Uzasināt prātu sportā 0
Ja ķermenis pierod pie sporta, bez tā vairs nevar iztikt, citādi sāk sagurt, prāts zaudē mundrumu.
Bērnībā gan vairāk muzicēju, biju dziedātāja, koriste. Kad man bija 12 gadu, mamma (māksliniece, grafiķe Inese Lieckalniņa – red.) aizveda uz aerobikas nodarbībām Dailes teātrī, vingrojām kopā ar māsu Ilzi (Valmieras teātra aktrise Ilze Lieckalniņa – red.). Kopš tā laika sports ir mana atkarība.
Mans iknedēļas prieks ir fiziskās nodarbības trenažieru zālē, kur darbojos trenera vadībā. Vēl esmu aizrāvusies ar pludmales volejbolu, spēlēju vienā komandā ar vīru. Tas ir lielisks atpūtas veids vasarā, turklāt dod iespēju iemācīties būt komandā, spēlē just citus.
Sportā man vienmēr bijusi relaksējoši draudzīga attieksme, esmu kautrīga pret lieliem veikumiem. Spēlējot komandā, vairoju sevī gribu uzvarēt garšu. Tas ir mans izaicinājums.
Piepildīt motocikla sapni
Motocikls ir mans sapnis kopš bērnības. Mazotnē man bija mazs, balts spēļu mocītis, ar to bieži rotaļājos. Reiz veikala skatlogā ieraudzīju gaiši zilu Suzuki un pārliecināti teicu tētim: kad izaugšu, man tāds būs! Pirmo reizi ar motociklu braucu 12 gadu vecumā. Vēlāk piedzīvoju braucienu arī ar krosa moci trasē.
Motocikli patīk mums abiem ar vīru. Tas ir stāsts par vēju un brīvību. Tā ir dzīves garša un piedzīvojums. Mums ir draugi, kuriem arī patīk motocikli, rīkojam kopīgus braucienus. Draudzējamies arī ārpus motociklu sezonas. Tā ir mūsu motoģimene.
Veltīt sevi ēdienam
Ar ēdienu man ir duālas attiecības. Ja kādā dzīves posmā ir ļoti daudz darba, nepārtraukts pienākumu virpulis, ēšana paliek otrajā plānā. Tad ir vienalga, ko iemetu mutē un vai vispār paēdu. Kad šis posms beidzas un rodas brīvāks laiks, izbaudu ēst gatavošanu, man patīk to darīt un arī padodas. Ieklausos savā ķermenī, ko tas prasa, gatavoju vienkārši, bet gardi.
Esmu pamanījusi kādu niansi. Reiz emocionāli grūtā dzīves periodā pagatavoju savu iecienīto vistu ar dārzeņiem. Parasti tā izdodas ideāla, bet piepeši bija pilnīgi bezgaršīga. Biju pārsteigta. Taču tad sapratu – ēdienā nebiju ielikusi sevi visu, nebiju to darījusi ar mīlestību.
Burāt un ķert vēju
Man ļoti patīk ūdens un vējš. Bērnībā gribēju būt kuģa kapteine, varbūt tāpēc, ka televīzijā tolaik rādīja seriālu Rēdereja. Man patīk ūdenssporta veidi, esmu gan veikojusi, gan kaitojusi. Tagad mācos burāt. Fiziski tas ir visai grūti, bet skaisti.
Burāšana notiek ar tā dēvēto platu klases jahtu. Apguvu tās vadīšanu, tagad praktizējos burāt. Svarīgi iemācīties noķert vēju, to sajust. Vēju var ķert ar ausīm. Ja pūš no aizmugures, vajag just brīdi, kad vējš gar abām ausīm iet vienādi.
Vēl var raudzīties ūdenī. Skat, pa ūdens virsmu skrien burbulīši, tātad pūš vējš.
Restartēt dienu
Nav jēgas braukt ar mašīnu, ja tajā nav benzīna – tāpat nekur netiksi. Tāpēc vismaz reizi mēnesī man vajag vienatni, būt tikai ar sevi. Parasti jau vairākas dienas iepriekš nojaušu, jūtu – drīz būs šī diena. Tad pienāk rīts, kurā skaidri zinu – šodien! Pat ja kaut kas sarunāts, palūdzu pārcelt, samainu. Palieku ārpus telefona zvaniem, bez cilvēkiem blakus. Šajā dienā es ļaujos būt. Nereti visu dienu klausos mūziku, citreiz skatos filmas. Pat ja dziesmas vai filmas zinu gluži vai no galvas, man ir ļoti svarīgi būt tajās tieši tobrīd.
Šajā dienā notiek daudz kas, taču tikai manī, iekšējos procesos. Kaut kas tiek izsāpēts, saprasts, dvēsele attīrās, notiek restarts.
Atvērt līdzatkarības slazdu
Kopā ar domubiedriem izveidojām pašatbalsta grupu līdzatkarīgajiem. Ir apzināts, ka 10–20% Latvijas iedzīvotāju ir atkarīgi no vielām vai procesiem. Ir ļoti daudz alkoholiķu, narkomānu, azartspēlmaņu un citu atkarīgo. Taču katrs atkarīgais ietekmē vēl vismaz četrus cilvēkus, tiek skarta visa ģimene. Līdzatkarība ir milzīga problēma valstiskā līmenī, jo cilvēks, kurš cieš tuvinieka atkarības dēļ, nevar pilnvērtīgi strādāt. Tomēr par līdzatkarību kaunas, baidās runāt, tā ir diskrēta, jutīga tēma. Bet es zinu, ka no šā slazda iespējams izkļūt!
Kādā brīdī sapratu – nedrīkst gaidīt, kamēr kaut kas mainīsies pats no sevis, ir jādara! Uzaicināju Ikšķiles apkaimes cilvēkus, kuriem ir šāda problēma. Domāju tā: ja atsauksies kaut vai viens, arī tad vērts īstenot šo ideju. Atnāca piecpadsmit, un tas ir daudz.
Neslēpšu, man nav viegli dzirdēt stāstus par notiekošo šo cilvēku ģimenēs, sāp sirds, es bieži raudu. Taču man ir prieks, ka mūsu grupiņā cilvēki var rast sapratni un spēku, atgūt dzīvesprieku.
