“Jūs esat nereāli. Vēl tikai ieročus vajadzētu sākt ražot!” Reinis par mūsu ziedojumiem ukraiņiem pērk un aizgādā auto 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ir laiks manam kontam tviterī. Ukraiņu teritoriālai aizsardzībai (zemessargi) ir ieroči, bet trūkst transporta. Pirmās deviņas mašīnas jau aizvedām, bet vajag vēl. Ļoti. Un ātri,” tā 2. martā tviterī ierakstīja Reinis Pozņaks, aicinot Latvijas cilvēkus ziedot naudu apvidus mašīnu iegādei Ukrainas sargu vajadzībām.
Pēc šī tvīta gluži kā lavīna sākās ziedojumu un automašīnu pirkšanas un dāvināšanas vilnis, kas nedēļas laikā izvērtusies lieliskā akcijā, kurā iesaistīti daudzi cilvēki un ko Reinis sauc par “tvitera konvoju”.
“Nekad Ukrainas vēsturē nav bijis tik neticams atbalsts no visas pasaules un arī no mazās, bet ļoti saliedētās Latvijas, par kuru pirms sešiem gadiem es pat neko nezināju,” tā Latvijas auto gādātājiem raksta kāds Ukrainas zemessargs.
Reinis Pozņaks ir viens no aktīvākajiem šajā frontes līnijā. Pateicoties viņam un viņa lokam, Ukrainā jau ir automobiļi no Latvijas un saziedoti vairāk nekā 80 000 eiro. Līdz vakardienai bija jau dažādos veidos sadabūti un uz Ukrainu nosūtīti 37 automobiļi un apmēram tikpat tiek gatavoti – kopā aptuveni 160 000 eiro vērtībā.
Aptuveni puse saziedoti, otra puse nopirkti ar atlaidēm, jo ne visi var atļauties dāvināt. Pārsvarā ir 15–20 gadus veci džipi ar visiem velkošajiem riteņiem. Pirms ceļa uz Ukrainu tie tiek pārbaudīti un vajadzības gadījumā servisā sagatavoti: galvenais, lai dzinējs un ritošā daļa ir kārtībā.
“Mēs nepievilsim!”
Reinis Pozņaks tviterī saviem sekotājiem ziņo par paveikto, lūk, daži ieraksti.
“Jūs mums esat uzticējuši jau 26 tūkstošus. Mēs nepievilsim ne jūs, ne mūsu ukraiņu draugus cīnītājus.” (2. marts)
“Vairāk nekā 31 tūkstotis eiro un piecas mašīnas ir dienas bilance. Jālūdz Valsts valodas centru radīt jaunus pateicības vārdus, ar esošajiem ir par maz, lai jums pateiktos. Tagad gulēt.” (2. marts)
“Servisi piesakās remontēt, autovedēji vest, cilvēki stūrēt, dot degvielu. Dot visu, ko vajag. Vairs nespēju visu apstrādāt, bet tā šajā situācijā ir salīdzinoši patīkama problēma. Mēs visi kā viens!” (3. marts)
“Tviteris ir pilnīgi atrauts no realitātes. Mums saziedo naudu, mēs pērkam mašīnas. Bet mums paliek vairāk mašīnas, bet nepaliek mazāk naudas. Tas nozīmē, ka būs vēl vairāk mašīnu. Jūs tiešām esat nereāli.” (4. marts)
“Vēl nedēļa, un Latvijā būs pilnīgi gatava pretošanās kustības aprīkojuma ražošanas un loģistikas infrastruktūra. Pilnībā pašorganizējusies, bet strādā kā pulkstenis. Vēl tikai ieročus vajadzētu sākt pašiem ražot. Slava Ukrainai!” (7. marts)
“Šos čaļus mēs kopā ar jums apgādājam ar džipiem. Kijivā ir arī mūsu draugs Sergijs. 400 sievietes un bērni izglābti no okupantu ielenkuma Irpenā. (3. marta ieraksts kopā ar attēlu no Ukrainas teritoriālās aizsardzības bataljona karavīru rakstītā, ka viņi izved sievietes un bērnus no Krievijas armijas aplenktās Irpenas)
“Šodien pagalmā iebrauca Uģis no Smiltenes. Vienkārši atbrauca un noziedoja Ukrainai šo skaistuli. Ģimenes lēmums. Ar šo vēl vismaz trīs tirānus varēs uzveikt. Ukraina noturēsies un uzvarēs! (9. marta ieraksts pie attēla ar vienu no automašīnām)
Izlēma, ka jāpalīdz
Reinis Pozņaks ir sabiedrisko attiecību cilvēks. Sekojis līdzi kara briešanai Ukrainā, un viņam jau piecas dienas pirms kara bijis pilnīgi skaidrs, ka karš būs.
“Ziniet, Krievija uzvedās kā tāds gopņiks, ar kuriem biju saskāries, dzīvojot Purvciemā. Vispirms tev paprasa cigaretes, tad šķiltavas, bet izrādās, ka cigaretes nav labas un šķiltavas ne tādā krāsā… Skaidrs, ka mērķis ir izkauties un atņemt vēl kaut ko. Dažas dienas pēc kara sākuma notrinos pa mājām, līdz 27. februārī, svētdien, piezvanīja Mārtiņš Dzenītis, ka nopirkti astoņi automobiļi, kurus vajag palīdzēt sapildīt ar degvielu un aizstūrēt līdz Ukrainai,” stāsta R. Pozņaks.
Jau otrdien, 1. martā, bijuši uz Polijas–Ukrainas robežas. Poļiem galvenais bijis, lai automobilim dokumenti, numuri kārtībā un tas nav zagts. Neitrālajā zonā latvieši noskrūvējuši numurus un nodevuši automobiļus ukraiņiem – dažāda vecuma vīriešiem degošām acīm un milzu pārliecību. Muitas maksa Ukrainā par šiem automobiļiem netiek iekasēta, jo paredzēti militārai darbībai: gan cilvēku transportam, gan tiešai karadarbībai pret pretinieku, līdzīgi kā džipus izmantoja Irākā un Afganistānā.
Atpakaļ Latvijā šie automobiļi netiek gaidīti. R. Pozņaks cer, ka Ceļu satiksmes drošības direkcijā nebūs problēmu ar šo braucamo noņemšanu no uzskaites, tāpat arī Valsts ieņēmumu dienests būs pretimnākošs attiecībā uz finansēm. Reinis visas finanšu darbības veic ar bankas starpniecību.
Skarbums un šausmas
Atpakaļceļā robežas neitrālajā zonā iekāpuši autobusā, kas no Ukrainas pilsētas Sumi vedis bēgļus. Autobusā no visiem braucējiem tikai divi bijuši vīrieši: sirmgalvis un kāds jauns vīrietis ar Gruzijas pasi, kurš tur juties acīmredzami neomulīgi.
“Tajā autobusā virmoja gaisā milzīgs skarbums un šausmas. Sievietes, kas mierina bērnus, un viss pārējais… Vīrieši palikuši aizstāvēt dzimteni. Kad iekāpām savā busiņā un braucām mājās, no visām šīm emocijām piedzērāmies. Nākamajā dienā jau bijām Jēkabpilī. Sēdējām un domājām, kur vēl varētu dabūt automobiļus un naudu to iegādei. Izdomāju lūgumu ziedot, ko kopā ar savas bankas kontu ieliku tviterī. Cerēju, ka varbūt vienu vai divus braucamos izdosies saorganizēt. Bet jau pirmajā dienā sabira 10 000, otrajā – jau 30 000, nedēļas laikā – 70 000,” stāsta R. Pozņaks.
3. martā uz Ukrainu devušies vēl astoņi automobiļi, 7. martā – 21. Arī zemnieki piegādājot džipus. Piesakoties braucēji. Kāds kungs no Mārupes atbraucis, nolicis uz galda atslēgas un tikai pateicis: “Viņiem vairāk vajag.”
Servisi automobiļus labojot bez maksas, dodot degvielu. Ziedotāji piedāvājot arī vest pārtiku un citu humāno palīdzību, bet ar to R. Pozņaks neaizraujoties. “Mums tomēr galvenais sniegt militāru palīdzību,” viņš saka.
“Terabaits pateicības jums par iespēju palīdzēt ukraiņiem!” 5. martā ierakstījis Reinis saviem sekotājiem tviterī.
