“Jūs visi esat vienādi.” Austra Gaigala vērtē grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā” 0
“Puika, kurš redzēja tumsā” ir dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces otrais literārais darbs grāmatas formātā; viņa debitēja 2016. gadā ar grāmatu bērniem “Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss” (“Lietusdārzs”).
Intriģējoši, ka gandrīz vienlaikus ar grāmatas klajā laišanu pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvo arī luga ar šādu pašu nosaukumu Viestura Sīļa režijā, kur lomās Agnese Cīrule, Ainārs Ančevskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers un Romāns Bargais.
Būdams stāsts par redzīgu zēnu, kurš piedzimis neredzīgo ģimenē (vai arī otrādi – neredzīgo ģimeni, kurā piedzimis bērns bez redzes traucējumiem), tas vienlaikus skar virkni citu cieši saistītu problēmu.
Vispirms jau autore detalizēti parāda neredzīgo vidi – sākot ar nepieciešamību pēc pedantiska un nemainīga apdzīvotās vides iekārtojuma, turpinot ar pārvietošanās taktiku, attiecībām ar “parastajiem” cilvēkiem, kā arī kopienas aktivitātēm.
Tiek izgaismoti dažādi specifiski aspekti, piemēram, problēmas, kādas neredzīgajiem sagādā tāds šķietams sīkums kā ceļa remonts ierastajā maršrutā; mazgājamās veļas šķirošana; palīdzības nepieciešamība iepērkoties; neapmierinātība ar biedrības darbību, izkritušās stikla acs sameklēšana istabas stūrī un paukšķis, ar kādu tā tiek ievietota atpakaļ starp plakstiņiem…
Tāpat plašākam cilvēku lokam diezin vai ir pazīstamas dažādas ierīces, kas atvieglo neredzīgo cilvēku ikdienu: palīgierīce, kas palīdz noteikt apģērba krāsu, Braila pulkstenis, svari, kas mērījumu nolasa skaļi u. c.
Bet uzmanības centrā, protams, ir Jēkabs – jau no dažu gadu vecuma līdz nopietnam padsmitniekam un noslēgumā pieskaroties arī trīsdesmitgadnieka rezumējumam.
Varbūt precīzāk – uzmanības centrā pēc loģikas vajadzētu būt bērnam, bet patiesībā šajā tekstā to pilnā apjomā piesaista bērnam nepieciešamība būt atbildīgam par pieaugušajiem: “Es esmu mammas izlolots sapnis. Ideālais bērns. Atbildība diezgan milzīga, jāsaka, kā ir.” (18. lpp.)
Šī atskārta diktē nepieciešamību savas bērna nepieciešamības lielā mērā pakārtot vecāku nepieciešamībām: gan dauzīties var atļauties tikai tad, kad vecāku maņas to nepamana, gan no skolas laikus jāatgriežas, lai ģimenes maltīti pagatavotu.
Bet vislielākā, protams, ir morālā atbildība par vecāku, jo īpaši mātes, emocionālo pašsajūtu: “Īsi sakot, ja mamma smaida manis dēļ, tad sanāk, ka es esmu pierādījums tam, ka, par spīti visam un visiem, mammas dzīve tomēr ir izdevusies.” (19. lpp.)
Disonanse starp atbildības nastu, fiziski un morāli ierobežojošo vidi un apkārtējo pasauli, iekļaušanos sabiedrībā vēl aktuālāka kļūst, sasniedzot skolas un jaunākā pusaudža vecuma gadus, kad sabiedrībai zēna dzīvē pakāpeniski ir jākļūst dominējošai, bet iepriekš nospraustās robežas to liedz. Viens no disonanses kulminācijas brīžiem, kas spilgti aprāda komunikatīvo neprasmi, ir reakcija uz nepazīstamu vienaudžu tuvošanās un iepazīšanās mēģinājumu: “”Ejiet jūs visi dirst, stulbie sūdabrāļi, jūs visi esat vienādi, op-tvajumaķ!” noaurojos, citēdams omi…” (63. lpp.)
Līdzīgi kā autores pirmajā grāmatā, arī šajā darbā liela nozīme ir mājdzīvniekam. Pirmajā grāmatā kucēns bija tās centrā, bet stāstā “Puika, kurš redzēja tumsā” kaķa tēls izgaismo vienu no centrālajām tā problēmām, proti, vientulību un atsvešinātību, kas savā ziņā stāsta varoņu gaitas caurvij jau paaudzēm: “.. Muris ir manas mammas bērnības kaķis. Viņas personīgais kaķis! Viņas labākais draugs un vienīga uzticības būtne no laikiem, kad viņa vēl negāja internātskolā un dzīvoja tālajos laukos. [..] Ar Muri mamma bērnībā spēlējās, kad visi citi aizgāja dienas darbos, un Muri viņa gaidīja ceļa galā uz lielā akmens, lai tad viņu kārtīgi iztaustītu un izsmaržotu, uzzinot, pa kādām peļķēm runcis bridis un kurā siena gubā gulējis.” (34. lpp.) Atsvešinātību mātes un bērna starpā uzrāda arī pauzes vēstījumā un attālinātā saikne starp Jēkaba skatījumu un mātes monologiem, kurus iespējams lasīt arī kā patieso emociju ietērpšanu ārēji pieņemamos un vāji slēptas aizbildināšanās pilnos tekstos psihoanalītiķa dīvānā. Vienu no dēla dzīves traģiskākajiem mirkļiem – lēmumu atstāt kaķi mežā – viņa nepiemin vispār. Tas neeksistē.
Tekstā ir daudz sīku pavedienu, kas nemitīgi un uzstājīgi kā augstsprieguma vadu neapturamā sīkoņa norāda uz lietām, kurām – un te prāts un emocijas tikpat neganti sīc pretim – tādām nu itin nemaz nevajadzētu būt. Cilvēks gaida kaķi uz akmens, ne otrādi; māte uzrunā dēlu sava kādreizējā kaķa vārdā, tā uzsverot neapzināto vēlmi paturēt dēlu kā sev vien piederošu. Vēlme pēc soda, pēc sitiena, kas apliecinātu pozitīvu atbildi uz varoņa galveno jautājumu – vai es vispār esmu? Vai esmu tikai izdomāts?
Stāsta uztveri vēl skarbāku dara atklāsme, ka to iespējams lasīt arī pārnestā nozīmē. Tikpat labi tas var nebūt arī fiziskais aklums, kura diktētajā pasaulē aug zēns, kurš vienalga iemācījās redzēt tumsā.
