Jūrmalas Mellužu dzelzceļa stacija – gadsimta lieciniece 1
Tuvojoties simtajai atcerei kopš Pirmā pasaules kara sākuma, “Kultūrzīmes” sāk publikāciju sēriju, kurā vēstīsim par kultūrvides un kultūras mantojuma objektiem, kas vai nu dzimuši 1914. gadā, vai arī ir tieši saistīti ar šo pavērsiena gadu pasaules vēsturē. Šoreiz – stāsts par Mellužu staciju, kas celta tieši tālajā 1914. gadā.
Stacija un meitenīte, vārdā Kaija
1914. gada maijā cariskās Krievijas Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņu iedzīvotāji bija attapušies no 1905. gada revolūcijas, bija sācies īslaicīgs ekonomiskā uzplaukuma laiks un visā zemē vienu pēc otras cēla būves, kas visai sabiedrībai nestu labumu un prieku. Tās bija gan skolas, gan slimnīcas, gan bankas, gan dzelzceļa stacijas.
Viena no manas bērnības iztēles rotaļām bija iedomāties, kāda izskatījusies Jūrmala pirms padomju laikiem. Es dzīvoju Mellužos, Kāpu ielā, un Mellužu stacija bija viens no lielās pasaules pieturas punktiem. Toreiz svarīgākais likās – kā cilvēki bija ģērbušies, kādā valodā runāja un vai Mellužu zemenes bija tikpat garšīgas kā sensenos laikos. Tagad es domāju par to, ko cara guberņu iedzīvotāji domāja pirms tieši 100 gadiem. Ko Mellužu iedzīvotājiem nozīmēja jaunās stacijas būve 1914. gadā? Dzelzceļa sliedes taisnā līnijā veda līdz pat lielajām Krievijas pilsētām Maskavai un Pēterburgai. Cik tālu mellužnieku iztēlē bija Rietumeiropa, ko toreiz sauca par Vakareiropu? Vai daudzi Jūrmalas iedzīvotāji zināja, cik stundas pa dzelzceļu būs jābrauc bēgļu gaitās uz Harkovu Ukrainā? Vai viņi iedomājās, ka reiz Latvija būs neatkarīga valsts?
Tā bija cariskās Krievijas dzelzceļa virsvalde, kas nolēma celt samērā lielo Karlsbādes dzelzceļa staciju. Pirms Pirmā pasaules kara visā Rīgas Jūrmalā nebija daudz vairāk par pieciem tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju. 1914. gadā pabeigtā stacija bija domāta vasarnieku un vietējo ērtībām, turklāt no turienes vienas nakts laikā bija iespējams nosūtīt slavenās Mellužu zemenes un ledus pagrabos uzglabātās zivis līdz pat Pēterburgai. Nav daudz atmiņu par to, kāda stacija izskatījās Pirmā pasaules kara laikā, kas sākās tikai dažus mēnešus pēc ēkas pabeigšanas. Stacijā pieturēja bēgļu vilcieni, lai dotos tālos ceļos. Tur atveda latviešu strēlniekus, kuri bija nolemti karam. Zemeņu laiki bija beigušies. Ticamākais, ka karā stacija zaudēja visas logu rūtis un durvis. Apkārtnes mājām sašāva stiklus, savukārt durvis bija labs atbalsts kara ceļu dūkstīs.
Līdz ar Tukuma–Rīgas dzelzceļu Mellužu stacija tika atjaunota 1922. gadā. Pirmajos brīvvalsts laikos tā piedzīvoja gan klusus, gan jautrus atpūtniekus, pie tās tika uzcelts avīžu kiosks. Ar vilcienu uz darbu galvaspilsētā devās gan strādnieki, gan ierēdņi – esmu dzirdējusi stāstu, kā Latvijas armijas ģenerālis pilnā armijas uniformā ar vilcienu veda dāvanu savai meitiņai – lelli, kas tika nosaukta jūras putna vārdā – par Kaiju.
Viena no visas Latvijas vērtībām
1941. gada jūnijā Mellužu stacija pieredzēja lopu vagonus, kas nezināmā ceļā aizveda daudzus mellužniekus. Sākoties padomju okupācijai, satiksmes vilcieni gāja reti. Drīz pēc tam arī pati stacija zaudēja savu lepnumu – tās perona plašo nojumi sabombardēja Otrā pasaules kara laikā. Kara beigās vilcieni kļuva bēgļu pilni. Ko Krievijas stepēs, Sibīrijā aizvestajiem, Vācijā nonākušajiem bēgļiem nozīmēja atmiņas par dzimtenes mazo staciju?
Pēc Otrā pasaules kara stacija tika ievīstīta asinssarkanos karogos. Droši vien tā pieredzēja arī dirnam kādus spiegus, jo jaunajai varai bija svarīgi uzzināt, kur tās pavalstnieki pārvietojas, viss tika pierakstīts. Bez dzīvesvietas pieraksta nedrīkstēja nopirkt pat mēnešbiļeti uz Rīgu, un uz biļetes bija jābūt rakstītam arī pircēja tēva vārdam.
Latvijai atgūstot neatkarību, tāpat kā daudzām citām sabiedriskām celtnēm, Mellužu stacijai bija grūtāki laiki, jo, pasaulei iegūstot jaunu elpu, staciju ēkas zaudēja savu kādreizējo nozīmību. Taču mellužniekiem un to viesiem stacija ir nozīmīga, 1914. gadā celtā ēka ir nokrāsota un dzīva. Viena no visas Latvijas vērtībām.
Šobrīd, gluži kā revolūcijas laikos, reizēm tiek aizslaucītas daudzas kultūrvēsturiskas ēkas un vērtības. Kā jau visos laikos, naudas vara ir liela, un īpaši tas vērojams vienā no Latvijas dārgākajām pilsētām – Jūrmalā. Pēdējos gados jaunbūvju vilinājumam padevušās vairākas vismaz simtgadīgas ēkas. Dažas no mūsdienu ēkām mūs pārstāvēs 2114. gadā. Cerams, ka tās liecinās par savu vērtību un kultūrvēsturi.
Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas pārstāvi Ausmu Pētersoni, izmantoti Jūrmalas muzeja materiāli.
