Politiski represēto saietā izskan gan likteņstāsti, gan politiski aicinājumi 9
Politiski represēto apvienības saietu Ikšķilē plaši apmeklēja dažādu partiju politiķi, kuri uzrunās pateicās represētajiem par viņu izieto ciešanu ceļu, kā arī pievērsa uzmanību notikumiem Ukrainā. Pēc oficiālās daļas estrādē politiski represētie un viņu radinieki pulcējās pļaviņā, kur ļāvās atmiņu stāstiem un dejām.
Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais uzrunā pauda prieku, ka joprojām ļoti daudzi politiski represētie apmeklē ikgadējo saietu, taču arī norādīja, ka politiski represēto rindas gada laikā ir kļuvušas par apmēram 900 biedriem mazākas, tādēļ aicināja ar klusuma brīdi godināt mūžībā aizgājušos biedrus. Vēlāk savā uzrunā G. Resnais slavēja sadarbību ar Saeimas partijām un valdību, kas esot ļoti sekmīga. “Novērtējam, ka politiski represēto jautājumi Saeimā tiek apstiprināti ar vairākuma balsojumu,” teica G. Resnais, kurš arī pauda atbalstu pašreizējai valdībai. Viņš vērsa uzmanību arī uz notikumiem Ukrainā, paužot nosodījumu Krievijas valdošajām aprindām.
G. Resnais arī norādīja, ka politiski represētajiem neesot pieņemama Latvijas drošības iestāžu darbība, kas ļaujot valstī valdīt pārprastai izpratnei par demokrātiju: “Atsevišķas grupas nedrīkst izteikties nicinoši par valsti un tautu.” Savu uzrunu politiski represēto līderis pabeidza ar politisku patosu: “Virs Brīvības pieminekļa mums ir Milda un trīs zvaigznes. Pie varas mums ir Solvita un Laimdota, atbalstīsim viņas savā darbā!”
Tradicionāli saieta dalībniekus uzrunāja Valsts prezidents Andris Bērziņš, pievēršoties jautājumiem par valsts iekārtu. Prezidents pauda pārliecību, ka tiks izveidota spēcīga un stabila Latvijas valsts, un esot jāstiprina pašvaldības. “Valdības un Valsts prezidenta rīcībspēja mūsdienās ir nepietiekama,” teica prezidents un atsaucās uz nepieciešamību paplašināt valdības un Valsts prezidenta funkcijas.
Valdības vadītāja Laimdota Straujuma, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka totalitārisms daudziem laupījis dzīvi: “Šī impēriskā vara šodien darbojas Eiropas centrā – notiek cilvēku spīdzināšana, propaganda, kā arī lidmašīnas pilnā ātrumā lido līdz Latvijai un 20 kilometrus pirms robežas pagriežas atpakaļ, vai arī karakuģi peld gar mūsu robežām.” Premjerministre sacīja, ka Latvijā cilvēki ir stipri, ja viņi darbojas kopā, un tas ir līdzeklis, lai pasargātos no vēstures atkārtošanās. “Jūs esat izgājuši ciešanu ceļu. Aicinu jūs mudināt savus bērnus atgriezties Latvijā, ja viņi ir aizbraukuši,” teica L. Straujuma.
Saietā tika nolasīts arī Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas vēstījums represētajiem. Bet klātienē sanākušos uzrunāja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kura teica, ka viņai ir prieks un lepnums būt kopā ar politiski represētajiem: “Tas ir arī manas dzimtas stāsts – mana vecāmāte aizgāja Sibīrijas ceļu tāpat kā daudzi no mums. Mans tēvs Sibīrijā auga ar viņas stāstiem, ka pasaulē nav nekas tik skaists kā Latvija. Jūs visi nesāt ideju par Latviju cauri garajiem padomju gadiem. Latvijas valstij jums par to jāsaka paldies.” I. Mūrniece rosināja arī politiskās aprindas strādāt aktīvāk pie čekas maisu atvēršanas.
Pēc politiķu uzrunām latviešu un itāliešu operu ārijas izpildīja Latvijas Nacionālās operas solisti. Vēlāk jau pļaviņā pie estrādes politiski represētie ļāvās atmiņu stāstiem, sarunām un arī dančiem.
Te satiku arī zemnieku Otto Vilni Pētersonu no Lēdmanes, tukumnieci Elzu Reisoni un Skaidrīti Bergmani – kādreizējos klasesbiedrus izsūtījumā kādā Tomskas apgabala skolā. “Sibīrieši pret mums labi izturējās. Aicināja savās mājās paēst, deva kartupeļus un kāpostus. Tie bija ļoti līdzjūtīgi cilvēki,” atcerējās E. Reisone. O. V. Pētersons atzina, ka represijas iespaidojušas visu viņa mūžu, tomēr pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņam izdevies piepildīt mūža sapni – kļūt par zemnieku un kopt Latvijas zemi.
S. Bergmane teica, ka viņa labprāt dotos arī uz mazākumtautību skolām stāstīt par represijās piedzīvoto, lai jauniešiem veidotu pareizu izpratni par vēstures notikumiem. Kā pastāstīja Daugavpils politiski represēto kluba vadītāja Genoveva Kečina, savās atmiņās par izsūtījuma laiku gan viņa, gan viņas biedri dalās ar skolēniem Daugavpils latviešu skolās, bijuši arī Lietuvā. Viņa atzīst, ka Daugavpilī politiski represētos uztver dažādi, piemēram, pērn 25. marta gājiena laikā no baznīcas Daugavpilī kādas sievietes viņu nosaukušas par “fašistu priekšnieci”.
