“Jūs esat brīnišķīga, Šaneles jaunkundz!” Fragments no grāmatas, kas jāizlasa katrai dāmai 0
Zane Eniņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznācis vācu rakstnieces Mišelas Marlī romāns “Koko. Mīlestības smarža”. Autore tajā apraksta slavenās franču modes mākslinieces Koko (Gabrielas) Šaneles dzīves posmu pēc mīļotā Boja (Artura Kepela) nāves un slavenā parfīma “Chanel No 5” tapšanu.
Traģiskais notikums ir satriecis Koko, viņa slīgst grūtsirdībā, līdz draudzene Misja ierosina – mīļotā cilvēka piemiņai vajag radīt smaržas! Koko šī ideja aizrauj, ar sev raksturīgo azartu viņa metas iedziļināties smaržu pasaulē, un pietiek ar iesmaržināta kabatlakatiņa pavicināšanu, lai sāktos stāsts par leģendāro parfīmu “Chanel No 5”. Taču romāns ir arī citu smaržu pārpilns: uzvēdī kafija, no jūras atplūst sāļš smārds, un tad sajūtams kāds pavisam gaistošs un netverams aroms. Varbūt tā ir mīlestības smarža?
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no romāna.
“Tas ir Igors Stravinskis, komponists,” Djagiļevs iepazīstināja. “Koko Šaneles jaunkundze, modiste.”
Stravinskis raidīja savu caururbjošo skatienu viņas acīs.
“Labvakar!” Viņš noliecās pār Gabrielas roku, it kā viņi atrastos kādā ballē viņa zudušajā dzimtenē. Igoram Stravinskim piemita kaut kas biedējošs un reizē pievilcīgs. Arī kaut kas despotisks, vismaz tā šķita Gabrielai, kaut gan tas galīgi nesaderēja ar viņa vienkāršo uzvalku. Gabriela teju bija nonākusi viņa varā, visu laiku svārstīdamās starp nepatiku un ziņkārību. Pat tad, kad Gabrielu iepazīstināja ar horeogrāfu Leonīdu Mjasinu un scenogrāfu Aleksandru Benuā, viņas uzmanība vairāk bija pievērsta Stravinskim. Kā sauca dejotājus, kas bija sapulcējušies ap Misju un Olgu Pikaso, viņa aizmirsa uzreiz.
“Es vēlētos, lai jūs svinīgajās vakariņās sēdētu man blakus, Šaneles jaunkundz,” pavēstīja Stravinskis.
“Vai mums labāk sēdēšanas kārtību pie galda nevajadzētu atstāt namatēva ziņā?”
“Nē. Kāpēc gan?” kad Stravinskis pagrieza galvu, viņa briļļu stikli lampu gaismā iezibējās kā zobenu asmeņi saulē. “Viesu daļa ir baudīt īpašu vakaru. Vai arī mēs esam ielūgti, lai izdarītu pakalpojumu namatēvam?”
Gabrielai nevajadzēja atbildēt. Pikaso diskusija ar Sertu acīm redzami izvērsās strīdā, jo piepeši Pablo sakaitinātā balss izcēlās uz kluso sarunu fona: “Makss Žakobs teic, ka labs stils nozīmē pilnīgu klišeju neesamību, un tāds ir arī mans uzskats.”
Gabrielai tūlīt ienāca prātā, ka viņa domā tāpat. Hosē Serts mākslā mīlēja krāšņo, kas varēja būt arī caur caurēm klišejisks.
“Spāņu kaisle,” uzjautrināts komentēja Stravinskis. “Pilnīgs pretstats krievu grūtsirdībai. Protams, tas nenozīmē to, ka mēs nevaram būt kaislīgi.”
Gabriela klusībā pasmaidīja, tovakar pirmoreiz domādama nevis par Stravinski, bet par citu vīrieti. Ai jā, Dmitrijs Romanovs bija ārēji atturīgs, tomēr dziļš kā aka, un viņā slēpās liesmojošs temperaments. Stravinskim šī uguns bija redzamāka. Viņš taču bija mākslinieks. Dmitrijs līdz savai bēgšanai gandrīz neko citu nebija iepazinis kā vienīgi stingrās galma ceremonijas un armijas dzīvi. Beigu beigās Gabrielai slāvu mentalitāte tomēr bija tuvāka nekā dienvidnieku atklātība. Arī Bojs, kā jau brits, sākumā atstāja smalka un distancēta cilvēka iespaidu, taču patiesībā viņā liesmoja gaiša uguns.
Atceroties mīļoto cilvēku, Gabrielas sirds, šķiet, uz mirkli apstājās. Tomēr viņa ātri saņēmās, un sirdspuksti atgriezās vienmērīgajā ritmā.
“Tu sēdēsi blakus Stravinskim?” Misja pārsteigta jautāja, kad visi devās pie galda. Viņa vērīgi skatījās uz galda kartēm, kas, neraugoties uz brīvo atmosfēru lokālā, bija novietotas pie galda piederumiem. Viņas šaurās uzacis saslējās. Misja pieliecās pie Gabrielas un nočukstēja: “Uzmanies, ka neaplīpi. Viņa sievai esot hroniska plaušu kaite. Domāju, ka tuberkuloze. Ņemot vērā viņu nožēlojamos dzīves apstākļus, tas, protams, nav nekāds brīnums, bet bērnu gan žēl. Viņu ir četri.
Un viņi vēl ir mazi, ja nemaldos. Dilonis taču ir ļoti lipīgs.”
Gabriela veltīja draudzenei valdzinošu smaidu un klusēja. Lai jau Misja savā greizsirdībā runā, ko grib.
Misja apsēdās goda vietā blakus namatēvam. Viņai nebija iemesla sūdzēties. Droši vien viņa būtu sašutusi par jebkuru Gabrielas galda kaimiņu, pat ja viņš būtu pats nenozīmīgākais baleta trupas dejotājs. Viņa dusmojās, ka Gabriela vispār atrodas šeit, jo viņai te nav ko meklēt.
Tāda Misja bija, un Gabriela tam nepiešķīra īpaši lielu nozīmi. Tāda nu bija viņu draudzība. Visu laiku kā šūpolēs – te augšā, te lejā. Tomēr īstas nenovīdības, kas novestu pie galīgas sanīšanās, nebija. Un tā tas turpināsies. Par to Gabriela bija pārliecināta.
Kamēr viesmīļi servēja uzkodas, Gabrielu izklaidēja Igors Stravinskis. Viņš runāja pārsteidzoši daudz, un viņa sacītais par mūzikas vēsturi kopumā un īpaši par tā saukto jauno mūziku ar tās iespējām un stilu novirzieniem Gabrielai šķita interesants un izglītojošs.
Gabriela nepalaida garām nevienu Stravinska vārdu, tikpat uzmanīgi viņa bija klausījusies Bojā un vēlāk Sertā, kad viņš stāstīja par tēlotājmākslu. Stravinskis runāja skaļā, skaidrā balsī un pastāvīgi cieši skatījās viņai acīs, lai pārliecinātos, ka viņa uzmanīgi klausās.
Kad komponists bija spiests uz īsu brīdi savu izklāstu pārtraukt, jo jaunais viesmīlis tik neveikli bija pasniedzis zivju ēdienu, ka mērce gandrīz bija uzpilējusi uz slavenā viesa žaketes, Gabriela uzdrošinājās uzdot jautājumu par komponista ģimeni.
“Mana sieva Jekaterina slimo un lielākoties ir spiesta palikt gultā,” viņš nomākts atbildēja, taču uzreiz pēc tam lepna tēva neslēptā sajūsmā piebilda: “Turpretī maniem bērniem klājas lieliski. Viņi ir brīnišķīgi. Divi zēni un divas meitenes, viņi piedzima pamīšus, trīspadsmit, divpadsmit, desmit un seši gadi.”
“Žēl gan, ka sieva jūs nevar pavadīt uz tādiem vakariem kā šis.”
Stravinska acis pārskrēja pār vienkāršo, eleganto kleitu, kas Gabrielai bija mugurā. Krēmkrāsas zīds ar melnajām aplikācijām cieši piegūla viņas trauslajam augumam un harmonēja ar tumsnējo sejas krāsu un melnajiem matiem.
“Viņa nav pietiekami stipra, un droši vien viņai nebūtu nekā piemērota, ko uzģērbt mugurā par godu šādam gadījumam. Turklāt kādam ir jāpieskata bērni,” kļuvis domīgs, Stravinskis novērsa skatienu un koncentrējās uz ēdienu.
Gabriela nejauši pamanīja, ka Misja viņu vēro. Tā kā draudzene cēli sēdēja svinību galda otrā galā un visi viesi aktīvi sarunājās, viņa nevarēja piedalīties atsevišķajās sarunās, kur nu vēl saklausīt, ko saka Stravinskis. Taču tieši tas, kā šķita, viņu īpaši interesēja. Gabriela nemanāmi papurināja galvu un demonstratīvi pievērsās savam galda biedram, draudzīgā žestā uzlikdama plaukstu viņam uz rokas.
“Jūtu līdzi jūsu sievai, žēl, ka viņa nejūtas labi. Vai esat te, Parīzē, atradis patīkamu apmešanās vietu sev un ģimene?” Gabriela jautāja, kaut gan atbildi jau zināja.
Komponists vilcinājās – un patiesībā tā jau bija atbilde. Taču tad viņš pārsteidzoši vaļsirdīgi atbildēja: “Diemžēl es nevaru atļauties pienācīgu mājokli sievai un bērniem. Mums bija jāņem tas, ko šajos apstākļos varējām dabūt. Gistavs Lions, Pleiela klavieru fabrikas vadītājs, ir tik laipns, ka sniedz mums atbalstu. Tomēr stāvoklis nav iepriecinošs, bet tur neko nevar darīt.”
“Kā jūs tādos apstākļos varat strādāt?”
Stravinskis paraustīja plecus. “Spēju. Kaut kā. Taču neuztraucieties par mani.”
“Es apbrīnoju jūsu mūziku. Tā ir dramatiska – un tik dominējoša. Tai nepiemīt vieglums, pēc kā mēs tā ilgojamies tagad, kad briesmīgais karš ir beidzies. Taču Le Sacre du Printemps man iespiedies atmiņā, to nevar aizmirst. Tāpēc es priecājos, ka jūsu balets atkal būs repertuārā.”
Stravinskis bija pārstājis ēst, kad Gabriela uzlika plaukstu viņa rokai. Nu viņš mēģināja satvert viņas pirkstus.
“Jūs esat brīnišķīga, Šaneles jaunkundz.”
