neiepriecinošiem izmeklējumu rezultātiem nerunāju pa telefonu, ja kas tāds jāpavēsta, nereti lūdzu, lai paciente atnāk kopā ar kādu.
– Jums arī pašai nācies būt ļoti tuvu diagnozei vēzis.
– Man bija tikai divdesmit deviņi gadi, kad vīrs nomira. Ļoti smags trieciens, visa dzīve sabruka…
Tas nenotika vienā dienā – jau kādu gadu iepriekš zināju, kāda ir diagnoze un kā sirgšana beigsies. Tas varbūt bija pats grūtākais – noturēties, ne ar vārdu vai žestu neizpaust, kas patiesībā notiek.
Izturēt palīdzēja meita. Viņa bija maza, tikai septiņi gadi. Kad dežurēju slimnīcā, palīdzēja mana mamma un vecāmamma – paņēma bērnu pie sevis, pieskatīja, bet pārējo laiku bijām kopā. Mēs ļoti satuvinājāmies, pāris gadus savas personīgās dzīves man praktiski nebija. Tagad meita ir izaugusi, un man ir mazmeitiņa.
Laiks jau drusku visu dziedē. Dzīvojot mazpilsētā, cilvēki zina, kas ar mani ir noticis, un varbūt paļaujas, ka līdzīgā situācijā viņus labāk sapratīšu, ka ar mani var par to runāt.
– Atgriezāties Tukumā ar ārzemēs gūtu pieredzi – vai nebija vēlme strādāt Rīgā, kas taču šķiet tā prestižāk?
– Lai izveidotu privātpraksi, jāiegulda ļoti daudz darba un līdzekļu, un pacienti arī vienā dienā nerodas.
Mans dzīves formāts ir mazpilsēta. Te ir ideāli – divdesmit minūtēs varu būt jūras malā, stundas laikā – Rīgā. Te ir daudz klusāk, mierīgāk; dzīvoju centrā, bet apkārt zaļš un miers. Tepat tirgus, kur gadiem katru nedēļu pērku dabiskus produktus no zināmiem tirgotājiem…
– Jums ir arī otra specialitāte – psihoterapija, esat viena no pieciem ginekologiem psihoterapeitiem Latvijā.
– Ginekoloģijā un dzemdniecībā biju nostrādājusi ilgus gadus, tomēr uz visiem jautājumiem man atbilžu nebija. Mācījos psihosomatikas kursos, pēc tam iestājos Latvijas Universitātē, kur Medicīniskās pēcdiploma izglītības institūtā kā bāzes izglītību apguvu psihoterapiju. Tas uz daudzām situācijām ļāva paraudzīties no cita skatu punkta, labāk izprast pacientes un palīdzēt risināt viņu problēmas.
Sākotnēji bija pilnīga eiforija, bet, jo ilgāk mācījos, jo skaidrāk apjautu, cik psihoterapeita darbs ir interesants un vienlaikus arī sarežģīts un grūts. Taču sapratu, ka darbu šajās specialitātēs var savienot, tās labi papildina viena otru.
Vēl pēc dažiem gadiem Viļņas Universitātē pabeidzu kvalifikācijas kursu individuālajā psihodinamiskajā psihoterapijā. Tagad trīs dienas nedēļā esmu ginekoloģe, vienu – pieņemu pacientus kā psihoterapeite.
Bet man ir vēl kāda doma. Ir tāda fototerapijas metode, kur izmanto ne vien sarunu ar pacientu, bet arī viņa paša uzņemtas vai izvēlētas fotogrāfijas. To analīze ļauj spriest, kā pacients redz pasauli un ko no tā iespējams secināt par viņa psihes stāvokli. Šī metode ir viens no mākslas terapijas atzariem, kas radies salīdzinoši nesen, līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību, un ļauj diezgan ātri piekļūt cilvēka zemapziņā noritošiem procesiem. Kad manās rokās nonāca grāmata par fototerapiju, likās: ak, dievs, cik interesanti! Šajā jomā ir spēcīga skola Kanādā un Somijā. Varbūt ar laiku viss sakārtosies tā, ka radīsies iespēja to pamācīties.
– Vai mazpilsētā psihoterapeitam ir daudz klientu?
– Te tāpat cilvēkiem ir depresija, veģetatīvā distonija, pēcdzemdību depresija, rodas ģimenes krīzes un attiecību sarežģījumi. Pārsvarā pie manis kā psihoterapeites vēršas sievietes, bet arī vīriešiem ir attiecību problēmas, panikas lēkmes.
Ja izmeklēšana liecina, ka ķermeniska iemesla sūdzībām nav, rosinu mēģināt tās risināt psihoterapeitiski. Pēdējā laikā sievietēm, kuras esmu aprūpējusi grūtniecības laikā, piedāvāju arī pēcdzemdību nodarbības. Jo pēcdzemdību depresija ir diezgan izplatīta, taču ne vienmēr diagnosticēta problēma. Ja grūtniece gaidību laikā bijusi ļoti bažīga, trauksmaina, ir pamats viņas psihoemocionālajam stāvoklim pievērst vairāk uzmanības arī pēc bērniņa piedzimšanas.
– Kāpēc vispār izlēmāt studēt medicīnu, kļūt par ārsti?
– Nemaz nevaru tik viennozīmīgi atbildēt. Mana mamma ir mediķe – vecmāte. Viņa gan aizgāja no šīs profesijas, taču bērnībā bieži vien biju pie mammas dzemdību nodaļā, dzirdēju sarunas par medicīnu. Varbūt zināma ietekme bija arī pašas pieredzei – kad biju astoņus gadus veca, man operēja smagu iedzimtu sirdskaiti. Divus mēnešus pavadīju slimnīcā Maskavā, un no tiem laikiem gribēju palīdzēt citiem, ārstēt un glābt. Bērnībā špricēju gan švammes pīlītēm, gan arī lācīti operēju!
Mācoties vidusskolā, padevās un interesanta likās ķīmija, tomēr izvēlējos medicīnu. Ja Medicīnas institūtā nebūtu tikusi, nezinu, ko darītu tālāk. Bet tiku!
Ginekoloģija un dzemdniecība vairāk piesaistīja, kad pēc otrā kursa studentu mediķu vienībā strādāju Rīgas Dzemdību namā. Tad sapratu, ko gribu, un atlika tikai uz to iet.
– Vai jums, ginekoloģei, nenākas būt arī seksoloģei?
– Tās ir saistītas jomas – gan problēmās, sūdzībās, gan nereti arī risinājumos. Un psihoterapija vēl jo vairāk. Seksuāli traucējumi ir bieži, jautājums tikai, vai sievietes par to runā, ir gatavas meklēt padomu un risinājumu. Ir gadījies, ka paciente, sieviete jau gados, pēc vizītes saka: es līdz šim ne ar vienu savā mūžā par to nebiju runājusi!…
Pa lielam tās problēmas ir galvā, seksoloģija ir viens no psihoterapijas atzariem.
– To, kas galvā, ir grūtāk risināt nekā dziedināt fiziski?
– Manuprāt, jā. Šo problēmu apzināšanās process ir ilgāks un sarežģītāks. Daudz vieglāk taču ir atrast un izgriezt to pumpu, kas traucē justies labi.
Fizisku kaiti ir vienkāršāk pieņemt, to lielākoties nesaista ar paša atbildību. Tad vieglāk justies mierā ar sevi.
– Kad pati esat mierā ar sevi un pasauli?
– Cenšos katru dienu!
– Izdodas?
– Katru dienu varbūt ne, bet kopumā – izdodas. To jau katrs meklējam – harmoniju ar sevi un apkārtējiem.
Kādreiz biju domājusi par jogu – tā likās interesanta. Un pirms pieciem gadiem atradu savu jogas skolotāju. Arī tā ir viena no manas dzīves būtiskām sastāvdaļām, kas ļauj gan fiziski labāk justies, jo asanas trenē ķermeni, gan arī palīdz rast garīgu līdzsvaru. Reizi nedēļā eju uz nodarbību, bet dienas laikā pati atrodu brīdi, kad vingrināties.
Man dzīvē ne vienreiz vien ir laimējies, ka apstākļi sakārtojušies labvēlīgi, tā, kā tajā situācijā vajag. Bet esmu ne tikai paļāvusies, ka tā būs – arī mērķtiecīgi gājusi uz to, ko gribu.
