Uz darbu Līga brauc ar auto, saģērbusies dārznieces drēbēs – mugurā pašas krāsota un ar rokām šūta linu kleita, apjozts priekšauts, pie sāniem ādas maciņš, nazis un atslēga. Ap galvu balta galvassega vai salmu cepure. Svētku reizei skapī glabājas vilnas tērps, bet vēsākam laikam – biezāka vilnas jaka un garš mētelis.
Viduslaikiem viņa augumā esot par garu un gados par vecu.
“Neesmu to laiku standarts, vadātu mani pa tirgus placi izrādīšanai kā tādu lāci, turklāt 16. gadsimtā cilvēki tik ilgi kā mēs nedzīvoja,” viņa nosaka.
Gadus varētu norakstīt uz zāļu sievas rēķina, kas savā dārzā audzē arī ārstniecības augus un uztur sevi labā formā.
Tā jūs darba dienās pārvietojaties no mūsdienām uz viduslaikiem un atpakaļ – no malas šķiet aizraujoši!
Netrūkst arī kuriozu – cilvēkiem gribas mani aptaustīt, vai esmu reāla. Kad piesēžu pusdienlaikā, lai paēstu, prasa, vai varot maltīti noprovēt vai pat nopirkt.
Skaidroju, ka tās ir manas vienīgās pusdienas, bet – nekā, neatlaižas. Savukārt dārzu nācās apjozt ar žogu, citādi katram gribējās kaut ko noplūkt un pagaršot.
Citur Eiropā šādi dārzi nav jaunums?
Baltijas valstīs tāds ir mums vienīgajiem. Izmantojam senos darbarīkus. Kaplis ir atdarinājums no izrakumos atrastā, kāds te lietots viduslaikos – ļoti piemērots šāda tipa dobēm.
Ja bija vajadzība, varēja iet arī karā līdzīgi kā ar āmuru, ko pārveidoja par ieroci, ieliekot garākā kātā.
Augstās dobes mūsdienās kļuvušas par modes lietu.
Daudzi, kas šeit ir bijuši, saka – mums arī tā būs! Šopavasar lasu feisbukā un priecājos, ka kovida laikā tik tiešām cilvēki ir saņēmušies un taisa šādas dobes.
Pusei kastes patīk, otrai – ne, kas tie par kaķu kapiņiem?
Viduslaikos tādas veidoja vispirms siltuma dēļ, jo biezais trūdvielu slānis, kurā varēja salikt kompostu, lapas, zarus, un augstās malas stādījumus pasargā no aukstuma, otrs – aizņem mazāk vietas, jo dobi neizskalo un augus var stādīt visā platumā, arī ciešāk – nebūs lielas problēmas ar nezālēm un mitruma iztvaikošanu.
Reklāma
Reklāma
Un nav tik zemu jāliecas! ASV un Vācijā šādas dobes ar malām, uz kurām var apsēsties, ierīko pie daudzām veco ļaužu mītnēm, lai cilvēki var iziet ārā, parušināties, noņemt stresu un justies laimīgi.
Tiesa, daļa mūsu apmeklētāju jūtas apjukuši, jo iedomājušies, ka te būs daudz puķu, bet šis ir virtuves, tātad – sakņu, garšaugu un ārstniecības augu dārzs –, kāds varēja būt viduslaiku Cēsu pilī.
Vēl viņiem ir brīnums, ka puravi nav tik lieli un lekni kā lielveikalā.
Lieki stāstīt, ka te daudz ko noknābā strazdi vai kaķi izkašā dobes un izguļ augus. Kāpēc, kad iesēju zirņus, salieku pāri mietiņus? Tāpēc ka visi apkārt gaida kādu labumu no mūsu dārza.
Varbūt kaķi nāk uz viduslaiku baldriāniem?
Šeit ir kaķu mētras fanu klubs. Pirmos divus trīs gadus vēl nekas, bet pagājušogad visas bija pagalam – lēca dobē ar ieskrējienu, laksti pa gaisu, pēc tam viņi tur guļ, zelē mētras, vārtās.
Vienu gadu saliku vecos lakstus kompostā, un tūristiem lielie brīnumi, kā trīs gabali tur ņemas! Pat roku nevar likt klāt, jo piedzēries kaķis kož, un iet viņi apreibuši, gar sētu līgodamies.
Kaķi šeit mituši arī viduslaikos – no izrakumiem mums ir liela ķieģeļu kolekcija, kur redzami pēdu nospiedumi, laikam gājuši garām ķieģeļu gatavošanas placim un atstājuši savas pēdiņas.
Pēc nospiedumiem var redzēt, ka te turētas kazas, liellopi, mājputni. Arī meža zvēri atstājuši savas zīmes.
Pati nejauši atradu ķieģeļa gabalu ar lapsas pēdiņu, tagad tas iemūrēts manas dārznieces namiņa pavardā. Kad kāds jautā, kādus dārgumus te esmu atradusi, rādu 500 gadus seno pēdiņu un saku, ka tā ir daudzkārt vērtīgāka par zeltu.
Neesat mācīta botāniķe, dārzniece vai vēsturniece. Kā te nokļuvāt?
Jau kuro gadu kā zāļu sieva piedalos Cēsu pils Viduslaiku dienās, 2015. gadā stāstīju, kā ar augiem attīrīt telpas, rādīju visādus kvēpināmos.
Dārzs bija ierīkots pirmo vasaru, taču es paspēju jau nokritizēt, kāpēc tik daudz nezāļu, kas nav izravētas. Pēc pasākuma pils vadība uzaicināja uz sarunu un sāka eksaminēt, kas tas par augu un tas?
Tā uztraucos, ka smaržīgajai vakarenei pat aizmirsu nosaukumu, tomēr pēc eksāmena mani aicināja darbā.
Viņi bija sapratuši – ja ko iestādi zemē, vajag arī kopt.
Kur jums tādas zināšanas?
Nāku no Cēsu pievārtes, vēsturiskajām pilsmuižas zemēm, un pils torni kopš bērnības redzu no savas mājas pa logu trīs kilometru attālumā. Ģimenē dārzs vienmēr ir bijis – neviens speciāli nemācīja, kā pareizi jāstāda sīpoli, jāsēj zirņi, pieaugušie darbojās un bērns turpat blakus.
Kad paņemu rokā grābekli, automātiski jau zinu, kas ar to jādara – no redzēšanas uz darīšanu. Vecāmāte bija mājas un dārza kopēja, vecaistēvs – mežsargs, tēvs – mežzinis.
Savvaļas augu mācīšana arī notika vienkārši – ejam uz mežu vai lasām ogas, lūk, tas ir tas un tas. Šis ir indīgs, to mēs neņemam. Bez speciālas skološanas, un man tas iepatikās.
Vēlāk, kad mācījos Ogres tehnikumā, herbāriju savākt nebija nekādu grūtību. Viduslaiku dārzs gan bija jāapgūst.
Kā zināt, ka šeit bija augstās dobes?
Britu pētniece Silvija Landsberga ir uzrakstījusi mazu grāmatiņu “Viduslaiku dārzs”, ko izmantoju kā bībeli par dobes izmēriem, sastāvu, apmalēm, formām u. c.
Pamācījos arī no Lielbritānijas televīzijas kanāla BBC seriāla “Tjūdoru klostera saimniecība” un “Zaļās ielejas stāsti”, kur diplomēti vēsturnieki un pētnieki rādīja praksē, kā tikt galā ar saimniecību un dārzkopības lietām.
Britiem šī dārzu kultūra ir saglabājusies gadsimtiem.
Šodien to sauc par permakultūru, kas raksturīga bezatkritumu aprites saimniecībai, kad dobēs liek visu, kas turpat radies vai palicis pāri.
No pavarda – pelni, no amatniekiem – mizas un skaidas, jo ne jau visas var nokurināt, no staļļa – izlietotie pakaiši un zirgu mēsli, kas sadaloties dodot lielāku siltumu nekā citu dzīvnieku mēsli, no labības lauka – salmi, no dīķa – dūņas.
Piemērots saimniekošanas veids arī mūsdienās, jo cilvēkiem jau nav kur likt atkritumus – lapas, zarus u. c.
Tas ir arī ekodārzs!
Pilnībā! Pret kaitēkļiem palīdz raudzējumi, pelni. Kāpostiem esmu izmantojusi pat skursteņu kvēpus.
Ko tik man apmeklētāji neiesaka, jūs, meitiņ, palaistiet ar kokakolu, sālsūdeni vai sodas ūdeni.
Par sāli parasti saku, ka ordeņa mestrs man to nepiešķir, jo ļoti dārgs. Kokakola? Laika ceļotāji, pastāstiet, kas tas tāds?
Turaties seno laiku dārznieces tēlā?
Vienmēr neizdodas, jo palaikam zvana mobilais telefons, ar to fotografēju dārzu.
Vai ir kāds augs, kurš nepadodas viduslaiku agronomijai?
Vislielākās problēmas līdz šim radījuši kāposti – nav vēl izdevies izaudzēt no sēkliņām, jo pietrūkst siltuma. Stikli tolaik vēl nebija tādi, lai izmantotu lecektīm stādu audzēšanai. Spriedām, ko dārznieki varēja darīt mazajā ledus laikmetā?
Visticamāk, dobi veidoja dziļu kā lecekti ar augstām malām, kuras aukstā naktī pārsedza ar niedru pīteņiem.
Feisbukā kāds komentēja, ka, iespējams, pa nakti gar malām lika sakarsētus ķieģeļus līdzīgi kā gultā. Šopavasar, piemēram, neizdīga melnās sinepes.
Kas viduslaikos bija kartupeļu vietā?
Visiem sautējumiem pamatā bija rāceņi un pastinaki. Cūku pupu arī tolaik vēl nebija, toties audzēja zirgu pupas – līdzīgas cūku pupām, bet mazākas.
Mums pat vietējā ir sena šķirne “Lielplatone”, ko sēj lauku zaļināšanai. Pirmās zirgu pupas dabūju no Anglijā pasūtinātajām vēsturiskajām sēklām.
Jūsu dārzā aug fenhelis, kas Latvijā joprojām ir kā svešzemnieks.
Par fenheli varētu domas dalīties, vai audzēja bumbuli vai tikai sēklām. Sēklām vajag garāku siltuma periodu, citādi nenogatavojas. Bumbuļi gan izaug lieli un smuki. Pirmajā gadā pat liku uz svariem.
Vai sekojat dabas cikliem?
Šogad vairs neskatos kalendārā, paļaujos uz sajūtām – ja nav labs laiks, nevajag sēt. Ja neizdīgs un manā kolekcijā tādu sēklu vairāk nebūs, ko iesākšu un kā attaisnošos tūristiem? Ies garām un teiks – nu jums tur nekas nav izaudzis!
Toreiz klimata ziņā augiem šeit bija mazā Toskāna, jo riņķī mūris ar ēkām, visi kurina, cep, gatavo, var izaudzēt baziliku, gurķus, kas parādās aprakstos jau pirms viduslaikiem.
Vai viduslaiki jums cilvēcīgi iet pie sirds?
Cenšos iedzīvoties. Nav viduslaiki mīļākais vēstures periods, un sievietei ir bijis grūti visos laikos.
Kur gribētu aizceļot laika mašīnā?
Uz Trikātu paskatīties savu senci, par kuru baznīcas grāmatā ierakstīts – Der Alte Daudse alt 100 Jahr (tulkojumā no vācu valodas – Vecais Daudze 100 gadu. – I. P.). Viņš bija dzimis 1623. un miris 1723. gadā.
Saglabājies stāsts, kuru man nodeva vecmāmiņa, ka mēra laikā nomirusi Daudzes pirmā sieva un bērni. Vēlāk zviedru karavīri iebruka mājā, pa dienu lika viņam strādāt, bet uz nakti kā vergu pieķēdēja ar pavarda ķēdi pie mājas, lai neaizmūk.
Daudzem tomēr izdodas izmukt un paslēpties zem Abula tilta turpat Trikātā. Apkārtne bija izmirusi – nedzird ne lopiņus, ne cilvēkus, taču kādā brīdī salasījās izdzīvojušie radi un dzimtai piederīgie, lai nospriestu par atraitņa precībām.
Un tad manas vecmāmiņas stāstā parādās teikums – viņam atveda sievu no citurienes, domājams, francūzieti vai itālieti, jo līgavai bijuši tumši mati. Vairāk ziņu par Daudzes otro sievu nav, bet es tā gribētu viņu redzēt!
Pēc tam visām ģimenes sievietēm ir tumši mati. Latvijas brīvvalsts laikā radu radi savāca dzimtas koku – ļoti lielu rulli. Daudža uzvārds ar laiku pārvērtās par Dauvartu.
Runāja, ka ķēde, kurā viņu saslēdza, nodota Vēstures muzejā, tomēr tā neatradās, pastāv arī otra versija, iespējams, ka tā atrodas Brīvdabas muzejā.
Zāļu sievas parasti ir apveltītas gan ar zināšanām, gan īpašām spējām, vai jums tādas piemīt?
Reiz mēģināju uziet ūdens āderi, kas arī izdevās, bet pēc tam jutos tik slikti! Tādas lietas nepratēju iztukšo un nogurdina.
Kā savā ģimenē Jāņus svinat?
Saulgriežu laikā, pirms kalendārajiem Jāņiem, dedzinām vecos Jāņu vainagus un neizmantotās zāļu slotiņas – atnāk katrs ar savu domu un rūpi, bet pelnus no ugunskura pēc tam izkaisām dārzā.
Staigāšanu no mājas uz māju neesmu piedzīvojusi, agrāk pie tēta – viņš ir Jānis – nāca kolēģi un kaimiņi, bet liela daļa tagad iesaukti debesu dienestā.
Atceros arī to laiku, kad kaimiņš no mehāniskajām darbnīcām bija sagādājis riepas un dedzināja tā, ka melni dūmi gāja pa gaisu.
Vakarpusē bērnus sūtīja gulēt, bet daži pieaugušie teica – mēs iesim meklēt papardes ziedu.
Nodomāju, nez, ko viņi tur darīs? Zināju, kāda izskatās paparde, bet ziedu nebiju redzējusi, un kāpēc man neviens to nebija rādījis?
Reiz tieši 23. jūnija vakarā kopā ar Cēsu folkloras kopu “Dzieti” dziedājām Rīgā pie “Lido”, kur publikā lielākoties bija krievi.
Viņi klausījās un skatījās uz mums kā svētumā. Saprata, par ko dziedam, un nelaida projām – lūdza, lai dziedam vēl! Man tas bija kā neticams piedzīvojums.
Kad mums kaimiņos uz dzīvi apmetās baltkrievi, pirmos gadus zāļu vakarā viņi spēlēja uz skaļāko savus šlāgerus “Donas kazaku maršus”, lai tiek visam ciemam!
Mēģinājām pārdziedāt, nevar, gājām runāt, prasa, ko tad jums Jāņos vajag? Sapratu, ka viņi svin pavisam citādi un savu Janku Kupalu vairs neatceras.
Tuvojoties Jāņiem, cilvēki kļūst dīvaini vai drīzāk dabiski – ilgojas pēc kaut kā, meklē iespēju, kur dabā varētu svinēt.
Daudziem vairs nav savu vai radu lauku māju un pļavu, taču vēl jau var atrast vietas, kur saplūkt īstas Jāņu zāles!
Ko ieteiktu vasaras saulgriežu svētkiem?
Meklējiet zāļu sievas, lai pastāsta par Jāņu zālēm. Dodieties botāniskajās ekskursijās! Arī pati tādas organizēju un, ja būtu iespējams, vēlētos to darīt līdz mūža galam.
Uzziņa
Cēsu pils 16. gadsimta virtuves dārzs
Rekonstruētu 16. gadsimta virtuves dārzu Cēsu pils teritorijā ierīkoja 2015. gada pavasarī. Dārzā tiek audzēti tikai tādi dārzeņi, garšaugi un ārstniecības augi, kas Livonijā kultivēti jau pirms 500 gadiem. Cēsu pils virtuves dārza augstajām dobēm malas veidotas no lazdas koka.
Foto: Ilze Pētersone
* Rekonstruētu 16. gadsimta virtuves dārzu Cēsu pils teritorijā ierīkoja 2015. gada pavasarī. Dārzā tiek audzēti tikai tādi dārzeņi, garšaugi un ārstniecības augi, kas Livonijā kultivēti jau pirms 500 gadiem. Ziņas par viduslaiku Livonijā pieejamo augu klāstu sniedz seni dokumenti un mūsdienu arheoloģiskie pētījumi.
Augu atliekas analīzēm arheologi iegūst mitrā kultūrslānī, kur putekšņi un sēklas var saglabāties vairākus simtus, pat tūkstošus gadu. Tos aplūkojot mikroskopā, paleobotānikas speciālisti spēj atpazīt, kurai augu sugai tie pieder.
Viduslaiku kultūrslānis šādi pētīts Rīgā, Cēsīs, Tallinā un citās Livonijas pilīs un pilsētās.
* Šodien dārzu veido ar zedeņiem norobežotas 12 paceltās dobes, kurās aug aptuveni 63 dažādu augu sugas. Stādījumos atrodami viduslaikos tādi īpaši iecienīti dārzeņi kā rāceņi, pastinaki, pētersīļi, sīpoli un ķiploki.
Garšaugu dobēs sadīgušas dilles, sazaļojis timiāns u. c. Turpat mūsdienās par nezālēm sauktās nātres, balandas un gārsas, kuru lietošana vienkāršo ļaužu uzturā viduslaikos bija pašsaprotama lieta.
Dārzā aug ārstniecības augi, piemēram, izops, kliņģerīte, vērmele – galvenie viduslaiku cilvēkam pieejamie medicīnas līdzekļi.
Sava vieta arī augiem saimnieciskām vajadzībām – auduma un ēdiena krāsošanai, tintes iegūšanai –, kā arī aromātiskiem augiem pakaišiem telpās un kaitēkļu aizdzīšanai.
* Par dārzu pastāstīs dārzniece Līga Eglīte.
* Atvērts no trešdienas līdz svētdienai 10.00–18.00, piektdienās 11.00–19.00.
Avots: cesupils.lv
* Pīters Brēgels Vecākais – 16. gadsimta flāmu mākslinieks.
Ceļotāja laikā
Līga Eglīte
Cēsu pils dārzniece
Beigusi Ogres Meža tehnikumu, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, studējusi Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē.
Strādājusi 19 gadus par mežsardzi un citos ar mežu saistītos darbos.
Bagātīga darba pieredze Gaujas Nacionālajā parkā informācijas un vides saziņas daļā.
Cēsu radio vadījusi raidījumu par mežu un dabu “Silvijas stunda”.
Darbojusies vēstures rekonstrukcijas klubā “Gerdene” un folkloras kopā “Dzieti”.
Piecus gadus strādājusi par zāļu sievu pie Zvārtes ieža.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
