Jutekliska saruna ar Ravelu 0
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) līdzās 90. sezonas jubilejas koncertiem un kamermūzikas programmām turpina arī ciklu “Koncertsarunas ar Goran Goru”, kura Morisa Ravela mūzikai veltītais koncerts notika 10. novembrī Lielajā ģildē.
Zālē redzamās publikas atšķirība no ierastajiem Lielās ģildes apmeklētājiem uzskatāmi vēsta par to, ka šī programma adresēta jauniešu auditorijai, taču tā tikpat labi domāta arī jebkuram citam. Pats esmu šādi izmantojis izdevību noklausīties vienu no izcilākajiem opusiem pirmsmodernisma laikmetā – Ludviga van Bēthovena 5. simfoniju – un atsaukt atmiņā krāšņās skaņu gleznas Nikolaja Rimska-Korsakova svītā “Šeherezade”.
Un atkal jāraksta – pat saliekot kopā 20. gadsimta industrializēto mūziku ar iepriekšējo laikmetu kultūru, visā tās vēsturē varēs atrast pavisam nedaudzus skaņdarbus, kas būtu tik skaisti kā Ravela klavierkoncerts Sol mažorā, turpretī 1928. gadā pirmatskaņoto “Bolero” nešaubīgi atpazīst pat tie, kuriem franču komponista vārds citādi ir pilnīgi svešs. Papildu vilinājums – Agneses Egliņas klavierspēle, kuru dzirdēt vienmēr ir prieks, savukārt klausītājiem labi zināmais klarnetists Guntis Kuzma pēdējos gados veiksmīgi sadarbojies ar LNSO arī kā diriģents.
Ravela Sol mažora klavierkoncerta lasījums tiešām nelika vilties, tomēr šī opusa samērojamība ar konkrēto zāli un akustiskajiem apstākļiem radīja virkni grūti atbildamu jautājumu. Neatkarīgi no tā jāteic, ka interpretāciju pianiste, diriģents un orķestris veidoja emocionāli pārliecinoši un loģiski pārskatāmi. Netiecoties pēc visātrākā tempa skaņdarba pirmajā daļā, atskaņotāji veiksmīgi izvairījās no tradicionālās nelaimes – muzikālo ainu kaleidoskopiskuma, šoreiz skanējumam piešķirot viengabalainu plūdumu, kurā spoži izgaismojās gan Ravela partitūrai piemītošais neoklasicisms, gan disonējošās džeza intonācijas un impresionistiskā ņirboņa. Otrās daļas apgarotie tēli izskanēja vēl trauslāk un introvertāk nekā citkārt, un fināla aizrautīgums bija patiesi spilgts kontrasts visam iepriekšējam, turklāt saglabājot spēles precizitāti un acumirklīgu sasaukšanos starp visiem atskaņojuma dalībniekiem.
Rīgā Ravela klavierkoncertu varēja dzirdēt drīz pēc vasaras priekšnesumiem Dzintaru koncertzālē, taču, par nožēlu, atklājās, ka arī Lielā ģilde ir tikai par kādu pakāpi piemērotāka šim kaprīzajam opusam. Pirmajā daļā visas nozīmīgās pūšaminstrumentu replikas skanēja pārāk tālu un aprauti – un metāla pūšaminstrumenti pavisam noteikti varēja spēlēt arī tīrāk. Arī citas aprises Ravela virtuozajā un nepārtraukti mainīgajā instrumentācijā brīžiem kļuva jūtami matētas un izkliedētas, un, lai panāktu tembrāli izsvērtu dialogu starp klavierēm un orķestri, pianistei un orķestra māksliniekiem nācās pielikt pamatīgas pūles. Bez šaubām, rezultāts neizpalika, bet interesanti, vai tas nebūtu sasniegts vieglāk, piemēram, ar citādu orķestra instrumentu izvietojumu? Vai – vēl jo vairāk – nomainot klavieres, kas Lielajā ģildē kļuvušas par īstu pārbaudījumu daudziem?
Par Morisa Ravela “Bolero” programmas veidotāji vēsta: “Vienam tā ir apokalipse, citam sportisks sekss, vēl kādam ritmiski iegrožota pūšaminstrumentu parāde vai stundas ceturksni ilgs kulminācijas process.” Te gan jāpiebilst, ka vairākums muzikologu pieņem, ka skaņdarba kulminācija iestājas tikai pašās beigās, bet interpretācijas iespējas jau var būt ļoti dažādas. Protams, šeit runa ir ne tikai par seksu – Ravela “Bolero” uzskatāms vienlaikus par nepārprotami jutekliskas un ļoti enigmātiskas mūzikas paraugu, kur atslēgu skaņdarba vēstījuma atklāsmei var meklēt teju bezgalīgi. Guntis Kuzma un LNSO šai ziņā neapmulsa – atskaņojumam tika izvēlēts īstais temporitms un dinamiskie kāpinājumi, panākta nepieciešamā precizitāte. Un tad jau neizpalika arī emocionālā suģestija visa skaņdarba gaitā un īsti dramatisks vēriens finālā.
Ņemot vērā Ravela Sol mažora klavierkoncerta stilu un raksturu, tikpat krāšņa un kolorīta varētu izvērsties arī Agneses Egliņas saspēle ar orķestri kādā no pieciem Dariusa Mijo klavierkoncertiem, analogā Fransisa Pulenka opusā vai, protams, Ravela klavierkoncertā kreisajai rokai. Bet, lai par to pienācīgi pārliecinātos, gan visdrīzāk vajadzētu braukt uz Cēsīm vai Liepāju.
