“Jūs mums neesat vajadzīgi…” 0
Domājams, ka lielākās kaislības ar Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāja izvēli vēl priekšā. Pašlaik uz to kandidē trīs – bijušais LTV ģenerāldirektors, pašlaik žurnālistikas pasniedzējs Latvijas Universitātē Rolands Tjarve, mediju holdinga “Baltijas mediju alianse” bijušais izpilddirektors Ivars Belte un pētījumu aģentūras “TNS Latvia” valdes priekšsēdētāja Ginta Krivma, viņi pirmdien publiski klāstīja savu redzējumu par televīzijas nākotni.
Aizdomīgi cilvēki lēš, ka šobrīd viss tiekot virzīts uz to, lai viens no trim kandidātiem izskatītos pieredzējušāks, pārliecinošāks, gaišāks nekā abi pārējie. Turklāt šim kandidātam esot pareizi raduraksti un atbalsts tajās aprindās, kas vienmēr vislabāk zina, kas un kā. Bet tad jau redzēsim, vai aizdomīgajiem taisnība…
Pirmdienas debatēs interesi piesaistīja kandidāta uz LTV valdes locekļa amatu programmu attīstības jautājumos Patrika Grīvas paziņojums – esot jāpierāda, ka stereotipam par LTV kā “pensionāru televīziju” nav pamata. Jāatzīst, ka par šādu stereotipu nebiju dzirdējis. Kopš LTV vairs nerāda “Hameleonu rotaļas”, šķiet, ka par “pensionāru televīziju” drīzāk varētu uzskatīt TV3, kas pievilina auditoriju ar populāriem vietējiem aktieriem “Ugunsgrēkā”. Savukārt LTV pēdējā gada laikā ir demonstrējusi daudzas filmas un seriālus, kas varētu interesēt gan pensionārus, gan studentus, gan ierēdņus, gan citus, un pat snobiski noskaņotā publika šoreiz nevarēs vīpsnāt. Kā piemērus var minēt britu BBC seriālu “Šerloks” (žēl vien, ka tik īss) un Dānijas televīzijas seriālu “Valdība”.
Iespējamam valdes loceklim gan būtu jāsāk nevis ar to, lai pierādītu, kas LTV nav, bet gan ar paskaidrojumu, kas tad LTV ir un, jo īpaši, kādai tai vajadzētu būt. Iepriekšējais LTV valdes priekšsēdētājs Edgars Kots reiz bija izteicies, ka reitingu uzlabošanai vajadzētu rādīt filmas par supervaroni Betmenu un tamlīdzīgi.
Var jau mēģināt skatītāju skaitu vairot ar vēl trulākām metodēm. Tieši dzeltenā prese Latvijā tiek uzskatīta par vieglāk pārdodamo un arī komerctelevīzijas labprāt slīd šajā virzienā, piedāvājot attiecīga satura “oriģinālraidījumus”.
Nav liela māksla aizbaidīt uzticīgus skatītājus, tajā skaitā pensionārus, ar paziņojumu – jūs mums neesat vajadzīgi, mēs nemaz negribam, lai kāds iedomājas, ka jūs mūs skatāties. Bet ko tad vietā?
