“Jūs visi taisāt vēsturi”. Saruna ar dzejnieci, prozaiķi un tulkotāju Dainu Avotiņu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdien, 1. maijā, Mūža balva Latvijas literatūrā tiks pasniegta dzejniecei, prozaiķei un tulkotājai Dainai Avotiņai.
Pie viedās dzejnieces, kura jau kopš deviņdesmitajiem gadiem dzīvo 1914. gadā celtajā vecmāmiņas mājā Staiceles pagastā, “Latvijas Avīze” devās pareizticīgo Lieldienās. Pa ceļam trallināja cīruļi, ziedēja pūpoli un, redzot dabas pavasara atmodu, radās daudzi jautājumi par zināšanu un nezināšanu, par mūslaiku gaismu un tumsu. Telefonā, ceļu stāstot, dzejnieces balss bija jauna, un vēlāk sarunājoties viņa stāstīja, kā domā vēl joprojām veidojot stāstus.
Dzejniecei, kura pagājušajā rudenī nosvinēja 95. dzimšanas dienu, joprojām piemīt ass prāts un paškritika. Viņa ar smaidu saka: “Laikam smadzenes, kuras trenētas visu mūžu, tā vienkārši nemaz nevar apstādināt.” Vai var ko vēlēt Mūža balvas Latvijas literatūrā ieguvējai? Jā, var – labu veselību un spēku garā mūža domas pierakstīt balss ierakstos, jo, kad viņa runā, ne reizi “rakstīt” neatskan pagātnes formā.
Kā vadāt pavasara dienas?
D. Avotiņa: Esmu gausa, kad ārā līst, skatos pa logu, kad ir jauks laiks, izeju ārā, mazdēls uztaisījis lapenīti, kur sēdēt. Domāju par veco liepu, tā laikam celta reizē ar šo māju. Daudz domāju par apkārtnes kokiem, daudzi no tiem izauguši, kopš dzīvojam šeit.
Tagad gan slikti redzu un ir tik žēl par to, kas palicis neuzrakstīts. Es jau nerakstu kā īsta rakstniece, pat neuzskatu sevi par īstu rakstnieci. Rakstu tādus kā labākus “dzeltenās preses” romānus, tādus patiesus romānus par cilvēkiem. Romāni nākuši no labiem, mīļiem, pazīstamiem, arī svešākiem cilvēkiem.
Palika neuzrakstīti daudzi darbi, kurus labprāt būtu vēl uzrakstījusi. Piemēram, par Jāni Peteru, visu mūžu esam draudzējušies. Turklāt man liekas, ka viņš ir pārāk liels, pārāk cildens, lai es par viņu rakstītu. Varbūt es uzrakstītu tā, ka cilvēkiem būtu interesanti lasīt, bet tas nebūs Peteram raksturīgs. Gribēju uzrakstīt, bet vairs neuzrakstīšu, tas ir skaidrs.
Varbūt jums vajadzētu aprakstīt savu mūžu?
Par sevi nevar un nevajag rakstīt, arī par bērniem ne. Tas ir dīvaini, bet par tuviem cilvēkiem nevar uzrakstīt, par to ir grūti rakstīt. Es uzrakstīju romānu “Kad lausks cērt” (2011) par savu vecmāmiņu, vecotēvu. Man ir žēl, ka nerakstīju dokumentālo romānu, visus notikumus tieši tā, kā tie bija, es gan tā īsti neko nezināju, kas noticis kara laikā. Tā man liekas mīļākā no visām sarakstītajām grāmatām, laikam tā bija arī vispopulārākā. Bija laiks, kad gandrīz katru gadu iznāca pa grāmatai, kopā sanāca vienpadsmit romāni. Sāku rakstīt, kad saimniecību atdevu meitai, domāju, staigāju, sēdēju un rakstīju.
Man pašai liekas – literatūra bija laba, jo patika cilvēkiem un tā bija īsta patiesība. Piemēram, Salacgrīvas ostā ieraudzīju Stašonkuli, viņš bija kapteinis, izstāstīja savu dzīvi, un es to aprakstīju. Bet tā bija patiesība, gandrīz tāda pati kā dzīve. Tā, kā rakstīja Zigmunds Skujiņš, tā es nevaru, tādu nodomu man nebija.
Pirms romāniem jūs rakstījāt dzeju…
Dzeju nomainīja proza, dzejoļus jau nevar izdomāt, tie atnāk paši, tikai tad tie ir īsti dzejoļi. Kad atnāca proza, rakstīju to, lai nu ņem par labu; kāda tā ir, tādu to palaidu pasaulē, vairāk nevaru uzrakstīt. Kad atnācu dzīvot uz šejieni, bija tik ārkārtīgi daudz saimniecisko rūpju, viss bija nolaists, meitai bērniņi mazi… Kādus gadus trīs četrus nerakstīju nemaz.
Tagad jaunieši raksta pavisam citādi, bez romantisma, bet man liekas, ka dzeja bez romantisma nevar iztikt, bez jūtām tā vairs nav īsta dzeja. Es gan daudz nelasu jaunos dzejniekus, vienīgais, kas man patika, bija Kārļa Vērdiņa dzejoļi. Var jau būt, ka es pati aizgāju prom no dzejas. Pagājušajā gadā, uz savu 95. dzimšanas dienu, gan biju nodomājusi izdot vienu atkārtotu dzejas grāmatu, bet pusīti sataisīju, otra puse tā arī palika nesakārtota.
Vai esat laimīga par to Latviju, kādā mēs dzīvojam?
Esmu priecīga. Es gan būtu laimīgāka, ja latvieši būtu vienādāk vērsti. Tagad ir tā, ka laukos cilvēki domā savādāk un pilsētā savādāk, ir diezgan liela sašķeltība. Esmu laimīga, bet tas jau ir manā amatā – meklēt, kā varētu labāk. Ja grib rakstīt, tad ir jāsaredz abas puses.
Kas jums sagādā prieku?
Mazbērni, mazmazbērni. Mans mazdēls Mārtiņš atnāca te strādāt, ļoti par viņu priecājos. Daudz te nevar izaudzēt, bet šeit ir pamats visiem dzīvotājiem.
Kāds ir Latvijas pamats?
Latvijas pamats pašlaik ir diezgan dīvains, patiesībā tomēr tai vajadzētu būt zemei, zemkopībai. Bet – mežs! Mežs taču ir mūsu zelts un dārgums. Jaunā paaudze, visi jaunie – jūs tagad esat Latvijas pamats. Kas kopj zemi, nezina citus darbus, kas kopj mežu, nezina neko par zemi. Kas ir augstā zinātnē, tie vairs nezina neko citu kā tikai savu zinātni, esam sašķelti.
Bet jaunatne tomēr iet uz savu mērķi, darbojas no visas sirds. Laukos gan vēl drusciņ palikuši tie padomju laika vecāku bērni, kas nav nekur neko sasnieguši, bet to jau ir maz, arī viņi sākuši strādāt. Un, kad sāk strādāt, tad to dara pamatīgi. Jaunie cilvēki ir Latvijas pamats, lai tikai Dieviņš dod, ka viņi varētu nebraukt prom. Arī Latvijā ar darbu var sasniegt ļoti daudz.
Kādas jūs saredzat mūsu rakstura īpašības – gan labās, gan sliktās?
Jautāju mazdēlam, vai viņš atkal ies algotā darbā, nestrādās mājās vien. Katram normālam cilvēkam ir vajadzīgs darbs, viņš atbildēja. Man liekas, ka tā skan patiesība – ja ir īsts cilvēks, viņam vajadzīgs strādāt, un viņš dara to, ko māk. Galvenais ir darba mīlestība. Es gan maz eju cilvēkos, bet tie jaunieši, kuri man ir apkārt, visi ir strādīgi, visi darbojas, visi strādā melnās miesās, vienalga, ar galvu vai rokām.
Pie sliktajām īpašībām var nosaukt skaudību vienam pret otru. Reizēm viss ir pavisam labi, bet pavīd tas gruzītis, melnumiņš, ko saskata otrā. Tas jau laikam gan ir no laika gala, vēl no veciem laikiem. Bet, kad gadās bēdas, lielāka nelaime, tad uzreiz iet otram palīgā, tas nekas, ka bija kādreiz apskaudis. Tā tomēr nav nepārvarama nelaime, to var saprast, varbūt tas ir cilvēcīgi.
Vai esat gandarīta par savu mūžu?
Es par savu mūžu esmu gandarīta gan. Daudzreiz vakaros domāju – ko gan neesmu pieredzējusi, kāda bija bērnība mežsarga mājiņā, tad skolas gadi, Rīga, tad trakais jampadracis Rīgas izdevniecībā (no 1966. gada). Rakstnieku savienība (no 1968. gada) jau bija zināms mērķis. Tas bija visvarenākais laiks, tur nāca visas atklāsmes… Nemaz nejutu, ka strādāju, visi gājām pa vienu ceļu, bija jāiet.
Kādam vajadzētu uzrakstīt par visu mūsu paaudzi – Regīnu Ezeru, kluso, stipro prozaiķi Visvaldi Lāmu, romantisko Āriju Elksni, dzejniekiem Imantu Auziņu un Vitautu Ļūdēnu, Māri Čaklo. Tur bija daudz stipru cilvēku. Par viņiem vajadzētu runāt, tā ir mūsu vēsture, nevis, kad vecais jau gandrīz aiziet, viņam iedod balvu. Ātrāk, kamēr vēl var izstāstīt savu mūžu. Mans mūžs ir bijis ļoti pretrunīgs.
Vai padomju laikos domājāt par tiem rakstniekiem un dzejniekiem, kuri dzīvoja ārpus Latvijas?
Kad bija atbraukusi Velta Toma un Olafs Stumbrs, viņus tikai paslepen varējām atvest uz Vecsalacu. Oficiāli mēs neko nezinājām, bet neoficiāli, protams, zinājām. Mēs nevarējām plaši izvērsties – paklusām, paklusām, lēniņām, lēniņām, pa vienam. Bet, piemēram, par Anšlavu Eglīti nevarēja runāt nemaz, tomēr jau runāja. Mēs zinājām. Skatos uz mazbērniem, viņi nemaz nevar iedomāties padomju laikus, nemaz arī necenšos stāstīt.
Kā toreiz pēc kara, cilvēki, kuri bija auguši brīvā Latvijā, tik ātri saprata, ka ir lietas, par kurām labāk nerunāt.
Viņi nedomāja par sevi, bet par bērniem, ģimeni. Tās šausmas neviens nevarētu izturēt. Vienīgais, kā varēja vieglāk dzīvot, bija nezināt. Mani audzināja tēvs, un viņš mani sargāja, lai es neko nezinātu, lai man nebūtu tik bīstami. Viņš zināja visu, kas notiek.
Vai jums bija brīnums, kad Latvija atdzima?
Jā. Neviens jau savā sirdī nebija melns un lupatains, tikai klusēja. Vienā otrā ģimenē vecāki jau tomēr sāka stāstīt. Man liekas, klusēja līdz Staļina nāvei, vēlāk sāka runāt. Arī Ojārs Vācietis nāca ar saviem dzejoļiem…
Atceros, mēs ar Literatūras propagandas biroju braucām apkārt pa Latviju… Kā cilvēki nāca! Tas bija jocīgs nosaukums birojam, un man piedāvāja to vadīt. Teicu, ka ņemšos to darīt, bet tikai tad, ja tas būs pakļauts Rakstnieku savienībai un neviens mani nekontrolēs. Un neviens mūs arī neaiztika! Cilvēki arī toreiz bija dažādi.
Tagad Krievijā ir propagandas ziņu raidījumi.
Tie ir meli. Meli. Šausmīgi meli. Propagandu ir jāmāk taisīt tā, lai tai ir apakšā patiess pamatiņš. Ja tur ir meli vien, nekas neiznāks. Vajadzētu izdomāt citādu vārdu tai krievu propagandai. Ja mazajā Latvijā padomju laikos tomēr visu zināja, es nesaprotu, kā tas tagad var būt. Vai viņiem pārklāj pāri melnu vāku? Par visām šausmām tiešām neko nezinātu?
Šis ir briesmīgs laiks, tomēr laiku nevar nosaukt par briesmīgu, cilvēki paši ir briesmīgi, viņi laiku padara briesmīgu. Bieži domāju – nevar taču norakstīt visu lielo krievu tautu, bet nezinu, arī pie mums liels vairums padomju laikā bija akli, arī es pati. Komjauniešu gados tiešām ticēju, mēs jau tajā laikā daudz par ko nemaz nedrīkstējām runāt, es arī daudz ko nezināju… Netiku melojusi, netiku runājusi nepatiesību, bet nezināju, tāpat kā tagad, iespējams, Krievijā Putinam tic krievu cilvēki.
Esat nodzīvojusi tik garu mūžu, vai domājat, ka vēsture mēdz atkārtoties?
Man liekas, ka vēsture nevar atkārtoties – kā var atkārtoties kas tāds, ko dara citādi cilvēki. Ja padomā – visi mani mazbērni ir briesmīgi stipri noskaņoti par Latviju. Es pat baidos ko teikt, ka nepasaku ko aplam. Mani mazbērni taisa, jūs visi taisāt vēsturi, vēsture neatkārtojas.
