Anda Līce: Ar bibliotēku slēgšanu jūs varēsiet ātrāk … iznīkt 4
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēki šodien satrūkstas ne tikai no vārda “karš”. Valodā ir ienākuši tādi vārdi kā “reforma”, “reorganizācija”, “optimizācija”, “pārstrukturizēšana”, “neatbilstība mūsdienu prasībām”, kas daudzos gadījumos diemžēl neko labāku par jau esošo nesola.
Šeit gan dažādu paaudžu vērtējums var atšķirties. Šie dīvainie jēdzieni bieži vien nozīmē kaut kā vienkārši iznīcināšanu.
Reformatori vismazāk rēķinās ar sabiedrības novecojošo un mazāk mobilo un tādēļ arī pret pārmaiņām visjūtīgāko daļu, kura savu gadu dēļ jau tāpat jūtas neiederīga šajā nervozajā laikmetā, un, dzirdot par kārtējo reformu, neko labu negaida. Taču uztraucas ne tikai viņi.
Kad jūs, piemēram, dzirdat par kādas bibliotēkas slēgšanu, tad ziniet, ar to tiks atņemts kaut kas ļoti būtisks visai sabiedrībai, jo runa taču ir par kultūru – lasīšanas, sabiedrisko attiecību un domāšanas kultūru.
Bibliotēka nenozīmē vienīgi grāmatu krātuvi un apmaiņu, te ir bērnu stūrīši, cilvēki tiek pie žurnālu un avīžu lasīšanas, pie interneta un iespējas apmainīties ar vērtējumiem par izlasīto, saņem palīdzību komunālo maksājumu kārtošanā un grāmatu klusumā var baudīt lēnīgo laiku.
Bibliotēku mājīgajās telpās notiek lasītāju tikšanās ar grāmatu autoriem – viens no vēl neiznīkušajiem tiešajiem kontaktiem. Kad bibliotēka atrodas tālu no dzīvesvietas, gados vecākiem cilvēkiem tas viss vairs nav sasniedzams.
Provincē bibliotēka bieži vien ir vienīgā kultūras saliņa, pēdējais cietoksnis, kur cilvēks pēc trokšņu uzbrukuma var vismaz brīdi atgūties. Rakstnieks Mets Heigs saka: “Tik cieši saistītā pasaulē mums ir visas izredzes vienlaikus sajukt prātā.”
Kāpēc mūsu valstī kultūra no kopējā katla aizvien saņem pēc atlikuma principa? Vēlreiz jāatsaucas uz Heigu: “Patērnieciskuma pamatu pamats ir mūsu vēlme iegūt “vēl kaut ko”, nevis būt apmierinātiem ar to, kas mums jau ir.” Būtu interesanti papētīt, kas nāk slēgto bibliotēku vietā un kāds tam jaunajam ir sakars ar kultūru.
Lai kaut ko, kas ir pastāvējis gadu desmitiem, slēgtu, ir vajadzīgas attiecīgas iemaņas un stipri papīri, kādu nav tiem, kas ir pret slēgšanu. Ir profesionāli projektu rakstītāji, bet ir arī sociālie apvārdotāji, kas demagoģiski attaisnos jebkuru nejēdzību.
Kad jūs dzirdat: “Pēc šīs reformas jūs varēsiet ātrāk un vieglāk…” – tad apdomājiet, vai tas nenozīmē – ātrāk un vieglāk iznīkt. Ja runa ir par konkrētiem piemēriem, tad puslīdz droši ir zināms par Asaru un Bulduru bibliotēku Jūrmalā slēgšanu. Nav svarīgi, kādos vārdos to ietērps, jēgu tas nemainīs, tā būs vēl viena sabiedrības apzagšana.
