“Jūtos kā sapuvis gaļas gabals” – daudzbērnu mammas Kristīnes dvēseles kliedziens, piedzīvojot ieilgušu dzīves “melno svītru”
0
Saņemt vēstules no lasītājiem – tas vienmēr ir prieks un milzīga pateicības sajūta par uzticēšanos. Bet reizēm šādu vēstuļu lasīšana ir arī grūta, jo sirds iesāpas, lasot par grūtībām, kādas cilvēkiem nākas piedzīvot.
Vienu no šādām vēstulēm nolēmu publicēt, jo patiešām kļuva žēl tās autores. Cik daudz nepatikšanu var piemeklēt vienu ģimeni? Vēstules autore Kristīne jau ievadā norāda, ka rakstīšana redakcijai ir viņas dvēseles kliedziens un palīgā sauciens, bet vienlaikus arī vēlme izkratīt sirdi. Diemžēl blakus neesot neviena, kam šo varētu uzticēt. Turpinājumā stāsts pašas Kristīnes vārdiem.
“Esmu sieviete, mamma, sieva. Nesen esmu laidusi pasaulē meitiņu, taču šobrīd jūtos vairāk kā sapuvis gaļas gabals. Piedodiet, es tiešām tā jūtos! Nenoliedzu, ka bērni ir prieks un laime, man ir veicies, ka esmu daudzbērnu mamma, bet pēdējā laikā nācies piedzīvot vienkārši briesmīgas sajūtas. Esmu iztukšota. Emocionāli, fiziski, materiāli. Man vienkārši vairs nav spēka. Mūsu dzīvē ir “melnā svītra”.
Nebija jau tā, ka pirms tam mēs dzīvotu “asti kuldami”, taču nemitīgi tomēr pamazām gājām uz priekšu. Bet tagad vairs tā nav.
Pastāstīšu dažus atgadījumus, ko pēdējā laikā esam piedzīvojuši.
Šī gada sākumā grūtās dzemdībās piedzima meitiņa. Par laimi ar veselību mums abām viss ir kārtībā. Vīrs darbā paņēma atvaļinājumu, lai pēc dzemdībām varētu būt ar mums kopā. Bet pavasarī viņš bez nekāda brīdinājuma tika atlaists no darba.
Sākumā daudz nesatraucos – esam jauni cilvēki, vien nedaudz virs 30 gadu vecuma. Gan jau atradīs jaunu darbu! Un līdz tam varēs vairāk palīdzēt ikdienas rūpēs par ģimeni.
Pavasarī pamanīju arī, ka mana dēla uzvedība ir mainījusies – viņš uzvedas citādi nekā pārējie bērni. Aizvedām pie ārstiem, kur tika noteikta diagnoze – UDHS. Līdz ar to nepieciešams arī atvieglots mācību process.
Vīrs vasaras sākumā atrada darbu. Cik labi! Diemžēl pēc 2 nostrādātām nedēļām saslima ar strutojošo angīnu, kas pielipa arī bērniem. Visi izslimoja. Vīrs atgriezās darbā, taču tika atlaists pārbaudes laikā. Arī tobrīd centos visus motivēt, ka esam jauni un stipri. Gan tiksim galā arī ar šo.
Bet viss turpinās – saņēmām ziņu, ka mums jāizvācas no īrētā dzīvokļa, jo tam ir atradies pircējs. Biju šokā. Kur mums visiem palikt? Daudzbērnu ģimenei atrast mājokli nav viegli, vecāku man nav, ir vīramāte, taču pie viņas arī nav iespējams palikt.
Un tomēr paveicās! Dieviņš stāvēja blakus! Pirms kādiem 5 gadiem biju uzrakstījusi iesniegumu pašvaldībai, iestājoties rindā uz dzīvokli. Visu laiku nebija atbilstošas platības, ko mums piešķirt, bet tieši šajā brīdī uzradās viens variants. Skrējām skatīties. Dzīvoklis ir pašvaks. Nosūtu arī jums dažas fotogrāfijas.
Grīdas čīkst, tajās ir nelieli caurumi, vecas caurules, ir auksti, ož pēc pelējuma, nav īsti kur nomazgāties, nav vannas. Naktī ir sajūta, ka pa sienām skraida žurkas. Bet vai mums bija izvēle? Pašvaldība šo piedāvāja kā vienīgo variantu. Ja atteiksimies, to izliks izsolē. Piekritām, jo esam bezizejā. Mēbeļu nav, jo iepriekšējā dzīvoklī tās bija no saimniekiem.
Bet šķita, ka tiksim galā. Vīrs atkal atrada darbu. Ak! Pēc 3 nedēļām darbā salauza kāju – ģipsis uz pusotru mēnesi. Atkal jāpaliek mājās. Jūs saprotat? Visu šo laiku visi iztiekam ar “kapeikām”, ko vīrs kaut kā pa vidam paspēja nopelnīt.
Jā, ir arī bērnu nauda, kas mums ir milzīgs atspaids, par ko esmu pateicīga valstij. Un mans bērna kopšanas pabalsts, māmiņalga. Cik labi, ka tā ir! Par to maksājam rēķinus, pērkam zāles, kaut ko ēdamu. Labi, ka mums ir neliels dārziņš, kā arī šogad daudz devos uz mežu, lai vāktu meža veltes. Kaut kā ar to visu ar grūtībām izdzīvojam.
Diemžēl esam arī parādos – daudzi paziņas pa druskai ir palīdzējuši, bet nekādi no šī parādu sloga ārā netiekam, nav kur atsperties. Tagad ir rudens, slimošanas ir kļuvušas vēl biežākas. Katru reizi nepieciešamas zāles… Šobrīd abām ar mazo meitu ir 39 grādu temperatūra, man lauž kaulus, reibst galva, nav spēka. Sajūta, ka mēs kā vecāki savus bērnus dzenam bedrē kopā ar mums pašiem.
Drīz būs sniegs, bet bērniem nav pat ziemas apģērba. Pati par ziemas jaku pat neatļaujos sapņot. Zāles ir beigušās, bet mājās par laimi vēl ir pašas lasītas dzērvenes un medus. Ceru, ka ar to pietiks.
Man bail vērsties pie labdarības organizācijām, jo reiz jau mēģināju, viņi uzskatīja, ka es meloju, jo bērni esot tīri un sakopti. To varot redzēt “Facebook”. Vai tiešām man tur būtu jāpublicē bildes ar bardaku un netīriem bērniem?
Esmu izmisumā. Varbūt ar portāla LA.LV palīdzību atsauktos kāda privāta vai juridiska persona un varētu sniegt mums atbalstu šādā brīdī? Šobrīd rakstu jums naktī, ietinusies segā un cerot, ka varbūt kāds mums varētu palīdzēt. Kāds, kurš ar sirdi sadzird šo stāstu, kāds, kuram pašam ir gadījies triekties daudzkārt sienā, ar blīkšķi krist lejā, bet tomēr saņemties celties un elpot. Manas ģimenes vārdā lūdzu palīdzību!”
Izlasot šo vēstuli, uzrakstīju Kristīnei lūgumu atsūtīt savu konta numuru. Par ko viņa samulsa, jo tad nāksies publiskot arī vārdu un uzvārdu, bet, dzīvojot nelielā pašvaldībā, tādas situācijas nav vienkāršas…
Vēlāk gan tomēr piekrita, jo bezizeja esot pārāk liela un veselība neuzlabojas. Līdz ar to – ja ir iespēja, Kristīni un viņas ģimeni iespējams atbalstīt šeit:
KRISTĪNE PRIEDĪTE
LT613250088349964704
REVOLT21
Revolut Bank UAB
Ja vēlaties individuāli sazināties ar Kristīni, rakstiet man uz [email protected]! Komentāri pie šī raksta ir slēgti, jo nevēlamies, lai Kristīnei būtu tie jālasa.
