To, ka asaris tas nav, saprotu uzreiz, arī līdaka tā neuzvedas, tātad… 2
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laiva no slipa ieslīd miglas pielietajā upē gluži kā ķiļķens garaiņu katlā, un es atrodos citā realitātē, skats vienkārši sirreāls, ūdens nav, horizonta arī nav, pat debesis pazudušas, ir viens vienīgs neaprakstāms baltums. Iedarbinu motoru, uzsildu un piebraucu pie laipas pēc kolēģa, kurš mašīnu ar piekabi novietojis stāvlaukumā un mani jau gaida.
Slaloms miglā
Dodamies pa upi uz leju, ūdens virsma rāma un gluda kā spogulis, tā vien gribas pabīdīt droseles kloķi, izcelt glisē un traukties uz nolūkoto vietu, bet kas tev deva, migla tik bieza, ka, piespiedies pie labā krasta, ar ceturtdaļu no motora jaudas virzos uz priekšu, un abi ar draugu uzmanīgi vērojam upi, kurā laiku pa laikam, gluži kā spoku kuģi, parādās makšķernieku laivu silueti.
Kad esam tikuši gandrīz līdz nēģu murdiem, priekšā pamanītajā laivā stāvošie copmaņi sāk nejauki bļaut, vicināties ar rokām un lamāties: “Kur tu brauc, tu karogu neredzi, noteikumus nezini?” Pēdējā brīdī abi ar kolēģi pamanām tīklu, sagriežu laivu un piebraucu tuvu klāt zvejniekiem. Nu, piedodiet, lūdzu, veči, noteikumus zinu, bet karodziņu tiešām neredzējām, nav mums miglā ērgļa acis, ātrums jau tā nebija liels. Pēc īsas korektas atvainošanās šķiramies kā draugi, un mēs dodamies tālāk, braucu un domāju, upes labajā krastā līdz šim tīklus manījis nebiju, ielikts jau gudri, vienā krastā nēģu murdi, pretējā tīkls, uz augšu ejošajai zivij jābūt lieliskai slalomistei.
Zandartiem mutes ciet
Migla nedaudz paklīst, kāpinu tempu, un mūsu ceļā patrāpās arvien vairāk laivu. Savādi, no jūras ienākušajiem zandartiem, kātu vīru valodā dēvētiem par jūrniekiem, pēc pēdējās no draugiem saņemtās informācijas, vajadzēja būt zemāk. Spītīgi stūrējam pa upi uz leju, copmaņu laivu daudz, bet darbības ne sevišķi tīkamas – pabrauc, neilgi pastāv uz vietas, pamētā džigus, patirina dropšotus un dodas prom.
Atrodu tukšāku vietu upē, izslēdzu gaitas motoru, un laižam darbā elektromotoru – enkuru. Draugs strādā ar džigu, es trenēju un slīpēju dropšotu, bet ko tu trenēsi, ja nav ne piesitiena. Tā paiet apmēram stunda, garāmbraucošās laivās sēdošie makšķernieki ar pirkstiem rāda izteiksmīgu žestu – 0, zero, mūsu aizdomas apstiprinās, zivīm mutes ciet.
Mainām dislokāciju, arī es ņemu džigu, laiku pa laikam mainu mānekļus, bet nekā. Baltie miglas blāķi apēduši ne tikai upi, bet arī laika izjūtu, un, kad ieskatos mobilajā telefonā, esmu šokā, copei gaismā atlikušas ne vairāk kā trīs stundas. Pieņemam lēmumu, lēnām velcēsim uz mūsu slipa pusi un apmētāsim mums jau zināmās zivīgās vietas, ja ne zandarts, tad varbūt trāpīsies kāds druknāks asarpuika.
52 cm zandarts
Pāris kilometrus uz augšu satiekam copes matadoru no Kuldīgas Gunti Kārkliņu ar laivas biedru Valdi, viņiem arī nekā, vienīgā cope – Guntim prāvs strīpainis asaris. Jā, tas jau ir rādītājs, mūsu entuziasms uz zivju zupu un ceptu fileju vakariņās mazinās ar katru minūti, bet plinti krūmos nemetam un turpinām velcēt.
Vadu laivu, cenšoties turēties virs krants, un, pārlaižoties pāri nelielam sēklītim upē, kātā sajūtu rāvienu, spice trīsreiz noraustās, kaut kas izrāda pretestību. Izslēdzu motoru un to, pagaidām neredzamo, vadu arvien tuvāk laivai. To, ka asaris tas nav, saprotu uzreiz, arī līdaka tā neuzvedas, tātad…
Jā, pēc minūtes draugs ar uztveramo tīkliņu iesmeļ un ieceļ laivā mēra zandartu, rulete rāda 52 centimetrus, bet mums emocijas tādas, it kā būtu noķēruši vali. Panākums tiek apstiprināts ar pāris glāzēm konjaka, trešo uzpilinām uz glītā jūrnieka spuras par tiem, kas jūrā. Zivs nav liela, bet šajā gadījumā tas vairs nav svarīgi, būtiski ir tas, ka mēs no daudzajiem copmaņiem, kuri bija upē, tomēr tikām pie neliela, bet skaista loma un milzīga vezuma ar emocijām un pieredzi.
Ko māca podkāsts
Nākamajā dienā noskatījos jaunā copes žurnāla “Lielais Loms” podkāstu, kurā žurnāla galvenais redaktors Arvis Ančevskis kopā ar lieliskiem copmaņiem Svenu un Ģirtu demonstrēja jauno tehnoloģiju eholoti “Garmin Panoptix Liveskop”, un te nu bija skaidrs: ja zivs negrib ēst, tad viņa arī negrib ēst. Acīmredzot izdzīvošanas un pašaizsardzības instinkts ir krietni spēcīgāks par rakstītiem likumiem.
Bet, kas attiecas uz konjaku, tad visiem airu laivu, motorlaivu un atpūtas kuģu vadītājiem no šā gada 1. jūlija jāatceras, ka alkohola daudzums izelpā nedrīkst pārsniegt 0,5 promiles, un likums nosaka – jo lielākas promiles, jo lielāki sodi, pat laivas vadītāja tiesību zaudēšana. Ārā rudens, drēgns, auksti vēji, ģērbsimies atbilstoši laika apstākļiem un sildīsimies ar aveņu tēju!
