Jutos kā nodevēja pirmajam dēlam. Kā es kļuvu par divu bērnu māti 0
Kad es sāku gaidīt otro bērniņu, es uztraucos. Es zināju, ka manas attiecības ar pirmo bērnu zaudēs to īpašo tuvību jau vienīgi tāpēc, ka viņš nebūs vienīgā atvase, kāda mamma dalās personiskajās sajūtās portālā Vospitaj.com.
Kad mans pirmais bērniņš čučēja, es gulēju viņam līdzās. Reizēm mēs kopīgi gulējām, citreiz es skatījos uz viņa mīlīgo mazo sejiņu. Kad es pamodos, es skaitīju viņa roku un kāju pikrstiņus, un dziedāju viņam dziesmas.
Staigājot ar viņu pa veikalu, es mazulim jautāju, kādu maizi mums jānopērk un ko pagatavot pusdienās. Protams, viņš vēl nemācēja atbildēt, taču tas netraucēja ar viņu sarunāties.
Es novēroju, kā viņš mācās staigāt un ļāvu viņam iet jebkurā virzienā, kādu vien viņš izvēlējās.
Mana dzīve bija viņa dzīve, es sekoju viņam.
Mēs braucām ar autobusu vienkārši labpatikas dēļ. Mēs gājām pēc saldējuma un reiz, kad viņš saslima, es raudāju un uztraucos, ne mirkli viņu nepametot.
Es modos no viņa bučām un mēs spēlējāmies zem segas. Viņš pa mani lēkāja un pārliecās pār manu seju, smejoties. Viss mūsu dienā noritēja rāmi un visa mana uzmanība tika viņam.
Kamēr es vadīju automašīnu ar kreiso roku, mana labā roka bija izstiepta atpakaļ, lai es varētu mazuli turēt aiz rociņas. Mēs bijām labākie draugi. Pirms miega es viņu apķēru, līdz viņa elpošana nekļuva smagāka. Lai gan es it kā gribēju gulēt atsevišķi, vienlaikus man gribējās būt līdzās savam bērnam.
Kad sāka augt mans puncis, es sāku uztraukties
Ne par dzemdībām. Ne par zīdīšanu un autiņbiksīšu maiņu. Ne par miega zaudēšanu vai nemazgātu trauku kaudzēm. Es uztraucos par mums. Es zināju, ka mūsu attiecības zaudēs daļu tuvības kaut vai tādēļ vien, ka šis vairs nebūs mans vienīgais bērns, kuram vienam tiktu veltīta uzmanība.
Kāda dīvaina mana daļa juta, ka es savu pirmdzimto nododu.
Kad jauns brīnums ienāca mūsu pasaulē, es, protams, biju laimīga.
Bet vienlaikus man bija skumji. Es sapņoju par savu pirmo bērnu pat tad, kad viņš bija līdzās. Es domāju par tām stundām, kuras mēs pavadījām rokrokā, dalot savu pasauli, un tas notika rāmi un saldi.
Es raudāju, jo, lai arī zināju, ka viss būs labi, es tāpat sapratu, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Jā, dīvaini, ka pārmaiņas, pat tādas, kas sniedz jums tik daudz brīnišķīga un jauna, vienlaikus var iet rokrokā ar zaudējuma sajūtu.
Pārejas periods bija grūts
Es nezināju, kā nomazgāt vecāko bērnu, ja pie krūts bija “pielipis” jaunākais. Es arī negribēju viņam vēlreiz teikt, ka viņam jāpagaida, jo esmu aizņemta ar otru bērnu.
Es centos veikt visus mūsu kopīgos darbus un nodarbes, bet nevarēju vairs ievērot vecākā dēla tempu.
Tā vietā, lai mēs spēlētos, kā vien vēlētos, mums nācās pievērsties mazulim, lai pagulētu, paēstu, pārģērbtos. Es ilgojos pēc komforta mājās, jo laiku pa laikam vairs nebija nekāda atslābuma.
Lai cik ļoti vecākais bērns gribēja palēkāt pa manu muguru un es viņu negribēju pievilt, tas vairs nebija tik ērti kā agrāk, kad neviena blakus nebija. Lai cik es ļoti centos vecākajam bērnam atdot sevi visu, tas vairs nebija iespējams, jo man bija aizņemtas rokas, mazāk uzmanības, laika un pacietības – visa, no kā es baidījos.
Mēs gājām uz pludmali un baudījām maltīti, bet tas vairs nebija, kā agrāk. Es biju laimīga, kamēr viņš bija, bet tagad bija vēl kāds, kurš bija jāpieskata. Pilnīga uzmanības veltīšana tikai viņam, kā tas bija agrāk, vairs nebija iespējama, nu mums laiks bija jāplāno un ja tas bija beidzies, es jutos uzvarēta.
Es it kā pieradu pie šīm sajūtām, tomēr bieži vien gāju gulēt, juzdamās vainīga.
Es gribēju vecāko dēliņu pamodināt, noskūpstīt un paprasīt piedošanu, bet vīrs vienmēr mani no tā atrunāja.
Gāja mēneši un mēs atradām jaunu pieeju
Lai gan pāreja uz ģimeni, kurā ir četri cilvēki, man bija grūta, vecākais bērns viegli pieņēma vecākā brāļa lomu. Kad mani nokaitināja zīdaiņa kliedzieni, vecākais bērns ierādīja, kā joprojām palikt pacietīgam, skūpstot mazuli un sakot mierinošus vārdus.
Kad es dalīju savu gultu ar zīdainīti, vecākais bērns man parādīja, ka viņam tā ir iespēja veidot ciešākas attiecības ar tēvu un patiešām viņu tuvība uzplauka.
Ja agrāk es domāju, ka jauna bērniņa ierašanās ģimenē iepriekšējām kaut ko vienīgi atņem, es ieraudzīju, ka tas arī daudz iedod. Viņam ir brālis un tā ir dziļāka saikne, nekā es varēju iedomāties. Kad es atvedu mājās jaundzimušo, bija grūti iedomāties, kā viņi varētu kļūt par labākajiem draugiem.
Es zināju, ka brāļi un māsas ir īpaši, taču es biju tik koncentrējusies uz manām un vecākā bērna attiecībām, ka neaplūkoju viņu pašu attiecības.
Es cerēju, ka viņiem saskanēs, taču tobrīd es nevarēju iztēloties, kā viņi bučosies un skries viens aiz otra. Es nezināju, ka viņi sadosies rokās un dejos, saucot: “O, jā, o, jā!”. Es nezināju, ka viņi saliks kopā galvas, skatoties telvizoru vai zirgosies vannā.
Līdzīgi kā mans piedzīvojums bija kļūt par mammu vairāk nekā vienam bērnam, viņa piedzīvojums bija kļūt par brāli.
Agrāk es jutos vainīga un gribēju viņam atvainoties, ka viņš nav vienīgais, bet tagad es vēlos vēstīt: “Laipni aicināts būt par brāli!”.
Vienīgais, kas mūsu tuvībā ir mainījies, ir tas, ka tagad tuvība ir sadalīta starp četriem cilvēkiem. Un tā patiesi ir īpaša sajūta.
