Ko par mums un Latviju domā lietuvieši, kuri šeit dzīvo? Lietuvas 105.gadadienā pārdomās dalās lietuvieši 42
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā pirmā no trim Baltijas māsām savu 105. gadadienu piedzīvo Lietuva, kas Neatkarības dienu svin 16. februārī. Jau janvārī mūsu dienvidu kaimiņi sāka svinēt arī citu nozīmīgu jubileju – galvaspilsētas Viļņas 700 gadus, aicinot ciemos uz dažādiem pasākumiem visa 2023. gada garumā.
Līdzīgi kā bērni nevar izvēlēties savus vecākus, tā valstis un nācijas – kaimiņus. Kur liktenis lēmis un nolicis, tur arī jādzīvo. Laikā, kad Eiropā atkal plosās karš, varam būt tikai pateicīgi, ka gar sāniem mums tagad ir draugu valstis ar līdzīgiem likteņiem pamatnācijām, kamēr austrumu robežas jānoslēdz un pastiprināti jāapsargā.
Nesenās Baltijas māsu simtgades svinības ikvienam vēl pavisam svaigā atmiņā. Daudz uzzinājām par kopīgo un atšķirīgo vēsturē, pašapziņā, kā arī draudzībā un sadarbībā. Saprotams, ka Latvijas medijos simtgades laikā lielākais uzsvars bija uz mūsu pašu, latviešu, atziņām un vēsturisko mantojumu. Taču ko par mums un Latviju domā, piemēram, lietuvieši, kuri šeit dzīvo? Vai viņi te jūtas kā mājās vai tomēr mentāli dzīvo Lietuvā? Apmeklēju Rīgas Lietuviešu vidusskolu, lai par to aprunātos ar Latvijas Lietuviešu kopienas priekšsēdētāju Rolandu Žalnierju un skolas direktori Jolantu Nagli.
Rīdzinieks no Jonišķiem
Rolands ir dzimis un uzaudzis Jonišķos, Viļņā izstudējis filozofiju, vēsturi un politiku, nesen – arī jurisprudenci. Uz Rīgu atbraucis pirms 17 gadiem Lietuviešu kopienas starptautiska sadarbības projekta ietvaros. Tā arī šeit iedzīvojies, kaut gan sākumā nepratis ne latviešu, ne arī Latvijā joprojām daudz dzirdamo un lietoto krievu valodu.
Tagad Rolands Žalnierjus ir Rīgas Lietuviešu vidusskolas direktores vietnieks, Lietuvas vēstures, ģeogrāfijas un etnokultūras skolotājs, dažādu sadarbības projektu vadītājs. Īsi pirms simtgades pasākumiem iesaistījos kādā mūsu tautas vienojošā vēstures izziņas pasākumā, un tad no iepazītajiem Lietuvas lietuviešiem gadījās dzirdēt, ka pie mums Latvijā, Rīgā, dzīvojot liels viņu priekšnieks – pats Pasaules lietuviešu kopienas viceprezidents. “Šī godpilnā amata pienākumus tiešām pildīju astoņus gadus.
Taču tagad savas pilnvaras tajā amatā esmu nolicis,” stāsta Rolands Žalnierjus. “Lietuvā šobrīd dzīvo apmēram 2,8 miljoni lietuviešu, rēķinām, ka ārpusē vēl ir vismaz 1,2 miljoni. Latvijā esam kādi 30 tūkstoši, no kuriem apmēram 10 tūkstoši dzīvo Rīgā. Tā konkrēti, protams, jau nemaz arī nevar pateikt, jo ļoti daudz Rīgā ir arī Lietuvas uzņēmēju un, piemēram, būvnieku, kuri nedēļas nogalē dodas uz mājām un Latvijas lietuviešu sadzīvē neiesaistās. Pēc Rīgas visvairāk lietuviešu ir Liepājā, kur vietējai biedrībai ir arī savs īpašums.
Daudz dzīvo Daugavpilī, Bauskā, Dobelē, Jelgavā un citur – pavisam Latvijā ir 15 teritoriālās lietuviešu organizācijas.
Lietuvas vēstniecības Latvijā pamudinājuma 2014. gadā visu šo organizāciju pārstāvji vienojās, ka jāveido viena visus pārstāvoša Latvijas lietuviešu kopienas pārstāvniecība. Tās vadību uzticēja man. Lietuvas Seimā ik pēc četriem gadiem sanāk un darbojas Pasaules lietuviešu biedrības seima. Vienā no tās darba sesijām 2015. gadā par Pasaules lietuviešu kopienas prezidenti ievēlēja Daļu Henki no Vācijas, bet par viceprezidentu mani, šajā amatā sabiju divus pilnvaru termiņus,” stāsta lietuviešu būšanas visā pasaulē pārzinošais rīdzinieks Rolands Žalnierjus.
Visvairāk lietuviešu ārpus Lietuvas tagad dzīvojot Lielbritānijā, Īrijā, ASV un Norvēģijā. Taču ļoti daudz arī citur, ko apliecinot kaut vai tikai viens fakts – Lietuvas valdība lietuviešu skolas atbalstot 54 pasaules valstīs. Lielākā daļa no tām darbojas svētdienas skolas režīmā, taču vairākās valstīs, piemēram, Polijā, Vācijā, Beļģijā, kā arī Krievijā un Baltkrievijā, pastāv Rīgas Lietuviešu vidusskolai līdzīgas mācību iestādes, kurās kā papildu priekšmeti ir iekļauta lietuviešu valodas, vēstures un tradīciju apmācība.
Pasaules lietuviešu kopienai viens no nozīmīgākajiem projektiem esot skolēnu apmaiņas programmas, regulāri izglītības un kultūras apmaiņas veicot ar Lietuvas un lietuviešu skolām citās valstīs. Notiekot arī jauno talantu starptautiskie konkursi. Vienam no tādiem, kas jau ilgus gadus regulāri notiek Londonā, žūrijas loceklis bijis arī Rolands.
Karaļa Mindauga kronēšanas un citi svētki
Nometnes un konkursi, protams, notiek arī Lietuvā. Piemēram, Traķos, kur vasarā uz pasākumu “Lietuva mūs vieno” sabraucot jaunieši no visas pasaules, mācās Lietuvas vēsturi un ģeogrāfiju, dalās ar labo praksi no savām zemēm un pilnveido savu lietuviešu valodu. Vasaras nometnes lietuviešu bērniem regulāri notiekot arī Latvijā. Tās organizē Rīgas Lietuviešu vidusskola sadarbībā ar Rolanda vadīto Lietuviešu kopienu un Lietuvas vēstniecību Latvijā – tāpat kā Lietuvas dienas Rīgā, daudzgadējos starptautisko dziesmu un deju festivālus “Manas Tēvzemes krāsas”, sporta svētkus “Sportosim lietuviski” un daudzus citus pasākumus.
“Ikdienā atzīmējam un svinam gan Latvijas, gan Lietuvas valsts kalendāra svētkus. Jāņu diena, Ziemassvētki, Lieldienas – mums ir ļoti daudz kopīgu svētku. Arī kopīgas tradīcijas, piemēram, Dziesmu un deju svētki, kas daudziem latviešiem par pārsteigumu turpinās arī Lietuvā, tikai ne tik plašā mērogā. Šīs lietas pārzinu ļoti labi, jo pats jau desmit gadus esmu arī Latvijas lietuviešu senioru deju kolektīva “Bijūnas” vadītājs un tagad, protams, aktīvi gatavojamies šā gada Vispārējiem latviešu dziesmu un Deju svētkiem.
Runājot tikai par Lietuvai raksturīgajām svētku dienām, noteikti jāizceļ Neatkarības diena 16. februārī un Valsts diena 6. jūlijā, ko ar himnas dziedāšanu un citām šādām reizēm piederīgām tradīcijām lietuvieši atzīmē plaši un visā pasaulē.
Saskaņā ar pagātnes hronikās minēto 1253. gada 6. jūlijā lietuviešu ķēniņu Mindaugu ar Romas pāvesta svētību kronēja par pirmo Lietuvas karali, tā sākās lietuviešu valstiskuma ceļš, kas izvērtās pilnīgi citāds nekā latviešiem, kamēr mūsu nācijas izveidoja savas neatkarīgās republikas 1918. gadā,” ar lietuviešu nozīmīgākajiem svētkiem īsi iepazīstina Rolands.
Pagājušajā gadsimtā pēc Pirmā pasaules kara vairāku mūsu reģiona politiķu izteikumos virmojušas idejas par Baltijas savienoto valstu izveidi, lai būtu lielāks spēks un ietekme. Līdzīgas idejas īsu brīdi izskanēja arī pēc PSRS sabrukuma, kad atjaunojām savu valstu neatkarību. Vai Rolands par šādām idejām ir dzirdējis un domājis?
“Pats par šādām lietām sevišķi aizdomājies neesmu, taču diskusijas par to, ka lietuviešiem un latviešiem vajadzētu kopīgu valsti, kurā iedzīvotāju skaits varētu tuvoties pieciem miljoniem un būtu arī ievērojama teritorija Eiropas kontekstā, tādas sarunas tiešām kādreiz esmu dzirdējis. Vismaz šobrīd nešķiet, ka būtu iespējams par šādām lietām vienoties. Cik tomēr tas ir sarežģīti, redzam kaut vai ekonomikā, kur valda konkurence un atsevišķos gadījumos arī saspīlējumi. Vienoties grūti būtu arī valodas dēļ – lai gan tās mums ir radniecīgas un no vienas indoeiropiešu saimes, sazināties tomēr nevaram, jo viens otru nesaprotam,” vērtē Latvijas lietuviešu priekšstāvis.
Kopumā latvieši Rolandam šķietot daudz mierīgāki par lietuviešiem.
Tādi, kuri sevi vairāk kontrolē. Lietuvieši esot daudz impulsīvāki, un rādās – arī uzņēmīgāki, ko tagad labi redzam un jūtam arī Rīgā. Savukārt ārzemniekiem mēs esot pilnīgi vienādi – lielākā daļa mūs jauc un neredz nekādas atšķirības. Šīs lietas Rolands Žalnierjus var labi salīdzināt, jo kopš 2020. gada ir arī Lietuvas Radio un televīzijas līdzstrādnieks Latvijā, bieži vien asistējot arī citu valstu medijiem, kuri interesējas par iedzīvotāju ikdienu Baltijas valstīs.
Skola sāka ar vienu klasīti
Rīgas Lietuviešu vidusskolā šogad mācās 715 audzēkņi. Ne tikai lietuvieši, jo tā ir Latvijas vispārizglītojošā skola ar to specifisko atšķirību, ka sadarbojas ar Izglītības ministriju arī Lietuvā, saņemot finansējumu lietuviešu valodas, Lietuvas vēstures un tradīciju stundām, arī citiem projektiem. Skolas pagalmā redzēju skolēnu autobusu ar lietuviešu uzrakstiem uz sāniem – tas esot nodots lietošanā no Lietuvas Republikas Izglītības, zinātņu un sporta ministrijas vēl prezidentes Daļas Grībauskaites laikā.
Kā pastāstīja skolas direktore Jolanta Nagle, šajā mācību gadā skola ievērojami paplašinājusies. Starpbrīžos skolas gaiteņos bērnu balsis skanot latviešu, lietuviešu un arī krievu valodā, jo tādēļ, ka Rīgas Lietuviešu vidusskolā ļoti augstā līmenī esot tieši latviešu valodas pasniegšana, pēdējos gados tur mācoties daudz bērnu arī no krieviski runājošajām ģimenēm.
Direktore ir kā uzskatāms piemērs Rolanda minētajam, kādēļ ārzemnieki lietuviešus un latviešus nevar atšķirt.
Lai arī Jolanta dzimusi un mācījusies Lietuvā, apprecējusies ar latvieti un nu jau 29 gadus dzīvo Rīgā. Latviešu valoda bez jelkāda akcenta, par skolas direktori kļuvusi pirms septiņiem gadiem.
“Rīgas Lietuviešu skolu nodibināja 1991. gadā ar vienu klasīti. Pa šiem gadiem tā izaugusi vairākkārtīgi. Neskatoties uz to, telpu mums joprojām ir par maz. Piemēram, 16. februārī, kad ar svinīgo pasākumu, Latvijas un Lietuvas himnām atzīmēsim Lietuvas Republikas 105. gadadienu, audzēkņiem pasākumi jārīko vairākās reizēs, jo vienā zālē nesatilpstam.
Kad pie mums uz kādiem svētkiem atbrauc Lietuvas lietuvieši, viņi ir pārsteigti un brīnās – mēs te nacionālos svētkus svinot plašāk un pamatīgāk nekā pašā Lietuvā. Tā jau arī ir, jo šeit jūtamies kā mājās! Lietuva ir ļoti tuvu, līdz ar to neviens Latvijā dzīvojošais lietuvietis ilgošanos pēc etniskās dzimtenes īsti neizjūt – visu laiku esam blakus,” saka Jolanta Nagle.
Kad kopīgā vēsture kļūst aizraujoša
Ja svarīgiem faktiem un gadu skaitļiem, kas spējuši ietekmēt tautu likteņus, ieraugām atskaņas mūsdienās vai vēl labāk – domubiedrus, kuri vienmēr un visur savstarpējo interešu pirmajā vietā neliek tikai dienišķo maizi ar desu, tad mūsu kaimiņu būšana, kopīgās vēstures izzināšana sāk kļūt ļoti interesanta un aizraujoša.
Par to esmu pārliecinājies, pirms vairāk nekā sešiem gadiem bez jelkādiem tālejošiem plāniem noorganizējot teritorijas sakopšanas talku kādā tolaik pamestā īpašumā Jaunsvirlaukā. Jo biju uzzinājis, ka šī ciema muižā jeb Baltajā mājā, kā to vietēji kādreiz dēvējuši, no 1855. līdz 1859. gadam dzīvojuši vai to apmeklējuši gandrīz visi tā laika lietuviešu nacionālās atmodas dižgari, no kuriem ievērojamākais bija vēsturnieks, literāts un kultūras darbinieks Simons Daukants (1793–1864). Viņa vārdam un personībai lietuviešu kultūrā ir tāda pati vieta kā Rainim vai Baronam mūsējā. Par to arī šodien ikviens var pārliecināties, apmeklējot Viļņu: Lietuvas prezidenta rezidence atrodas Simona Daukanta laukumā, īpašas piemiņas vietas šai personai ir arī Viļņas universitātē un citur Lietuvā.
Vēl lielāku interesi un pat intrigu radīja pagājušā gadsimta 90. gados atsevišķu Lietuvas vēsturnieku izteiktie minējumi, ka, iespējams, tieši Jaunsvirlaukā Svitenes upītes krastos šiem lietuviešu dižgariem, kuri tur bija raduši patvērumu no vajāšanām savā dzimtenē, radusies un izauklēta tobrīd pārdrošā ideja par savas – nacionālas un patstāvīgas – Lietuvas valsts izveidošanu, un Jaunsvirlauka tādēļ lietuviešu vidū esot pelnījusi pat memoriāla statusu.
Talku rīkojām simboliskā dienā – 18. novembrī. Brīvprātīgā teritorijas sakopšana bija kā neliela pateicība par mūsu tautas atgūto brīvību un cieņas izrādīšana brāļiem lietuviešiem. Kā talciniekiem patika stāsts par lietuviešu dižgariem un leģenda par tajā vietā izloloto Lietuvas neatkarības sapni! Kā tas iedvesmoja cilāt darbarīkus, kādu pašapziņu deva!
Daudz ūdeņu aiztecējis arī kopš tā notikuma, taču tagad ir pamatotas cerības, ka šī vieta atdzims un atkal piedzīvos savu renesansi.
Ziņas par pasākumu bija nonākušas dzirdīgās ausīs Viļņā, izveidojās kontakti un draudzība, dažādu kopīgu pasākumu organizēšana. Jaunsvirlaukas muiža tagad nonākusi privātās rokās. Jaunajam saimniekam ir interese ēku atjaunot, paredzot telpas arī vēsturiskai ekspozīcijai un “lauku akadēmijai”, kāda Jaunsvirlaukā pastāvējusi dižo lietuviešu laikā. Pērn Jelgavā notika zinātniski praktiska konference, veltīta Simonam Daukantam, kuram šogad aprit 230 gadu – vēl viena liela jubileja un vairāki pasākumi.
Tieši Jelgavas konferencē pirmo reizi satikos ar Rolandu Žalnierju. Uzzināju daudz ko jaunu un arī to, ka lietuvieši savējo sabiedriskos projektus atbalsta visā pasaulē. Pilnīgi iespējams, ka arī Jaunsvirlaukas muiža jau tuvākajā laikā varēs pretendēt uz materiālu atbalstu no Lietuvas puses un pagaidām nomaļā vieta kļūs par tūrisma objektu – it sevišķi lietuviešiem, kuri ļoti labprāt lielā skaitā apmeklē no robežas netālo Rundāli, Bausku un arī Jelgavu.
Uz šīs optimisma pilnās nots nu jau mūsdienu stāstam par lietuviešu dižgariem prasītos loģisks punkts vai vismaz pauze, taču labo kaimiņattiecību iegrieztais ritenis nestājas. Janvārī kopā ar pārgājiena “Apkārt Latvijai” dalībniekiem apmeklēju Saldus novada Ezeri – ciematu, no kura labi var redzēt Mažeiķu pilsētas rūpnīcu skursteņus Lietuvā.
Vietējās skolas direktore stāstīja, ka kādreizējā Ezeres vidusskola audzēkņu trūkuma dēļ pārtapusi par pamatskolu, bet kopumā pierobežas ciems turoties itin braši, daudzi braucot strādāt uz Mažeiķiem, tāpat arī iepirkties. Skolai lielākais priekšā stāvošais pārbaudījums būšot atrast otrās svešvalodas pedagogu, kurš aizstās līdz šim mācīto krievu valodu. Paliekot arī jautājums – kādu valodu mācīt?
Pārgājiena dalībniekiem uzreiz bija padoms – nu lietuviešu taču!
Iespējams, ka uz vietas tas nemaz tā arī nebija ienācis prātā, jo pierobežā visi, kam to vajag, lietuviski jau runā. Mūsu pārgājiena grupai bija pievienojušies seši Latvijas apceļotāji no Mažeiķu tūristu kluba – ja viņi kopīgajās sapulcēs kaut ko nesaprata, tūlīt dabūja perfektu tulkojumu no Ezeres latviešiem.
Sapazināmies, sadraudzējāmies un ar lielu savstarpējo pārsteigumu atklājām, ka ir tik daudz kopēja, par ko runāt – ne tikai par benzīna vai gāzes cenām, tagadējās dzīves dārdzību. Izrādījās, ka divas dāmas no Mažeiķu tūristu kluba aizpagājušajā gadā piepildījušas senu sapni – veikušas tādu kā katram lietuvietim piederošu svētceļojumu, ar kājām noejot vairāk par 300 km pārgājienā no Simona Daukanta dzimtā ciema līdz Viļņai.
Atkārtojušas to pašu ceļu, kuru XVII gadsimta sākumā veicis nākamais visas Lietuvas dižgars. Mums divās dienās bija jānoiet 50 km, un varat jau iedomāties, ka laiks un kilometri ar tādiem ceļabiedriem kusa nemanot, jo bija tik daudz atkal jauna, ko par kaimiņu būšanām pārrunāt.
Ar to visu gribēju tikai ilustrēt, ka bangojošajā pasaulē neesam vieni. Mums ir labi kaimiņi, mēs cienām viens otru un draudzējamies gan varas vertikālajā, gan tautas horizontālajā dimensijā. Mēs esam un vienmēr būsim blakus – daudz laimes un saules mūžu, Lietuva!
