“Jūs tā kā no Marsa esat?” – ēterā izvēršas asa diskusija starp amatpersonām par to, kā Rīgā tiks nodrošināta apkure 39
Ringolds Arnītis, kādreizējais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs (2016-2019) TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs” aizsācis visai asu diskusiju par energoresursu trūkuma problēmu risināšanu Rīgā.
Viņš vaicā studijā klātesošajam Edmundam Cepurītim, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājam: “Tādas progresīvas un ēteriskas frāzes pa gaisu iet. Bet jūs konkrēti esat atbildīgs par rīdzinieku mājām, par siltumu un arī par vidi. Tad pasakiet konkrēti: kā mēs apkurināsim Rīgas mājas? Ar ko jūs taisāties apkurināt?
Rīgas domes pārstāvis uz to atbild: “Pavisam vienkārši – mums nevajadzētu skatīties uz Eiropas zaļo kursu, mums tiešām ir jāveido Latvijas zaļais kurss, ilgtermiņa stratēģija. Protams, ka koksnei būs būtiska daļa apkurē, kur ir tāda zemāka enerģijas vērtība, un tur, kur mēs ražojam elektrību, tur mēs pārejam vairāk uz vēja, saules un citiem lētākiem veidiem.”
Tāpat arī E.Cepurītis uzteic pašvaldības uzņēmuma aktivitātes: “”Rīgas Siltums” ir bijuši tie, kas visstraujāk uzstāda jaunas biomasas jaudas un aizvieto gāzes stacijas.” Šobrīd “Rīgas Siltumā” apkurei šķelda tiekot izmantota aptuveni 32% no kopējā apjoma. Lielākās problēmas esot ar to, ka daļu siltuma nodrošina TEC, jo kopējie siltuma apjomi Rīgā ir lieli.
Ringoldu Arnīti šī atbilde neapmierina: “Jūs tā arī neidevāt konkrētu atbildi. Jūs runājat par Rīgas TEC. Ko nozīmē Rīgas TEC? Viņš ar kaut ko ir jākurina. Jūs to atbildi tā arī neiedodat. Ar ko tad jūs viņu taisāties kurināt?”
E.Cepurītis: “Tas ir Latvijas zaļais kurss, kas balstīts Latvijas resursos.”
R.Arnītis: “Kas tad ir tie resursi?”
E.Cepurītis: “Pārsvarā koks, biomasa, elektrība, saule, vējš.”
R.Arnītis: “Ja jūs pieņemat lēmumus vairs necirst, tad no kurienes tā šķelda nāks?”
E.Cepurītis: “Neviens nav pieņēmis lēmumu vairs necirst. Kā jūs droši vien zināt, lielāko daļu koksnes produktu mēs eksportējam.”
R.Arnītis: “Par “Rīgas mežiem” konkrēti runāju. Par jūsu pakļautībā konkrētu iestādi.”
E.Cepurītis: “Tad, kad es varētu garantēt, ka no Rīgas mežiem iegūtā koksne pilnībā aiziet Latvijas enerģētiskās drošības stiprināšanā…”
R.Arnītis: “Es nesaprotu. Jūs tā kā no Marsa esat? Jūs esat tieši par to atbildīgs, viņi taču tieši jums pakļauti.”
Viņam piebalso arī studijā esošais Jānis Eglīts, Zemkopības ministra biroja vadītājs (NA): “”Rīgas meži” ir tiešā Rīgas domes pakļautībā, un tas, kurš ir lēmumu pieņēmējs, viņš var dot savai kapitālsabiedrībai uzdevumu tā vai citādi rīkoties ar to, ko viņi iegūst no saviem mežiem. Ja jūs to nezinājāt, tad es jums šobrīd to pasaku.”
E.Cepurītis: “Jā, nu, protams, ir kaut kādas robežas, ko kapitālsabiedrība var uzlikt. Tāpēc arī ir “Latvijas valsts meži”, kam ir nesamērīgi vairāk meža īpašumu nekā tas ir Rīgai, būtu galvenā loma, ja mēs nacionālā līmenī gribam noteikt zemas cenas šķeldai.
Tad mēs vienojamies ar citām valstīm, kas ir tirgū, lai mēs nepārkāpjam konkurences nosacījumus, citas lietas. Vienkārši savstarpēja valstu vienošanās. Tā mēs enerģētisko drošību risinām. Šobrīd, ja tā koksne izplūst no Latvijas.”
R.Arnītis: “Viena maza replika. Šobrīd man rodas sajūta, ka sēž daži cilvēki, kuri sevi iezīmējuši kā ļoti zaļi, viņi domās par cilvēkiem, necirtīs mežus, nekurinās ar akmeņoglēm, kūdru un tā tālāk, bet to resursu lai sagādā visi pārējie. Jūs tur cērtat kaut kur tālumā, bet mēs šeit būsim baigi tīrie, smalkie un pūkainie.
Kādreiz jau arī Hitleram bija tāds plāns – apstādināt kailcirtes, visi lai citur cērt, mēs te paņemsim tos resursus. Es uzskatu – ja jūs kā Rīgas domes atbildīgā amatpersona par siltumu un tā tālāk, jums ir jābūt pirmajai rūpei par to, lai rīdzinieki nesaltu, un tad jums ir jāskatās, cik labi jūs varat visus tos zaļos un smukos jautājumus sabalansēt.”
E.Cepurītis atbild, ka “Rīgas siltumā” esot paveikts maksimālais, lai paaugstinātu biomasas siltuma apjomu.
