Uldis Šmits: vāciešiem ir izdevīgi izlikties, ka Putins nav tik agresīvs kā PSRS 5
Ja Lietuva īstenos nesen paziņoto ieceri drīzumā uzsākt sašķidrinātās dabasgāzes importu no ASV, tas varētu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem nākamā gada notikumiem Baltijas telpā. Tas pastiprinātu reģionā iezīmējošos tendenci, jo Polija pagājušajā mēnesī jau noslēdza ar amerikāņiem attiecīgus ilgtermiņa līgumus.
No otras jeb pretējās puses, paredzēts līdz nākamā gada beigām nodot ekspluatācijā no Krievijas uz Vāciju pa Baltijas jūras gultni vilkto gāzesvadu “Nord Stream 2”. Pēdējo nedēļu laikā minētās tēmas sakarā ir izskanējuši vairāki vēstījumi.
ASV Kongresa Pārstāvju palāta pieņēma rezolūciju, kas “Nord Stream 2” izbūvi nosoda, jo Eiropai tas ir “solis atpakaļ”. Līdzīgs secinājums pausts arī Eiropas Parlamenta rezolūcijā, kurā gāzesvads skaidri nodēvēts par politisku projektu.
Protams, tie ir nesaistoši dokumenti un atkārto jau daudzkārt analizētus apsvērumus. Kas netraucē Kremļa pasākumā ieinteresētajiem tikpat nenogurstoši stāstīt par tā tīri tautsaimniecisko raksturu.
Šie izklāsti pat daļēji atbilst patiesībai – projekts ir politiski izdevīgs vienīgi Putinam, savukārt Vācijai un Austrijai tas sola ekonomiskus labumus.
Uz citu un varbūt arī savas drošības rēķina.
Tiesa, stāstījumos parādās jaunas nianses. Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss spriež, ka Berlīnes atbalsts projektam ļauj tai izvirzīt prasību, lai tiktu saglabāts arī gāzes tranzīts caur Ukrainu, un Vācija, iesaistīdamās norisēs, ir, viņa vārdiem, “politiski aktīva”, bet pretējā gadījumā projekts būtu realizējams arī bez tās… (Par to gan stipri jāšaubās, jo Eiropas Savienība varēja laikus ieviest attiecīgus tiesību aktus, ko gāzes lobiji un Merkeles valdība, kā tiek apgalvots, visādi bremzēja.)
Vācijas kristīgo demokrātu vadītāja Annagrēta Krampa-Karrenbauere ir noskaņota kritiskāk: caur gāzesvadu “Nord Stream 2” piegādājamos apjomus vajadzētu ierobežot, taču pavisam atteikties no tā būtu pārāk radikāla rīcība, un Maskava taču nodrošināja piegādes pat aukstā kara gados…
Vāciešiem ir šķietami izdevīgi uzskatīt vai izlikties, ka Putina režīms nav tik agresīvs kā Padomju Savienība. Kaut gan PSRS attiecībās ar Rietumiem visumā ievēroja spēles noteikumus.
Naftas un gāzes eksports tolaik nekalpoja par Kremļa aprindu personiskas bagātināšanās avotu. Tagad šis eksports turklāt ļauj finansēt karu pret Ukrainu, kā arī pret demokrātijām vērsto hibrīdkaru, kura svarīga sastāvdaļa ir korupcija, kas izpaužas ļoti dažādos veidos.
Jēdziens “biznesa ētika” teorētiski eksistē, bet “Gazprom” nebija grūti piesaistīt projektam piecas lielas Eiropas energokompānijas, kad Donbasā, kas vismaz ģeogrāfiski arī atrodas Eiropā, bojāgājušo skaits jau bija mērāms tūkstošos, un, cik noprotams, vācu firmu “Uniper” un “Wintershall” vadību nenieka neiespaidoja ziņas, piemēram, par vairākus mēnešus ilgušo kiberuzbrukumu Bundestāga datortīklam (2015. gadā) vai citiem līdzīgiem notikumiem. Nepatīkami, protams, bet darījumiem pārāk nekaitē.
Rietumeiropai tomēr vajadzētu atzīt, ka tā 2014. gadā pienācīgi nenovērtēja Krievijas agresiju – to 12. decembrī “The Guardian” publicētā rakstā sacījis Bundestāga ārlietu komisijas priekšsēdētājs Norberts Retgens.
Viņš viens no retajiem vācu kristīgo blokā (vēl arī Eiropas Tautas partijas galva Manfrēds Vēbers) nevairās izteikt vērtējumus, kas ne gluži saskan ar koalīcijas valdības viedokli vai paliek tajā noklusēti.
Tāpēc nepārsteidz viņa redzējums par “Gazprom” un Rietumeiropas enerģētikas uzņēmumu īstenotā projekta smagajām ģeopolitiskajām sekām.
Varbūtējo seku paraugdemonstrācija nesen bija vērojama Kerčas šaurumā, kur Krievija savilkusi ievērojamus militāros spēkus. Tam par ieganstu noder arī nelikumīgi uzbūvētā tilta apsardzība, lai gan daudz kas liecina, ka īstais mērķis ir sagrābt Ukrainas teritoriālos ūdeņus, visu Azovas jūru ieskaitot.
Kas zina, Krievijai var rasties vajadzība tikpat cītīgi apsargāt arī otrā Eiropas malā, proti, Baltijas jūrā esošu stratēģiski nozīmīgu infrastruktūras objektu un taranēt vai apšaudīt kādu aizdomīgu peldlīdzekli.
Galu galā, vai tad – Kremļa izpratnē – Lietuvas un kaut kādā mērā arī Latvijas un Igaunijas tieksme pēc enerģētiskās neatkarības nav tikpat provokatīva kā Ukrainas centieni paturēt savu starptautiski atzīto teritoriju?
