Cipulis: Slovākijā saņēmu divreiz vairāk nekā Rīgas “Dinamo” 0
Latvijas hokeja izlasē šogad neuzaicinātais Mārtiņš Cipulis (35) tikai janvāra beigās atrada darbu Slovākijas komandā “Martin”, kur saskārās ar līdz šim vēl neredzētām dīvainībām. Par spīti neizteiksmīgajai sezonai, viņš apņēmies turpināt hokejista karjeru un, iespējams, kādreiz uzspēlēt arī izlasē.
Vēlais auglis
– Kāpēc šosezon tik ilgi biji bez darba?
– Sākumā gribēju tikt kādā no līgām, kas man ir interesantas, – Čehijas, Vācijas, Šveices, arī cerības uz KHL nebiju atmetis. Decembrī sapratu, ka jāskatās zemāk, bet beigās vienkārši gribēju kaut kur uzspēlēt. Protams, bija varianti – Polija, Anglija, Ungārija, Slovākijas un Čehijas otrā līga, bet tad es labāk nespēlēju vispār. Bija arī normāli piedāvājumi, četras reizes jau sakravāju ceļasomu, bet kaut kas allaž nojuka.
– Kā jūs ar Jāni Spruktu nonācāt Slovākijā?
– Jāņa aģents mūs abus aizsūtīja paketē. Alga? Divreiz lielāka nekā “Dinamo”. Visu vēl nav samaksājuši, taču gan jau, Martinas kluba vadībā ir normāli cilvēki.
– Atklāti sakot, tu pārsteidzi, jo komanda nav no stiprā gala.
– Jauna komanda ar mērķi saglabāt vietu ekstralīgā, tāpēc mūs ar Jāni pasauca. Kad iekļuvām izslēgšanas spēlēs, bija sajūta, ka esam izcīnījuši kausu. Slovākijā ir tik daudz sīkumu, kas profesionālam hokejistam grūti saprotami. Amatierisma piegarša. Piemēram, jālūdz Dievs, lai slidas normāli uzasina. Kādā treniņā trīs reizes pārasināju. Divu mēnešu laikā tā arī nesapratu, vai komandai ir masieris vai nav. Treneri drīzāk var nosaukt par skolotāju – to, ko viņš stāstīja, zināju jau piektajā klasē. Hokejistiem mistiskas traumas – vienu dienu tas sāp, otru kas cits. Un desmit spēlētāji tādi klibi, turklāt ne tikai Martinā, bet visās komandās.
– Slovākijā spēlēji arī pirms deviņiem gadiem. Vai kas mainījies?
– Toreiz nebija tik traki. Tagad izslēgšanas turnīrā spēlējām pret Košices komandu, kas organizācijas ziņā pārspēj dažas no KHL. Citi gan dzīvo ļoti bēdīgi. Nekad neko tādu nebiju redzējis – divi treneri lūdzas, lai hokejists iziet laukumā, bet viņš nevarot, jo iesnas. Citur spēlē ar pusnorautu kāju.
– Ievēroju, ka toreiz Popradā aizsargam Aleksandram Jerofejevam bija vairāk punktu nekā tev.
– Es taču esmu vēlais hokeja auglis. Tiesa, toreiz Turīnas olimpiskās spēles jau bija aiz muguras un Jerofejevs cīnījās ļoti labā vairākuma maiņā, kas piekrāmēja vārtus. Izslēgšanas spēlēs zaudējām pirmajā kārtā un braucām mājās.
Komandas spēlētājs
– Kādēļ, tavuprāt, Habarovskas “Amur” ir vienīgais KHL klubs, kurā sameti vairāk par desmit vārtiem sezonā – 12?
– Daudz ko noteic atvēlētais spēles laiks. Ja nelaiž vairākumā, tad nenormāli grūti savākt punktus. Habarovskā pirmajos 12 mačos neko neiemetu, pēc tam mani salika kopā ar Kopeikinu un Ņikuļinu, ļoti labi sapratāmies, bijām pirmā maiņa, spēles laika līdz acīm. Varējām darīt, ko gribam, treneri nejauca ārā.
– Kāpēc nepaliki “Amur”?
– Pēc sezonas vadītāji pārprasīja, ko es domāju par palikšanu. Daudzi pēc pirmā gada paziņo, ka nepagarinās līgumu, jo nevar izturēt lidošanu un slodzi. Man tas nesagādāja pilnīgi nekādu problēmu: aizveru acis – guļu, atveru – skrienu. Visi komandas biedri miegazāles ēda kā maizi, bet man ne reizi nav bijusi tāda vajadzība. Sacīja, lai dodos mājās un gaidu zvanu, sakārtos visus papīrus. Taču vasarā nomainījās treneris un atveda līdzi savus spēlētājus. Ilgi gaidīju, citur arī vairs īsti brīvu vietu nebija, un man ar visu labo statistiku neviens pakaļ neskrēja. Parakstīju līgumu ar Rīgas “Dinamo” un domāju, ka viss kārtībā, taču mājās man nekad nav īsti labi veicies un tā arī neesmu sapratis, kas par iemeslu.
– Izskatās, ka tev ir dzelzs veselība.
– Traumu dēļ šo to nācies izlaist, bet neko daudz. Varbūt tie ir gēni vai veiksme, varbūt tas, ka sekoju līdzi savai sportiskajai formai. Daudzi spēlē ar sāpēm, bet katram to slieksnis ir citāds. Laikam normāls organisms, arī savos 35 gados jūtos ļoti labi. Kad biju jauns, apļus vienmēr skrēju pirmais. Arī tagad vienu otru junioru apdzenu par apli.
– Tu kādreiz esi kāvies?
– Uz ielas – jā. Laukumā tikai dažas reizes, bail nosist (smejas). Vajag ko traku izdarīt, lai mani nokaitinātu, turklāt vienmēr licies, ka atbildīgos brīžos nedrīkstu tikt noraidīts. Esmu komandas spēlētājs.
– Ziemā stāstīji, ka pērnvasar tevi aicināja trenera darbā. Kas tas bija par piedāvājumu?
– Negribu trenēt, var nemaz nepiedāvāt. Tas nav man. Pagaidām turpināšu spēlēt. Astronomiskus piedāvājumus negaidīšu, tomēr domāju, ka varu uzspēlēt normālā līmenī. Varbūt arī izlasē, jo treneri nāk un iet. Man ir arī vairāki biznesa projekti, tādēļ gribētos ticēt, ka nebūs kā daļai hokejistu, kuri beidz karjeru un vai nu kļūst par treneriem, vai arī nojūdzas, jo nezina, kas tagad notiek. Viens no biznesiem ir tā dēvētā slieku audzēšana, kurā iesaistījos pēc Oļega Sorokina aicinājuma. Sapratu – kamēr nauda nāk, nevar to visu stulbi iztērēt. Ir vēl šis tas uzsākts. Ja vienā vai divās vietās nodegšu, tad vismaz ir cerība, ka trešā strādās.
