Demiters jūtas labi Kazahstānā 0
Latvijas hokeja izlases kandidātos pēc deviņu gadu pārtraukuma iekļauts aizsargs Renārs Demiters (28), kurš pēdējās četras sezonas aizvadījis dažādās Kazahstānas komandās.
Labākā sezona
– 2006. gada beigās Oļegs Znaroks, pie kura spēlēju komandā “LSPA/Rīga”, mani uzaicināja uz Latvijas izlasi, un aizvadīju divus mačus Izaicinājuma kausa izcīņā. Man bija tikko 20 gadi apritējuši. Trīs sezonas pie Znaroka ir neaizmirstamas, daudz ko iemācīja, viņa vadībā piedalījos vienā U–18 un divos U–20 pasaules čempionātos. Viens no tiem bija Narvā, kur uzvarējām pirmajā divīzijā, nākamais pēc gada – elites divīzijā Kanādā.
– Kāda šobrīd sajūta – esi uzaicināts kompānijas pēc vai vari pacīnīties par līdzdalību pasaules čempionātā Prāgā?
– Protams, gribētu aizbraukt uz Prāgu. Galvenais ir sevi labi parādīt un kārtīgi strādāt, tad treneri lai lemj. Jutos pārsteigts, ka mani uzaicināja uz izlasi, lai gan šī man bija labākā sezona.
– Parasti neesi izcēlies ar rezultativitāti – četri līdz seši punkti sezonā, bet šoreiz 31. Kas notika?
– Pirmkārt, treneru uzticība, jo, kā mani ielika pirmajā maiņā, tā paliku tajā visu sezonu. Spēlēju vairākumā, mazākumā, reizēm ik pēc divām maiņām, tādēļ spēles laiks bija ļoti liels, un jāteic arī paldies maniem maiņas biedriem – viņi bija rezultatīvāko spēlētāju saraksta augšgalā. Agrāk lielākoties nācies spēlēt trešajā vai ceturtajā maiņā.
Vilciens un autobuss
– Iepriekšējā sezonā ar “Arlan” aizkļuvi līdz Kazahstānas čempionāta finālam, arī vasarā trenējies šajā komandā. Kāpēc augustā tevi atlaida?
– Pēc turnīra Kokšetavā treneris man teica – pretenziju pret tevi nav, taču mums vajag spēlētājus ar kazahu pasēm, jo katra mača pieteikumā jābūt 11 vietējiem. Tā kā komandā leģionāru bija daudz, mani atlaida. Aģents uzreiz teica, ka “Astana” gatava dot līgumu, un es piekritu. Desmit komandu vidū ierindojāmies astotajā vietā un izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā zaudējām manai bijušajai komandai. Tā ir objektīvi spēcīgāka, tāpēc mūsu vadītāji neko nepārmeta. Astanas “Baris” ir atsevišķa organizācija, bet halles mums atrodas līdzās, gāju skatīties viņu spēles, tikāmies ar Oskaru Bārtuli, ar kuru esam ļoti labi draugi jau kopš bērnības.
– Kādi Kazahstānā sadzīves apstākļi?
– Astanā klubs deva 300 eiro, un pats varēji meklēt dzīvokli īrei. Man gan neizdevās neko atrast, dzīvokļi padārgi, tādēļ visu gadu nodzīvoju viesnīcā. Toties pārvietošanās ļoti lēta – izej uz ielas, pacel roku, mašīna uzreiz apstājas, un tu sarunā summu, par kādu aizvedīs. Apmēram divi eiro. Kazahstānā jūtos labi, Astana ir skaista pilsēta, man patika. Komanda piedāvā palikt ar tādiem pašiem nosacījumiem, bet es vēl nesteidzos ar atbildi – varbūt būs kaut kas vēl labāks turpat Kazahstānā vai citā valstī.
– Kā šosezon devāties uz spēlēm viesos?
– Lielākoties ar vilcienu un autobusu. Bagātākās komandas bieži lido, bet mēs tikai vienreiz. Ilgākais brauciens vilcienā bija 30 stundas, autobusā – 20. Ceļošana šeit ir trakākais, bet organisms jau pieradis. Aizej pēc tam uz treniņu, izskrienies, un normāli.
Beresņevs izglāba
– Uz Kazahstānu devies pirms četriem gadiem, noslēdzis līgumu ar Atirau “Beibarys”, taču tur tā arī neuzspēlēji. Kāpēc?
– Viņiem vasarā Tukumā bija nometne, un mani uzaicināja patrenēties, vēlāk piedāvāja līgumu. Ierados Kazahstānā, kausa izcīņā mani pāris reižu laukumā izlaida, bet sākās sezona, un sēdēju malā. Pagāja trīs mēneši, pacietības mērs bija pilns, sapratu – jāmeklē cits klubs. Arī Artūrs Ozoliņš, lai gan spēlēja un vāca punktus, negribēja palikt – trenera dēļ.
– Treneri Aleksandru Istominu, kura īstais uzvārds esot Peģikovs, Latvijā leģendāru padarīja nu jau aizsaulē aizgājušais Kaspars Astašenko. Kādas ir tavas atmiņas?
– Ne pārāk labas. Es gan viņa dusmas īsti nedabūju manīt, jo nespēlēju. Man bija stāstījuši par Istominu, tomēr likās, ka nevar būt tik traki, ka pārspīlē. Bet bļaušana un necieņa bija visur – laukumā, ģērbtuvēs, sadzīvē. Atceros, bijām uz spēlēm Rumānijā, viesnīcā zviedru galds – čaļi ēd cīsiņus, bulciņas un tamlīdzīgi. Treneris to ieraudzīja un sāka traukus purināt. Oficiantes nesaprata, kas notiek, bet viņš tā izgāza dusmas. Kola, kečups bija aizliegtas lietas. Interesantākais, ka vasarā sagatavošanās posmā nekā tāda nebija, it kā cits cilvēks.
– Tevi izglāba Leonīds Beresņevs?
– Mums bija mājas spēle pret “Arlan”, kuru vadīja Beresņevs. Pēc mača uzprasīja, kāpēc nespēlēju, izstāstīju situāciju, un viņš mūs ar Artūru uzaicināja pie sevis. Paldies viņam par to, uzticējās man, un daudz tiku laukumā. Kad aizpagājušajā vasarā Beresņevu nomainīja slovāku treneris, atkal sākās – vienu maču spēlē, divus nespēlē.
Mums garām iet Koba Jass un paslavē Renāru: “Kopā Liepājā spēlējām. Kad pārējie gāja meitenēs, viņš vienmēr palika divas stundas zālē un trenējās, pirms brokastīm krosiņus skrēja.” Jautāju Demiteram, vai tā bijis.
– Mazliet pārspīlē, bet principā – jā. Varbūt kādam talantīgākam pietiek ar mazāku darba apjomu, bet man noteikti smagi jātrenējas, lai ar savu augumu 1,72 metri varētu spēlēt.
– Dzirdēju, ka tu vasarās kopā ar Bārtuli un Mārtiņu Karsumu trenējies.
– Ar Oskaru trenējāmies pirms vairākiem gadiem, tagad viņam cita programma. Bet ar Karsumu, Ozoliņu un Raimondu Vilkoitu vasarās ejam pie vieglatlētikas trenera Edvīna Krūma. Man ļoti patīk, kopā arī vieglāk trenēties.
